- Ļoti daudz, Megana atbild. Uz ceļiem darās viens vienīgs ārprāts. Man vajadzētu sekot mana bijušā vīra priekšzīmei un ap šo laiku ņemt atvaļinājumu. Citādi traks var palikt.
- To iepriekš nevar zināt, bilst Džimijs. Vienu gadu tie ļautiņi uzvedas kārtīgi, bet citgad ārdās kā meža zvēri.
Gideons izdala krūzes, pasniedz pienu un cukuru un arī apsēžas pie galda. Megana to uztver kā mājienu, ka sarunai laiks pārslēgt ātrumus. Vakar jūs, runādams par sava tēva dienasgrāmatām, ieminējāties, ka ar to palīdzību varētu kļūt skaidrāki viņa nāves apstākļi. Vai atļausiet tajās ieskatīties?
Viņš noliek savu krūzi un pieceļas. Jā, protams. Taču man jūs jābrīdina.
- Par ko?
Viņš apstājas kāpņu pakājē. Tā nav viegla lasāmviela. Mirklīti, es tūlīt parādīšu, ko es ar to gribu teikt.
Viņš aiziet uz slepeno kambari un paņem vienu no atšifrētajām burtnīcām. Nedaudz aizelsies, atgriežas un sniedz dienasgrāmatu Meganai.
- Kas tā par valodu? Viņa tur smago burtnīcu izstieptā rokā, it kā tā būtu vieglāk kaut ko saprast.
- Šifrs, Gideons atbild. Mans tēvs savu dienasgrāmatu rakstīja šifrā. Viņš to izdomāja, kad es vēl biju pavisam mazs, lai mudinātu mani mācīties grieķu valodu.
- Tas ir grieķiski? Megana, acis piemiegusi, skatās uz burtu rindām.
- Ne gluži. Burti ir grieķu, bet ačgārni. Tie apgrieztā secībā atbilst attiecīgajiem angļu alfabēta burtiem, proti, omega nozīmē A un tā joprojām. Viņš paņem pildspalvu un, uzrakstījis uz veca laikraksta baltās malas MY2QA l PQSYH, sniedz laikrakstu Meganai.
- Kā jums šķiet kas te rakstīts?
- Megana Beikere.
Gideons apstulbst. Kā jūs zināt? Jūs knapi uzmetāt acis!
- Ko citu jūs varējāt uzrakstīt? Megana smaida. Jūs mēģināt mani ieinteresēt, mēģināt panākt, lai man gribētos saprast šo valodu. Tas nozīmē, ka jūs, visticamāk, rakstīsiet kaut ko personisku, un vienīgā personiskā lieta, ko jūs par mani zināt, ir mans vārds. Viņa pāršķir vairākas lapas. Kāpēc jūsu tēvs tā darīja? Kāpēc viņam vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu šifrā, ko sapratāt tikai jūs abi?
- Lai to nesaprastu neviens cits? Gideons jautājoši atsaucas.
Megana pārdomā viņa atbildi. Dienasgrāmatu raksta tāpēc,
lai to reiz izlasītu kāds cits. Cilvēki domā, ka viņi raksta paši sev, bet tā nav. Ja jūsu tēvs rakstīja par kaut ko svarīgu, tātad viņš gribēja, lai jūs to izlasītu un, iespējams, kaut kā reaģētu. Darītu ko tādu, ko spējat izdarīt tikai jūs. Varbūt viņš gribēja, lai jūs to visu pārtulkojat un publicējat?
Gideonam ir nelaba noskārta, ka publicēšana Natenielam nepavisam nebija prātā. Taču inspektores sacītais ir licis viņam aizdomāties. Jūs domājat, ka viņš gribēja, lai es to visu atzīstu par labu? Lai arī es iesaistos?
- Nezinu. Kas ir "šis viss"? Vai jūs varētu mums pastāstīt?
Un Gideons stāsta un runā vismaz pāris stundu. Viņš nolasa
priekšā dažus svarīgākos fragmentus, kurus ir pārtulkojis, par Svētajo Kalpiem, par akmeņu pārdabisko varu, par tiem kā dieviem visu vainu dziedinātājiem. Viņš pat pastāsta par savas mātes nāvi par viņas neārstējamo slimību un Nateniela bailēm, ka to pārmantojis ari viņš.
Megana mēģina izdomāt, kā lai, Gideonu neaizvainojot, pateiktu to, par ko viņa klausīdamās domā. Beigu beigās viņa saka tieši tā, kā domā: Iespējams, jūsu tēvs bija psihiski slims. Tad viņa tomēr mēģina mīkstināt triecienu. Viņš bija neparasti talantīgs cilvēks; var gadīties, ka viņš prasmīgi slēpa savu slimību.
- Viņš nebija traks, Gideons strikti iebilst. Tajā, par ko viņš raksta, ir liela daļa taisnības.
- Vai šo taisnību iespējams pierādīt? noprasa Džimijs.
