Ieaurojas stacionārais telefons, un viņa bezmaz izlec no ādas. Zvana no vestibila. Gideons Čeiss ir klāt. Megana atbild, ka jau nāk, un ielej rīklē pēdējo atdzisušās kafijas malku. Sarunas ar piederīgajiem vienmēr ir smags pasākums.
Plašajā vestibilā stāv vienīgi garš, tumšmatains vīrietis, kura bālā seja skaidri un gaiši pauž, ka viņš ir šokā. Megana dziļi ievelk elpu un iet viņam klāt. Sveiki, es esmu inspektore Beikere. Megana Beikere. Viņa sniedz roku un uzreiz pamana, ka padilušais zilais plāksteris uz vīrieša rādītājpirksta kuru katru brīdi nolups un nokritīs.
- Gideons Čeiss, viņš murmina un uzmanīgi atbild rokasspiedienam, pielūkodams, lai šaubīgais plāksteris neatliptu. Piedodiet, ka esmu tik vēlu. Ceļi bija pārpildīti.
Viņa saprotoši pasmaida. Kā jau vienmēr. Paldies, ka atbraucāt šodien pat! Es zinu, cik jums ir grūti. Viņa atver Čeisam durvis ar identifikācijas karti. Iesim, pameklēsim kādu klusāku stūri, kur aprunāties.
7 devaizesa
Gideons Čeiss ir arheologs, un viņa profesijas pārstāvji apkārtnei un pirmajiem iespaidiem jaunā vietā pievērš īpašu uzmanību. Rūsganu, kvēlojošu Ēģiptes smilšu laukumiņš vai Anglijas pļavas piesātinātais zaļums ļauj noskārst, kādi atradumi gaidāmi. Tikpat daudz pasaka arī lētās koka durvis, ko viņa priekšā atver inspektore Beikere.
Četras pelēcīgas sienas un melns paklājs uz grīdas. Kapeņu mājīgums. Vienīgais košais akcents šajā ūķī ir inspektore Beikere. Rūsgani mati, eleganta sarkanīga žakete un galos paplatinātas melnas bikses. Gideons apsēžas uz neērta plastmasas krēsla un ziņkārības pēc mēģina pastumdīt galdu. Ahā, pieskrūvēts pie grīdas.
Ari Megana Beikere tic pirmajiem iespaidiem. Viņa ir studējusi psiholoģiju un mācījusies sastādīt noziedznieka psiholoģisko portretu, tādēļ uzreiz sāk analizēt šo vīrieti, kura tumšie mati ir apgriezti kā Hjū Grāntam. Brūnas acis, pilnīgas lūpas, izteiksmīgi vaigu kauli. Uz nagiem nav nikotīna pēdu, tie ir apgriezti, nevis apgrauzti. Laulības gredzena pirkstā nav. Tiesa, daudzi precēti vīrieši laulības riņķus nevalkā, tomēr tradicionālā garā audzinātie tā nemēdz darīt, un šis vīrietis pilnīgi noteikti ir tradicionālists. Par to nepārprotami liecina viņa zilā vilnas žakete ar ādas ielāpiem uz elkoņiem, no tām, kādās staigā pa universitātes gaiteņiem, nevis pa lauku muižas pļavām. Un tā nesader nedz ar melno kašmira džemperi, nedz ar mīksto, zaļo kreklu. Ja šā vīrieša dzīvē būtu sieviete, tā noteikti būtu viņam to pateikusi.
Megana pāri galdam pastumj uz viņa pusi atvērtu aploksni. Te ir jūsu tēva atstātā vēstule.
Gideons skatās uz aploksni, taču nepakustina ne pirkstiņa. Aploksni izraibina tumši plankumi.
Megana noprot, kāpēc viņš nespēj novērst acis. Atvainojiet! Bet nelikās pareizi pārlikt to citā aploksnē.
Pareizi…
Viņa bērnībā tas bija viens no svarīgākajiem jēdzieniem: kas ir pareizi, kas nav pareizi… Un tas viss lai sagatavotu dēlu prātam neaptveramajam brīdim, kad viņam pasniedz aploksni, kas notašķīta ar viņa tēva asinīm.
Vai jūs nejūtaties labi?
Gideons aizvāc pāri pierei pārkritušu matu šķipsnu un paceļ acis. Nē, viss ir kārtībā.
Abi zina, ka viņš melo.
Viņš atkal pievērš skatienu aploksnei. Tēva kaligrāfiskajā rokrakstā pretim raugās viņa paša vārds.
GIDEONAM
Pirmo reizi mūžā viņš priecājas, ka tēvs palicis uzticīgs savam ekscentriskajam stilam un rakstījis ar tintes pildspalvu, nevis ar lodeni vai flomāsteru kā visi pārējie pasaules iedzīvotāji.
Gideons attopas, ka domā par tēvu ar mīlestību, un prāto, vai tas ir tikai mirkļa vājums: vai nāves ietekmē cilvēks pēkšņi sāk cienīt izpausmes, kuras agrāk izpelnījušās tikai nicinājumu? Vai nāve kaut kādā veidā nodzēš mūža rakstus un piespiež tevi domāt tikai labu par tiem, kurus tu vēl nupat esi nīdis ar spīvu naidu?
