Viņam klāt pienāk viena no ekspertēm ar caurspīdīgu lietisko pierādījumu maisiņu.
- Cimdu nodalījumā mēs atradām vadītāja tiesības un auto īres dokumentus. Tie ir nokvēpuši, taču citādi neskarti.
Džimijs paceļ maisiņu pret gaismu, lai varētu izlasīt, kas dokumentos rakstīts. Tas nav viegli.
- Edvards Džeikobs Timberlends. Tajā brīdī viņam uzmācas skumjas. Kad līķim uzrodas vārds, viss uzreiz kļūst citādi. Profesore! viņš uzsauc patoloģei. Es braucu atpakaļ uz iecirkni. Kad mēs dabūsim jūsu ziņojumu?
- Pēc brokastīm, viņa atbild, nepaceldama galvu. Es aizsūtīšu konspektīvu izklāstu un ap desmitiem, ja jums būs tāda vēlēšanās, esmu gatava to ar jums pārrunāt.
- Paldies! Jā, to viņam gribētos. Kopā padzert kafiju un aprunāties. Kas zina, varbūt tur kaut kas iznāks. Džimijs atvadoties paceļ roku un dodas prom. Arlabunakti!
Par atbildi no visām pusēm skan neskaidri ņurdieni.
- Labrīt! profesore draiski atsaucas. Attopieties, detektīv, jau ir rīts!
66
Gideons drebošām rokām ieliek veco videokaseti magnetofonā.
Sieviete, kuras attēlu viņš ierauga, ļoti maz atgādina viņa mīļoto māti. Gideons bija domājis, ka ieraudzīs skaistuli, tādu pašu kā Venēcijas filmā: smejošu, žirgtu, dzīvespriecīgu. Taču viss izrādās citādi.
Viņa sēž slimības gultā, aiz muguras balts spilvenu kalns; spriežot pēc kameras leņķa, izskatās, ka viņa pati sevi filmē. Ģindenīgi izkāmējusī seja, pāragri nosirmojušie, vijīgie mati, sarkanās acis tas viss vēsta par sāpēm un mokām.
Atrazdamās uz nāves sliekšņa, Marija Čeisa ar televīzijas ekrāna starpniecību cauri gadiem uzsmaida savam dēlam.
- Gidij, mīlulīt. Es tik briesmīgi skumšu pēc tevis. Es ceru, ka tu dzīvosi ilgu un ļoti laimīgu mūžu un sapratīsi, kāda laime ir bērni. Kad tu piedzimi, es zināju: tagad mana dzīve ir piepildīta. Es nekad neesmu vēlējusies neko citu, vien to, lai mēs trīs būtu kopā. Viņa apklust, lai apvaldītu emocijas. Mīlulīt, tas nav lemts. Laika nav daudz, taču man tev kas jāpasaka, tādēļ es tev atstāšu šo ziņu, ko tu saņemsi vēlāk, kad būsi pietiekami pieaudzis, lai redzētu mani šādā stāvoklī un nepārbītos.
Gideons slauka asaras. Viņš pirmo reizi atskārš, ka viņam netika ļauts redzēt māti viņas mūža pēdējās dienās, kad viņa tik mokoši atvadījās no dzīves. Arī Marija Čeisa raud, runādama ar savu vienīgo bērnu.
- Gidij, šo filmu redzēsi tikai tu. Tā nav jāredz tavam tēvam un arī nevienam citam. Tikai tev. Man tas ir jāpasaka tev, un tavs tēvs to saprot. Viņš ir labs cilvēks un tevi ļoti mīl, vairāk, nekā tu nojaut. Es ceru, ka tad, kad manis vairs nebūs, jūs viens otram būsiet atspaids. Viņa pasniedzas, paņem no naktsgaldiņa glāzi ūdens, pieliek to pie izkaltušajām lūpām un atkal varonīgi pasmaida.
Gideons smaida pretī. Cik ļoti viņam pietrūkst mātes! Vairāk, nekā viņš jelkad ir pats sev atzinies.
Marija Čeisa no viņpasaules pabeidz savu vēsti, pasaka pēdējos vārdus dēlam, kuru neredzēs pieaugam. Un tad viņa saka to pašu, ko ik vakaru, izslēgdama gaismu pie viņa gultiņas un noskūpstīdama viņu uz pieres: Nebaidies, manu mīlulīt. Es tevi mīlu un vienmēr būšu ar tevi.
Filma beidzas, ekrānu aizpilda pelēku pūku viesulis, kasete skaļi attinas atpakaļ. Gideons sēž, skatīdamies tukšā ekrānā. Viņa prāts kaist, nespējot attapties no šoka par noslēpumu, kuru viņam atklājusi māte.
67
Trijos naktī Džimijs Dokerijs piečāpo pie Meganas Beikeres rakstāmgalda ar apskambātu kūpošas kafijas krūzi rokā. Priekšniec, vai tev atradīsies kāds brītiņš?
- Kā nu neatradīsies. Viņa pamāj, lai Džimijs apsēžas. Kas tev uz sirds?