Gideons pieceļas un pieiet pie loga. Viņš lūkojas uz zālienu,
pa kuru vēl nesen staigājis tēvs. Viņam nav patīkami uzņemt policistus tēva namā, iztirzāt dažādas privātas lietas, tomēr varas pārstāvju neticības dēļ nekas cits neatliek. Bērnībā es saslimu. Ļoti smagi saslimu. Visticamāk, ar to pašu slimību, kas paņēma manas mātes dzīvību. Viņš atskatās uz policistiem. Vai zināt, ko izdarīja mans tēvs? Viņš mani izņēma no slimnīcas, atveda mājās un novannoja aukstā ūdenī. īpašā aukstā ūdenī, kas mani izdziedināja. Tas bija no Stounhendžas. Kad es atkal spēju staigāt, viņš mani aizveda uz turieni un lika pieskaities visiem akmeņiem pēc kārtas, gan milzīgajiem sarsēniem, gan mazajiem, zilajiem akmeņiem. Kopš tā laika no slimības nav bijis ne vēsts. Es vispār neslimoju. Brūces un zilumi man sadzīst daudz ātrāk nekā visiem maniem paziņām.
Džimijs neuzkrītoši, taču zīmīgi saskatās ar Meganu.
Gideons to pamana.
- Es zinu, jums šķiet, ka es neesmu gluži normāls, bet tā nav. Viņš pienāk pie galda, pasniedzas tam pāri un saņem Meganas labo roku. Jūs esat sagriezusi pirkstu, vai ne tā? Cik sen jums ir šis zilais plāksteris?
Megana skatās uz netīro apsēju.
- Neatceros. Laikam kādu nedēļu. Tā bija diezgan dziļa brūce.
- Paskatieties uz manu seju! Gideons paslej zodu uz viņas pusi. Kad es gulēju slimnīcā pēc uzbrukuma, jūs bijāt atbraukusi mani apciemot. Jūs redzējāt brūces un zilumus. Vai tagad jūs tos redzat?
Nē. Megana neredz ne brūces, ne zilumus.
- Kur ir tā brūce, ko viņi gribēja šūt? Viņš pamana inspektores acīs šaubas un piešķiebj galvu. Un pārsistā lūpa? Vai jūs redzat pušumu? Vai vispār kaut kas liecina, ka man bijusi pārsista lūpa?
Meganai gandrīz sāk trīcēt rokas. Jaunā Čeisa āda ir tīra un gluda. Viņa sejā nav ne skrambiņas.
- Jums pēc neliela iegriezuma uz pirksta joprojām ir plāksteris. Jau veselu nedēļu. Gideona skatienā zib triumfs. Sakiet vēl, ka mans tēvs bija nenormāls! Sakiet vēl, ka viņš rakstīja pilnīgas muļķības!
86
Lielajiem priekšniekiem tonakt neiznāk izgulēties. Nakts melnumā atskan telefona zvans, un izmeklētāju dzīvē viss sagriežas kājām gaišām. Piezvana Keitlīnas nolaupītāji.
Kad grāfistes policijas priekšnieks un viņa padotie ir sapulcējušies kabinetā, par to jau zina visi. Kāds no savējiem nav spējis novaldīt mēli. Ap policijas pārvaldi spieto bezmaz visu pasaules mediju pārstāvji.
Ārkārtas sanāksmi atklāj komandieris Bārnijs Gibsons. Divos naktī dežurants atbildēja uz telefona zvanu. Saskaņā ar parasto kārtību saruna tika ierakstīta. Pēc brīža es jums atskaņošu ierakstu. Ir noskaidrots, ka zvanīts no telefona automāta. Tas mūs nepārsteidz, protams, taču interesanti, ka automāts neatrodas Anglijā. Zvanīts no Francijas. Viņš uz brīdi apklust, lai visi paspētu aptvert, ko tas nozīmē. Zvanītājs atradies telefona būdiņā Lafajeta ielā, gandrīz pašā Parīzes centrā. Franču policija šobrīd meklē, vai kāda no novērošanas kamerām ir zvanītāju nofilmējusi, taču es gaužām brīnīšos, ja tā būs noticis. Franči skatās arī, vai tur ir palikuši pirkstu nospiedumi vai kādi citi lietiski pierādījumi, kurus varētu sameklēt mūsu nospiedumu vai DNS datubāzēs.
Hantam nav pacietības klausīties garus stāstus: Toms Loks jau ir informēts un patlaban dodas šurp no savas viesnīcas.
- Bārnij, lūdzu, atskaņojiet ierakstu!
Gibsons nospiež galda vidū novietotā digitālā atskaņotāja taustiņu. Atskan balss. Runā vīrietis anglis. Skaņas kvalitāte ir diezgan nožēlojama. Jūs gaidījāt šo zvanu, mēs to zinām. Keitlīna Loka ir pie mums, un pēc brīža jūs dzirdēsiet mūsu prasības. Pauze, tad klikšķis. Atskan meitenes balss; tiem, kas sēž ap galdu, šķiet, ka tā nāk no kādas citas pasaules. Tētis man lasīja priekšā. Katru vakaru viņš sēdēja man blakus zem segas un lasīja tik ilgi, līdz es aizmigu. Viņa ar grūtībām pasmejas.