Viņš ar pirkstu galiem pieskaras aploksnes maliņai. Pacilā, taču nepaņem rokā.
Nē, vēl ne.
Sirds sitas smagi kā tajās reizēs, kad viņi ar tēvu strīdējās. No šīs vēstules cauri biezajai aploksnei strāvo tēva klātbūtne. Labi. Viņš apgriež to otrādi un atver. Atlocīdams vēstuli, viņš skaišas, ka pirmie to ir lasījuši policisti. To var saprast: viņiem tā bija jāizlasa. Bet tas nav pareizi. Tā domāta viņam, tikai viņam.
Mans mīļais Gideon,
cerams, attālums, kas mūs šķir nāvē, vairs nav tik liels, cik liels tas bija dzīvē.
Kad manis vairs nebūs, Tu par mani uzzināsi tādas lietas, kuras Tev agrāk nebija zināmas. Ne viss, ko Tu uzzināsi, būs labs, ne viss būs slikts. Iespējams, Tu neuzzināsi, cik ļoti es Tevi mīlēju. Ikkatru manas dzīves brīdi es Tevi mīlēju un lepojos ar Tevi.
Mīļo dēliņ, piedod man par to, ka es Tevi atstūmu. Diendienā raudzīdamies uz Tevi, es visu laiku redzēju Tavu māti. Tev ir viņas acis, viņas smaids. Viņas maigā daba un patīkamais raksturs. Mīļais, man bija pārāk sāpīgi ikkatrā Tavas elpas vilcienā redzēt viņu. Es zinu, cik tas ir egoistiski. Zinu, ka man nevajadzēja aizraidīt Tevi uz to skolu un neuzklausīt Tevi, kad Tu lūdzies, ka gribi dzīvot mājās, bet tici man, lūdzams, es baidījos, ka citādi neizturēšu.
Mans mīļais, brīnišķīgais bērns, es tik bezgala lepojos ar to, par kādu cilvēku Tu esi kļuvis, ar to, ko Tu esi sasniedzis.
Nesalīdzini mūs abus! Tu esi daudz labāks cilvēks, nekā es jebkad spēju būt, un ceru, ka dienās Tu būsi ari daudz labāks tēvs.
Tu noteikti nesapratīsi, kāpēc es labprātīgi aizeju no dzīves. Uz šo jautājumu nav viegli atbildēt. Dzīvē cilvēks atkal un atkal izdara izvēli. Nāvē par viņu pēc šīm izvēlēm spriež mūžīgu tiesu. Ne visi soģi ir krietni. Es ceru, ka Tu tiesāsi mani godīgi un Tava tiesa būs laipna.
Tici man, es eju nāvē cēla iemesla labad, nevis bezjēdzīgi un gļēvulīgi, kā tas droši vien izskatās. Tev ir visas tiesības saprast, ko es ar to gribu sacīt, un nelikties zinis, Tu vari dzīvot savu dzīvi, vairs nekad nedomādams par mani.
Es ceru, ka Tu tā arī darīsi.
Ar Tevi sazināsies mans advokāts, un Tu redzēsi, ka viss, ko es savā mūžā esmu sakrājis, tagad pieder Tev. Rīkojies ar to, kā vien vēlies, taču, lūdzams, neesi pārlieku labdarīgs.
Gideon, kad Tu biji mazs, mēs mēdzām rotaļāties vai atceries? Es izdomāju apslēptu mantu, apgādāju Tevi ar norādījumiem, un Tu devies to meklēt. Arī pēc manas nāves Tu ieraudzīsi norādījumus un mīklas atminējumu. Pati dārgākā manta ir mīlēt un būt mīlētam es no visas sirds ceru, ka Tu to atradīsi.
Es gribētu, lai Tu nemeklē atminējumus citām mīklām, taču saprotu, ka Tev droši vien būs grūti nemeklēt; dari to ar manu svētību, taču atceries: Tev jābūt piesardzīgam. Nepaļaujies ne uz vienu, tikai uz sevi pašu.
Mīļo dēliņ, Tu esi saulstāvju bērns. Raugies tālāk par saulgriežiem, domā par jaunu mēnesi.
Tas, kas pirmajā brīdī liksies ļauns, beigās izrādīsies labs. Tas, kas liksies labs, izrādīsies ļauns. Galvenais dzīvē ir līdzsvars un spriestspēja.
Piedod, ka Tevi atstāju, ka nepateicu un nepierādīju, ka Tevi un Tavu māti mīlēju vairāk par visu uz pasaules.
Ar nožēlu un mīlestību Tavs pazemīgais tēvs
Nateniels
Tas ir par daudz. Viņš neko nesaprot.
Viņš vieglītēm noglāsta rakstu rindiņas. Ar pirkstu galiem satausta vārdus. "Mans mīļais Gideon". Viņš tur šos vārdus abām rokām. "Mans mīļais, brīnišķīgais bērns, es tik bezgala lepojos ar to, par kādu cilvēku Tu esi kļuvis…" Vispēdīgi, itin kā viņš lasītu Braila rakstu, pirksti atrod tos vārdus, kas viņu visdziļāk aizkustinājuši: "Piedod, ka Tevi atstāju, ka nepateicu un nepierādīju, ka Tevi un Tavu māti mīlēju vairāk par visu uz pasaules."