Megana ilgi un vērīgi lūkojas uz depīgo vīrieti ar uzkumpušiem pleciem un īsiem, gaišiem matiem. Tieši tāds, kā viņa bija iedomājusies. Baltais, pāri par trīsdesmit, sver apmēram četrpadsmit stounus, krūšu apmērs vismaz četrdesmit divas, drīzāk pat četrdesmit četras collas.
- Es viņu nofotografēju sekundi pirms tam, kad aizvēru durvis, Gideons paskaidro. Ieskatoties vērīgāk, var redzēt, ka viņam rokā ir degoši papīri.
Megana, acis piemiegusi, pēta mazo ekrāniņu un redz, ka tā tiešām ir. Fotogrāfija ir vērtīgāka, nekā viņai pirmajā mirklī likās: tā ir pierādījums. Kāpēc jūs nevēlējāties, lai mēs par to uzzinām?
- Grūti paskaidrot, Gideons parausta plecus. Man laikam likās, ka es viņu atradīšu agrāk nekā jūs.
- Kāpēc jūs gribējāt viņu atrast?
- Lai iztaujātu par tēvu. Es gribu izdibināt, kur īsti viņš bija iesaistījies. Saprast, ko tas viss viņam nozīmēja.
Megana apjauš, ka nav runa par vēlmi personiski atriebties pāridarītājam. Kur viņš bija iesaistījies? Par ko jūs runājat?
Gideons sastingst. Viņam gribas šai inspektorei izstāstīt visu, lai viņa tad nāktu palīgā, taču ir bail, ka viņu noturēs par jukušu. Mans tēvs visu mūžu rakstīja dienasgrāmatu. Kopš astoņpadsmit gadu vecuma.
Megana gan neatceras, ka policijas ziņojumos par Čeisa kabinetā atrasto būtu pieminētas kaut kādas dienasgrāmatas. Un?
- Man liekas, tās varētu būt svarīgas. Viņš vērīgi skatās uz Meganu, gribēdams redzēt, kāda būs viņas reakcija. Vai jūs kaut ko zināt par akmeņiem un Svētajo Kalpu ģildi?
- Par kādiem akmeņiem?
- Stounhendžas.
Meganai jāsmejas. Klausieties, man šodien ir ļoti grūta diena un nav ne mazākās vēlēšanās lauzīt galvu par rēbusiem. Par ko īsti jūs runājat?
- Mans tēvs bija iesaistījies slepenā organizācijā. To sauca… viņš apraujas un izlabo: … to sauc "Svētajo Kalpi".
Policijas inspektores reakcija ir neslēpti ciniska.
- Un kas par to? Tātad jūsu tēvs bija slepena kluba biedrs. Ne viņš pirmais, ne vienīgais. Policijā ir papilnam brīvmūrnieku un visādu citādu īpatņu. Atvainojiet, man tagad tiešām jāiet.
- Tas nav nekas līdzīgs brīvmūrnieku ģildei, Gideons asi atsaucas. Šī organizācija ir bīstama. Viņi dara dažnedažādas lietas, veic rituālus, iespējams, upurēšanas.
Megana skatās viņam acīs. Gideons Čeiss ir pārguris. Nomākts. Iespējams, viņam ir posttraumatisks stress.
- Gideon, vai jūs pēdējā laikā guļat pietiekami?
- Diez vai, viņš papurina galvu.
Nu, tagad viss ir skaidrs. Tēva nāve, sastapšanās ar vardarbīgu kramplauzi tas viņam ir bijis par daudz.
- Vai jums nevajadzētu aiziet pie ārsta? Jums varētu noderēt kādas zāles, kas palīdzētu atpūsties. Uz pāris nedēļām, tad jau būs vieglāk.
- Inspektores kundze, man nevajag ne zāles, ne padomus. Man vajag, lai jūs klausāties, ko es stāstu. Mans tēvs padarīja sev galu šīs organizācijas dēļ, šo Svētajo Kalpu dēļ. Es vēl nezinu, kāpēc tieši, taču man šķiet, tam bija kaut kāds sakars ar mani.
Megana paskatās uz savu mašīnu, pēc tam uz policijas iecirkņa durvīm. Pie meitas viņa var nokļūt tikai ar mašīnu.
- Turpmākā saruna būs jāatliek līdz rītam, viņa saka. Šo, viņa pacilā Gideona telefonu, es pagaidām paturēšu, man jānokopē tā fotogrāfija. Jūs to dabūsiet atpakaļ mūsu nākamajā tikšanās reizē.
Gideons sarūgtināts pamāj ar galvu.
- Lūdzu, atbrauciet uz mana tēva namu! Es jums parādīšu viņa dienasgrāmatas. Tad daudz kas kļūs skaidrāks.
Megana vilcinās. Viņa nemēdz aizmirst par savu personisko drošību, un jaunais Čeiss nepārprotami ir nestabilā psihiskā stāvoklī.
