- Ser, līķa sekciju veica profesore Lisa Hamiltona. Saskaņā ar viņas aplēsēm nāve iestājusies apmēram desmit stundu pirms tam, kad Džeikā Timberlenda līķis tika sadedzināts Volkswagen furgoniņā. Viņas analizētie dati liecina, ka ugunsgrēks sarīkots ar nolūku, lai izskatītos, ka Timberlends gājis bojā dzēruma izraisītā negadījumā. Tā nebija. Viņa pastumj priekšniecībai oficiālo ziņojumu par autopsijas rezultātiem. Šajā ziņojumā rakstītais nepārprotami norāda, ka Timberlends nogalināts.
Gibsons pa diagonāli lasa pirmo lappusi. Nāves cēlonis?
- Nākamajā lappusē, ser. Trauma no sitiena ar neasu priekšmetu un sirdslēkme. Viņam ar kaut ko smagu iesita pa pakausi, ar kaut ko līdzīgu akmenim.
- Kaut ko līdzīgu akmenim? londonietis uzmet Meganai īdzīgu skatienu.
- Iespējams, tas bija akmens. Tas noteikti nebija ķieģelis vai āmurs.
- Skaidrs. Viņš vēl mazliet palasa patoloģes ziņojumu, tad paceļ galvu. Profesore raksta, ka galvaskausā atrastas augsnes un grants daļiņas. Vai laboratorijai ir kas sakāms par to, no kurienes šīs daļiņas varētu būt?
- Nē, ser. Taču es uzskatu, ka tās ir no Stounhendžas.
- Kāpēc? Gibsons ir izbrīnīts.
- Saulgrieži, ser. Pēc manām domām, ir loģiski uzskatīt, ka Timberlends noīrēja furgoniņu, lai kopā ar Loku sagaidītu saullēktu Stounhendžā. Jādomā, viņi tur ieradās rīta agrumā. Tieši tajā laikā, manuprāt, viņiem tur uzbruka; šis laiks atbilst ari profesores Hamiltones aplēsēm. Iespējams, ka Timberlends mēģināja nepieļaut Lokās nolaupīšanu un šajā cīņā zaudēja dzīvību.
- Daudz kas ir iespējams, inspektore Beikere. Gibsons jautājoši palūkojas uz savu seržantu. Stjuart?
Villiss nelaipni nopēta Meganu ar savām brūnajām ačtelēm. Kad tiek nolaupītas svarīgas personas, tādas kā Keitlīna Loka, vispirms tiek veikta rūpīga plānošana, upura novērošana un cītīga gatavošanās. Runa ir par ASV viceprezidenta meitu. Šādas operācijas veic noziedznieki, kuri izgājuši pilnu militāru apmācību un kuru rīcībā ir automātiskie ieroči. Viņi neierodas ar tukšām rokām un nesit pa galvu ar "kaut ko līdzīgu akmenim".
Gibsons nomēra Meganu ar kritisku skatienu. Inspektore Beikere, vai jums ir vēl kas piebilstams?
Tā ir pazemošana un iebaidīšana. Megana zina, ka nupat viņai ir pati pēdējā iespēja sevi pierādīt.
-Jā, ser. Uz Volkswagen furgoniņa durvju roktura un loga stikla ir atrasti pirkstu nospiedumi. Tos atstājis kāds mūsu grāfistes iedzīvotājs. Viņa skatās tieši Villisam acīs. Sīks noziedznieks, vārdā Sems Grābs, no Vinterburnstokas. Viņa dzīvesvieta atrodas pavisam netālu no Stounhendžas.
- Vai jūs neuzdotu kādam painteresēties par šo Grabu? Gibsons uzrunā Roulendsu. Ja viņš, kā apgalvo inspektore Beikere, ir vienkārši sīks noziedznieks, varbūt viņš to furgoniņu ir uzgājis tīrās nejaušības pēc. Tad komandieris atkal pievēršas Meganai: Iespējams, šis Grābs vienkārši zaga darbarīkus no šķūņiem, ziņkārības pēc atvēra furgoniņa durvis un tur viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums.
- Daudz kas ir iespējams, zīmīgi saka Roulendss.
Megana nomana iespēju doties pretuzbrukumā: Ser, es ar lielāko prieku nodarbošos ar Grabu!
Gibsons piestumj patoloģes ziņojumu Tompkinsai. Es tā dzirdēju, ka jums un seržantam Dokerijam ir citi neatliekami pienākumi.
Megana apvalda vēlmi pielēkt kājās un mesties laukā. Ser…
Inspektore Beikere, jūs varat iet, komandieris viņai norāda uz durvīm. Pateicamies par darbu!
Elpu Megana ievelk tikai tad, kad jau ir izgājusi no apspriežu zāles. Viņa dodas uz dāmistabu un tur kliedz un zvetē ar dūrēm pa sienu. Tie draņķi tagad izmantos viņas iestrādnes.