Viņš izskatās briesmīgi pārguris.
- Čalis, kas sadega tajā furgoniņā.
- Timberlends. -Jā.
- Neuztraucies, tev nevajadzēs runāt ar viņa vecākiem. To lai izdara Londonas puiši. Viņi ar tiem jau sazinājās, kad mēs sadzinām rokā viņu dēla Amex maksājumus.
- Ne jau tas.
- Kas tad?
Viņš smagi nopūšas un, lai saņemtu dūšu, iedzer malku kafijas. Tas izdegušais šķūnis bija kaut kas briesmīgs. Līķa gabali, izkususi āda. Un viņa galva tā bija viena liela, melna bumba. Tas viss bija nepareizi.
Megana saprot. Zēns ir šausmīgi satriekts un negrib par to runāt ar vīriešu dzimuma kolēģiem, lai neizskatītos, ka viņš ir memmesdēliņš. Vai sarunāt tev pieņemšanu pie mūsu psihiatra?
Džimijs apstulbst.
- Džimij, es vēl studiju laikā redzēju puisi, kas bija pakļuvis zem vilciena. Pašnāvnieks. Es pēc tam nedēļu nevarēju gulēt. Galu galā es aizgāju pie daktera, un tas man tiešām palīdzēja.
- Paldies, bet nē, es runāju par ko citu. Tajā šķūnī viss bija nepareizi. Tur izskatījās ne tā, kā vajadzētu izskatīties.
- Kā tā? Meganai kļūst interesanti, bet Džimijs pēkšņi nobīstas, vai viņš tūlīt neizgāzīsies ar lielu blīkšķi.
- Pēc pāris stundām profesore atsūtīs savu ziņojumu, klau, varbūt vispirms sagaidām to?
- Nē, nē, Džim, stāsti! Ja tev ir kāda teorija, ja tev intuīcija kaut ko saka priekšā, es gribu to dzirdēt.
- Labi. Viņš ar elkoņiem atspiežas pret galdu. Vieta, vieta, vieta. Pareizi?
Megana neko nesaprot.
- Tā saka nekustamā īpašuma aģenti: pati svarīgākā ir vieta.
Viņa pamāj ar galvu, joprojām pat nenoskārzdama, ko viņš
grib teikt. Džimijs pūlas paskaidrot:
- Nu, tev ir tas furgoniņš, tāds mazs namiņš uz riteņiem. Ar tādu furgoniņu var aizbraukt, kur tikai iegribas. Tas izturēs jebkādus apstākļus. Bet tu ņem un iebrauc šķūnī, klaja lauka vidū, tik nomaļā kaktā, ka, varu derēt, pat vietējie nezina, ka tur tāds ir.
Megana sāk saprast. Man jāpiekrīt tas ir savādi. Šķūnis tādam furgoniņam nav īstā vieta.
Džimijs mazliet nomierinās. Tā būtu pirmā lieta. Otrā: šis Timberlends ir kundziņš. Bagātnieks. Lorda dēls, pareizi?
- Pareizi.
- Lūk, ja tāds džeks noīrē antīku furgoniņu, lai izvizinātu savu jauno draudzenīti, ko viņš ņems līdzi?
Megana prāto. Kaut kādus atspirdzinošus dzērienus ceļam. Našķus, droši vien kaut ko ēdamu. Šampanieti, es tā iedomājos, varbūt kādu pudeli rozā vīna vai atdzesētu baltvīnu, pāris pieklājīgu glāžu. Aina kļūst arvien skaidrāka: Piknika segas, grozu, saulesbrilles, varbūt kādu pārsteiguma dāvaniņu meitenei…
- Ahā! Džimijs pasmaida. Es gluži tik tālu neaizdomājos, bet tu paskaties, ko ekspertiem ir izdevies identificēt! Viņš piestumj Meganai tikko izdrukātu sarakstu uz A4 formāta lapas un skatās, kā viņa lasa. Tu tur redzi ieklapētu bundžu ar sadegušu pupu atliekām, sudraba folijas skrandas droši vien no šokolādes -, divas tukšas šņabja pudeles un pāris vienkāršu ēdamlietu, nu, maizi un sviestu. Neko no tā, ko varētu gaidīt. Kaut ko no tā visa viņš varbūt ari nopirka pats, bet lielais vairums, visticamāk, bija tajā ēdamlietu komplektā, ko viņš dabūja kopā ar furgoniņu. Viņš iebaksta ar pirkstu lappuses apakšā. To, kas bija ledusskapī, sprādziens nav iznīcinājis. Tātad vēl mums te ir smalks saldējums un pilna Bollinger šampanieša pudele.
- Ko tu ar to visu gribi teikt?
- Vodka. Divas pudeles. Iztrekterēt divas pudeles vodkas, bet šampanietim pat nepieskarties tā nu ir pamatīga pļēgurošana. Klausies, ja cilvēks nopērk tādu šampi, nu, ko viņš atkorķēs vispirms?