- Mēs ar seržantu ieradīsimies rīt desmitos. Tā būs labi?
- Desmitos, ļoti labi.
Viņi atvadās, un Megana iet uz savu mašīnu, skatīdamās Gideona mobilajā, kur redzams gaišmatains vīrietis ar uguni rokā.
TREŠĀ DAĻA
84 PIRMDIENA, 21. JŪNIJS, VASARAS SAULGRIEŽI STOUNHENDŽĀ
Paslēpušies augstu apkārtnes kalnos, Pielūki noskatās, kā ap milzīgajiem akmeņiem kā skudras rosās puķu bērni. Svētceļnieki sadodas rokās un megalītu ainavā izveido vēl vienu apli.
Visu nakti Svētajo Kalpi noraudzījās, kā šurp plūst ļaužu masas. Simtu simtiem. Visdažādāko tautību, vecumu un ticību svētceļnieki. Jaunpagāni, jaundruīdi, jaunraganas. Pagāni un kristieši, katoļi un jūdi. Vieni nāk šurp lūgties, citi noskatīties izrādi. Tie ir ieradušies. Kā vienmēr.
Viltšīras paugurainajās pļavās sprakšķ ugunskuri neatļautās vietās ierīkotās nometnēs; tie kā sendienās iedegti, svinot saulgriežus. Šonakt senā kulta vieta ir atvērta apmeklētājiem, un to ir pārplūdinājuši jaunpagānu pūļi.
Saulgriežu mistika un senās paražas saduras ar modernās sabiedrības mašinēriju. Pūļa kontrole, higiēna, satiksmes regulēšana un viena īpaša sena dieva naudas pielūgšana. Te netrūkst pat sambas ansambļu, kas tirgo savus kompaktdiskus, un suvenīru ir tikpat daudz, cik narkotiku un alkohola.
Saules pielūdzēji, kas ieradušies no visas pasaules, tuvodamies Stounhendžai, ievēro, ka policija nopūlas ne tikai viņu dēļ vien. No mutes mutē ceļo ziņa par pazudušo amerikānieti un viņas mirušo mīļāko, un daudzi metas ceļos, lai skaitītu godināšanas un cerības lūgsnas.
Bungas, kas ir rībējušas cauru nakti, sāk skanēt skaļāk un ātrāk. Gaisā virmo satraukums. Baltās drānās tērpušies druīdi atkārto savas lūgšanas. Jaunpagāni kailām krūtīm dejo ar pensionāriem vējjakās un hipijmeičām, kuru matus rotā pērlītes un ziedi.
Atskan spalgi pūtieni senatnes orķestrī iesaistās jaunpienācējas vuvuzelas. Ļaužu jūrā veļas saucienu, roku plaukšķināšanas un korī skandētu vārdu viļņi. Nesaprašu acis glāžainas no narkotikām vai spožas no šķīstām gaidām ir pievērstas sārtajām debesīm burvestības gaidās; tās nepacietīgi alkst ieraudzīt, kā pirmais saules stars šķērso pasaules slavenāko akmeņu apli.
Saule uzlec un ienāk sarsēnu gredzenā. Atskan milzīgas gaviles.
No Ģildes Stounhendžas apkaimē ir tikai Pielūki. Svētajo Kalpiem te nav ko darīt. Viņi ir sapulcējušies citur Templī. Viņi loka ceļus uz Lielās zāles aukstās akmens grīdas: šeit ir viņu dievi.
85
Gideons pamostas. Pametis skatienu pulkstenī, viņš uzreiz saprot, ka, dodamies uz policiju, ir rīkojies pareizi. Ir gandrīz desmit no rīta, gada garākā diena, un viņš pirmo reizi šajā nedēļā ir gulējis ciešā miegā. No viņa pleciem ir novelts liels smagums.
Noskalojies dušā un noskuvies, viņš noskrien lejā uz virtuvi. Tieši tajā brīdī, kad viņš lej tējkannā ūdeni, iedūcās signalizācija. Viņš nospiež durvju atvēršanas elektromagnētisko pogu un monitorā skatās, kā Meganas mašīna ieripo pa lielajiem dzelzs vārtiem un pa grantēto celiņu tuvojas namam.
Gideons atver parādes durvis. Labrīt! viņš mundri saka.
- Labrīt, ar stipri mazāku entuziasmu atsaucas Megana. Šis ir seržants Dokerij s.
Seržants, kura acis aiz saulesbrillēm nav redzamas, pasmaida un sniedz roku.
- Priecājos iepazīties! Gideons to dedzīgi paspiež. Nāciet iekšā!
Policisti viņam pa pēdām ienāk virtuvē un apsēžas ap gareno priežkoka galdu. Gideons gatavo tēju un kafiju un viesmīlīgi čalo:
- Jums tagad, saulgriežos, laikam daudz darba?