Meganu interesē ne tik daudz piekariņa atrašana, cik vieta, kur tas atrasts. Dieva aizmirstā kaktā uz taciņas. Taču ne jau šādā tādā Dieva aizmirstā kaktā, nē: šis kakts bija visnotaļ netālu no tuvākā ceļa uz nodegušo šķūni, kur tika uziets Džeikā Timberlenda līķis.
Džimijs vēro, kā viņa skatās uz sudraba plāksnīti. Tu mēģini stāties sakaros ar mirušo pasauli?
Megana apgriež piekariņu otrādi.
- Zini, man nebūtu iebildumu. Es Tonijam Neiloram labprāt pajautātu, kas viņam bija darāms uz tās takas. Diezin vai viņš turp bija devies pastaigāties. Stipri drūms, vienmuļš un neomulīgs kakts. Viņa atdod detektīvseržantam piekariņu. Neilors bija tāds tukšziedītis: ne naudas, ne māju un mašīnas jau ne tik. Kā viņš nokļuva tik tālu no tuvākajiem ciemiem un pilsētām? Tur vispār nekā nav, tikai aizauguši lauki un krūmi.
- Acīmredzot viņu kāds turp aizveda, vai varbūt viņš īkšķoja.
- Kāpēc?
- Varbūt viņam bija nācis ausīs, ka tur kādā fermā vajadzīgi strādnieki?
Megana skatās uz Tonija Neilora fotogrāfiju atvērtajā mapē, kas stāv viņai uz galda. Kalsnais, divdesmit piecus gadus vecais vīrietis lielāko sava mūža daļu bija dzīvojis bez darba. Kad viņam sagribējās nopelnīt dienišķo maizi, viņš nemēdza doties tālu prom no pilsētas centra un bāriem. Plēsties pušu, arot zemi, pļaujot sienu vai kopjot lopus bezkrogu lauku nostūrī, tas nepavisam nebija viņa stilā.
Šis puisis ir miris. Megana to vienkārši zina. To saka gan viņas prāts, gan intuīcija. Un viņa zina, ka pavisam drīz būs jāņem rokā klausule, lai pavēstītu to Tonija Neilora dvīņumāsai.
- Džim? Pamēģini kaut ko izmangot no palīgdienesta un kārtīgi izķemmē to lauku.
- Tu domā, ka viņš tur kādā vietā aprakts?
Megana pamāj ar galvu. Es nedomāju. Tas ir skaidrāks par skaidru.
90
Pienāk brīdis, kad krasi jāmaina spēles taktika.
No aizsardzības jāpāriet uzbrukumā.
Jārīkojas, nevis jāgaida, kad rīkosies pretinieks.
Nervozi triņādamies pie "D. Smitsena būvuzņēmēju" biroja, Gideons prātā skandē visas šīs nesatricināmās patiesības. Birojs atrodas nolaistā rūpniecības rajonā neglītu konteineru māju pudura vidū. Pagalmā skumst vecas un netīras piekabes bez bortiem. Caurumi asfaltā ir aizlāpīti ar granti un cementu. Šajā bēdīgajā ainā gaužām neiederīgs izskatās spodrs, melns bentlijs ar personalizētu numurzīmi.
Gideons dziļi ievelk elpu un metas iekšā skāņi smirdošās, nevīžīgās priekštelpas acīmredzamajā naidīgumā. Labrīt. Es vēlētos satikt misteru Smitsenu. Vēlos viņam uzticēt dažus darbiņus.
Meiča, kas sēž pie lētā rakstāmgalda, ir manāmi neapmierināta par traucējumu. Viņa noliek bilžainu žurnāliņu un pieceļas kājās. Piesēdiet, es paskatīšos, vai viņš nav aizņemts. Viņa atrauj vaļā slīddurvis, iebāž galvu iekšā un pēc tam, pagriezusies atpakaļ, atkal uzrunā Gideonu. Varat ienākt. Durvis tiek pavērtas plašāk, viņa pakāpjas sānis.
Deivids Smitsens pieceļas no saplēsta ādas krēsla un nāk pretī apmeklētājam. Mister Čeis! Kā jums klājas? Rokas mājiens Gideons tiek aicināts apsēsties.
- Viss kārtībā, paldies.
Smitsens atkal apsēžas pie rakstāmgalda. Jūs noteikti izskatāties labāk nekā tajā dienā, kad mēs tikāmies.
- Tas bija grūts brīdis.
- Es nešaubos. Kā varu būt jums noderīgs?
- Droši vien būtu laiks apdarīt visus tos darbiņus. Nu, jūs jau zināt savest kārtībā kabinetu, bojāto mūri. Un jumtu.
- Jumtu?
- Jūs teicāt, ka mans tēvs vēlējās, lai jūs pielabojat jumtu. Viņš jums samaksāja avansu.
Smitsens ar plaukstu uzsit sev pa pieri un pasmaida.