81
Kapučainie ir sākuši pret viņu izturēties citādi. Tie ir saspringti. Uzmanīgāki nekā agrāk. Daudz gausāki. Keitlīnas sirdī mostas cerība: šie noteikti ir izlēmuši laist viņu vaļā! Tad viņa sašļūk. Nē, droši vien viņu vienkārši ved uz citu cietumu. Nolaupītos vienmēr vadā apkārt, tā ir vēl viena Ērika gudrība, kurai tagad nav jēgas.
Tikko viņa ir paspējusi cik necik pierast pie gaismas, tā acis atkal tiek aizsietas. Keitlīna paceļ rokas, taču tās uzreiz tiek sagrābtas. Miesā ieduras asi metāla žokļi: viņai uzliek roku dzelžus.
Viņu ved pa kādu gaiteni. Akluma dēļ viņa grīļojas, it kā viņai būtu jūras slimība. Neredzamas rokas izstūrē viņu pa vairākiem pagriezieniem un aptur telpā, kur temperatūra ir vismaz desmit grādus augstāka.
Apsēdiniet!
Vīrieša balss. Izglītota vīrieša, angļa. Tā skan valdonīgi.
Viņu apsēdina uz krēsla. Tas ir patīkams. Koks un āda, nevis auksts akmens.
- Keitlīna. Balss ir mierīga un nosvērta. Mēs tev uzdosim dažus jautājumus. Vienkāršus jautājumus. Atbildi godīgi, tas ir ļoti svarīgi. Vai tu saproti?
Viņa atkal atceras, ko mācīja Ēriks: nodibini kontaktu ar nolaupītājiem, jebkādu kontaktu. Tas var izšķirt, vai tu dzīvosi vai mirsi.
- Saprotu.
- Labi. Jautātājs, liekas, ir apmierināts.
- Vai es varu dabūt kaut ko dzeramu? Man ļoti gribas dzert.
- Bet lūdzu.
- Tikai ne ūdeni, viņa lūdzas. Ūdeni es esmu dzērusi tik daudz, ka varētu tajā noslīkt. Vai jums nav kokakolas vai sulas?
- Mums ir tikai ūdens.
Keitlīnai rokā tiek iespiesta glāze. Viņa to paceļ, mazliet sašķiebj un nedaudz aplejas. Kāds izņem glāzi viņai no rokas.
- Kā tevi sauc?
Cita balss. Jaunāka, spalgāka. Ar vieglu akcentu. Ne tik skolota.
- Keitlīna Loka, viņa lepni atbild.
- Cik tev gadu?
- Divdesmit divi.
- Kur tu esi dzimusi?
- Pērčesā Ņujorkā.
- Kādas ir tavas visjaukākās atmiņas par savu tēvu?
Tādu jautājumu viņa nav gaidījusi. Kā, lūdzu?
- Domā par savu tēvu: kādas ir tavas visjaukākās atmiņas par viņu?
Par to domāt ir sāpīgi. Keitlīna ilgi klusē, gudrodama, ko lai saka.
- Tētis man lasīja priekšā. Katru vakaru viņš sēdēja man blakus zem segas un lasīja tik ilgi, līdz es aizmigu. Viņa ar grūtībām pasmejas. Viņš sacerēja stāstus par feju princesi, vārdā
Keja, un viņas piedzīvojumiem, un tad… Viņa ar pūlēm valda asaras. Tad es aizmigu, turēdamās tētim pie rokas.
- Tagad par māti kādas ir tavas visjaukākās atmiņas par māti?
Keitlīnai briesmīgi sāp. Viņa tik skaidri redz savu tēvu. Viņai
tā bezgala pietrūkst. Izmisīgi gribas turēties tētim pie rokas un just, ka viņa ir drošībā. Māti es necik daudz neatceros.
- Padomā!
Keitlīna domā vismaz minūti. Viņa tik ilgi ir turējusi uz māti ļaunu prātu, ka laimīgākus laikus nav viegli atcerēties.
- Es laikam atceros, kā viņa pirmajā skolas dienā sēja man matos dzeltenas lentes. Tāpēc, ka man riebās tas zilais formas tērps. Atceros, kā mēs abas pie vecmāmiņas cepām vafeles. Gandrīz katru reizi, kad uz turieni aizbraucām. Un filmēšanas reizēs viņa mēdza mani uzsēdināt uz spilvena savā ģērbistabā un viņas personiskā grimētāja mani uzkrāsoja.
Tagad prātā nāk daudz visādu jauku atmiņu par mammuci. Kāpēc viņai vajadzēja mūs abus ar papuci piekāst, kāpēc viņa mūs pameta?
- Labi. Ar to būs diezgan. To atkal saka tas pirmais vīrietis.