- Bet protams! Atvainojiet, tagad es arī atceros. Man likās, jūs runājat par jumtu virs kabineta.
Arī Gideons smaida. Viss, pietiks spēlēt teātri. Viņam ne prātā nenāk uzticēt Smitsenam kaut kādus darbus. Tas bija tikai iegansts pie viņa ierasties. Būdams pie manis Karaliskajā Tolardā, jūs uzkāpāt otrajā stāvā un rakņājāties pa mana tēva mantām pārcilājāt viņa dienasgrāmatas.
Smitsens izskatās pārbijies. Es tikai uzkāpu paskatīties, vai nevar iebrukt griesti! Tas arī viss!
- Nē, tā nebija. Gideons runā mierīgi, taču patiesībā kļūst arvien nervozāks. Mister Smitsen, es lieliski zinu, kā es tās dienasgrāmatas atstāju, un pēc jūsu vizītes tās stāvēja citādi. Jūs tur kaut ko meklējāt, un, manuprāt, es zinu, kas jums bija vajadzīgs.
Būvuzņēmējs nesaka ne vārda.
-Jūs meklējāt to pašu, ko tas cilvēks, kurš ielauzās tēva mājā, tas, kurš atstāja mani liesmās.
Smitsens ļoti cenšas izskatīties aizvainots. Mister Čeis, ko jūs, patiešām…
Klausieties, Gideons viņu pārtrauc, es zinu, kas ir jūsu biedri. Zinu, kāda ir jūsu ticība. Jūs domājat, ka es gribu jūs atmaskot vai jums kaut ko liegt? Viņš papurina galvu. Ģilde pastāv jau tūkstošiem gadu. Es zinu, cik tā ir svarīga. Viņš noliecas pār būvuzņēmēja rakstāmgaldu, lai būtu vīram tuvāk. Es vēlos tajā iestāties. Pasakiet to Meistaram. Pasakiet to Šaurajam lokam, tiem, kuriem tas jāzina. Viņš pieceļas kājās. Pēc tam piezvaniet man, mister Smitsen. Jums ir mans telefona numurs. -Jau gandrīz izgājis pa durvīm, viņš apstājas un pagriežas atpakaļ. Starp citu, dienasgrāmatu tur vairs nav. Un es esmu devis norādījumus, lai izraksti no tām līdz ar manu paskaidrojuma vēstuli tiktu nogādāti policijā. Tie tur nenonāks vienīgi gadījumā, ja es divdesmit četru stundu laikā atsaukšu šo savu vēlēšanos. Laiks iet. Esiet tik laipns, zvaniet drīz.
91
Sešos Megana izslēdz datoru un dodas pakaļ Semijai. Meitiņa ir pie Ādama, un viņš grib abas aizvest vakariņās. Lai viņi visi trīs atkal izskatītos pēc laimīgas ģimenes. Kaut ari Meganas iekšējā balss kategoriski iebilst, viņa tomēr piekrīt.
"Pļaujas krogs" nav tālu no Ādama mājas, tādēļ viņi iet kājām un apsēžas ārā pie liela koka galda. Ādams atgriežas ar pinti gaišā alus, prāvu glāzi baltvīna un ābolu sulu. Tad viņš aizved Semiju pašūpoties, bet Megana tikmēr pasūta ēdienus. Viņa skatās, kā aiz rotaļlaukuma riet saule, un īsu bridi viss šķiet gluži tāpat kā senajās dienās.
Semija nolec no šūpolēm un aizskrien uz smilšu kasti. Ādams pārliecinās, ka tur mazajai nekādas briesmas nedraud, tad atstāj viņu rakņājamies un nāk atpakaļ.
- Meitēns aug tik ātri… Viņš apsēžas un paceļ kausu. Par to, cik tu viņu lieliski audzini!
- Un tu ari. Megana pašķiebj savu glāzi uz viņa pusi. Tu biji nekam nederīgs vīrs, taču tēvs tu esi labs.
- Zinu. Beidzot arī es esmu to sapratis. Viņš skatās uz Semiju, kas, uzmetusi kūkumu, kā tāds kucēns kaš smiltis sev starp kājām. Viņā esi gan tu, gan es. Es būtu gatavs darīt visu viņas dēļ un… viņš it kā zaudē dūšu, tad tomēr turpina: Un tāpēc, lai tu atgrieztos pie manis.
- Ādam…
- Lūdzu, ļauj man pateikt līdz galam. Tā bija tikai mana vaina. Man ļoti žēl. Goda vārds. Vai mēs nevaram pāršķirt lapu un sākt no sākuma?
Megana, nodūrusi galvu, skatās uz galda dēļiem.
- Ādam, krāpšana un nodevība ir tāda lieta, ko nevar vienkārši pāršķirt un aizmirst. Tas nav izliets piens, ko var ņemt un saslaucīt.