Acīs sariešas asaras. Viņam ir tāda sajūta, ka tēvs, lai cik tas neiespējami, stiepj viņam pretī rokas: tā cietumnieks un tas, kurš atnācis viņu apciemot, katrs savā pusē piespiež rokas pie stikla un atvadās, reizē pieskardamies viens otram un paliekot šķirti. Viņus neredzami šķir dzīve un nāve. Šī vēstule ir stikla siena, un tur, otrā pusē, tēvs saka viņam ardievas.
Megana sēž klusēdama un zagšus vien reizumis ieskatās pulkstenī, cīnoties ar vainas apziņu, ka slimā mazulīte joprojām gaida viņu pie vecāsmātes. Ir redzams, cik neizturami sāpīgi tēva pirmsnāves vēstule plosa Gideona sirdi.
Varbūt jūs vēlaties kādu bridi palikt viens?
Vīrietis nereaģē. Viņa galva ir pilna ar sāpēm kā ar vati.
Megana nokremšļojas. Mister Čeis, jau ir ļoti vēls. Ko jūs sacītu, ja mēs tiktos vēlreiz un aprunātos rīt?
Viņš kaut kā atgūst runas spēju. Ko?
Megana saprotoši pasmaida. Rīt. Viņa norāda uz vēstuli. Es vēlētos jums uzdot dažus jautājumus par to, kas tur rakstīts. Un arī jums pašam droši vien būs kas jautājams.
Viņam ir kaudzēm jautājumu, un tie sāk izlauzties. Kā tas notika? Viņš acīmredzami nespēj izrunāt vārdus "tēvs", "nomira"… Jūs teicāt, ka viņš nošāvās, bet kā? Kur viņš bija? Cik bija pulkstenis? Viņa balss aizlūst. Kad viņš to izdarīja?
Megana saglabā mieru. Viņš nošāvās ar nelielu revolveri. Un nenoturas pretim kārdinājumam paskaidrot: Webley Mk IV, Pirmā pasaules kara laika ierocis.
- Es nezināju, ka viņam ir pistole.
- Tā bija reģistrēta uz viņa vārda. Viņš ar to vairākas reizes vingrinājās šautuvē netālu no savām mājām.
Izskatās, ka Gideonu dzirdētais satriecis vēl dziļāk.
Meganai jāsaka vēl kas sāpīgāks: Ja vēlaties, jūs varat viņu redzēt. Jūsu tēvu oficiāli identificēja apkopēja sieviete, kas viņu atrada, tādēļ vajadzības pēc tā nav, taču, ja vēlaties, es varu to noorganizēt.
Gideons nezina, ko atbildēt. Nē, viņš nevēlas redzēt, kāds tēvs izskatās pēc tam, kad ir ietriecis sev galvā lodi. Bet laikam vajag. Droši vien no viņa to gaida.
Inspektore Beikere atglauž matus un pieceļas kājās. Ja viņa neuzņemsies iniciatīvu, ar šo pašnāvnieka dēlu te nāksies sēdēt līdz pusnaktij. Atvainojiet, bet mums tiešām ir laiks beigt šo sarunu.
- Piedodiet! Es zinu, ir jau vēls. Viņš paņem vēstuli, saloka un ieliek asinīm notašķītajā aploksnē. Vai drīkstu to paņemt?
- Jā. Pats par sevi saprotams.
Viņš to uzmanīgi ieliek žaketes iekškabatā. Paldies. Un paldies, ka manis dēļ aizkavējāties darbā.
-Jums nav jāpateicas. Megana izvelk no kabatas vizītkarti. Piezvaniet man no rīta! Tad arī norunāsim laiku, kad tiksimies.
Gideons paņem vizītkarti un seko inspektorei. Tā izved viņu pa droši noslēgtajām durvīm un iziet līdzi uz kāpnēm. Ārā jau satumsis, ielas ir pavisam tukšas.
Durvis aizvērdamās noklakst, un Gideons sāk justies tā, it kā viņu vairs nespētu satraukt pilnīgi nekas.
Viņš iekāpj savā vecajā audi un kā sastindzis sēž pie stūres, trīcošajos pirkstos turēdams aizdedzes atslēgu.
8 karaliskĀ tolarda, krenbornČeisa, solsberijas GRĀFISTE
Tēva muiža ir vēsturiskā vietā, vienreizēji skaistā krīta plakankalnē, kas atrodas pa daļai Dorsetā, pa daļai Hempšīrā un arī Viltšīrā, netālu no lepnās pils, kur reiz laimīgi dzīvoja Gajs Ričijs un Madonna.
Gideons šajā tēva miteklī nekad nebija bijis un tagad, tumsā, meklēja to vairāk nekā stundu: pili atrast bija ārkārtīgi grūti. Kāpēc viņš nerīkojās prātīgāk? Varēja taču apmesties kādā viesnīcā vai palūgt, lai policija viņu kaut kur izmitina… Taču paša neapdomības dēļ viņam atliek tikai ielauzties muižā vai nakšņot zem krūma.
Jā, dārgā aizgājēja šaubīgo darījumu rezultāts ir visai iespaidīgs: muižas vērtība varētu būt ap desmit miljoniem mārciņu, iespējams, pat vairāk. Varbūt tieši viņa rūpals kapu apzagšana, kā vienu ne reizi vien bija izteicies Gideons, galu galā bija licis tēvam padarīt sev galu?
Pa lielajiem dzelzs vārtiem Gideons iestūrē tumšā dārzā, kas izskatās nemīlīgs kā kapsēta. Kad viņš pa to braucis jau bezmaz pusjūdzi, ceļš beidzot izved priekšlaukumā, kura vidū atrodas izsmalcināti veidota strūklaka, izgaismota, taču sausa. Mūžveco koku lapas vājā āra lampu gaismā zalgo mironīgi dzeltenas. Viņš izslēdz motoru un kādu bridi nekustēdamies skatās uz veco namu. Tukša čaula tajā nav dzīvības.
Gideons izkāpj un sāk iet pa celiņu, kas ved visgarām austrumu spārnam. Atslēgu viņam nav, taču diezin vai varētu iznākt nepatikšanas par ielaušanos īpašumā, kuru viņš nule saņēmis mantojumā.
Viņa soļi tumsā iedarbina vēl vairākas apsardzes spuldzes, gaisma ir tik žilbinoši balta, ka jāpiemiedz acis. Dzīvžogā un krūmos ap māju dzirdama drudžaina rosība droši vien no viņa mūk lapsas vai truši.
Pie sienas viņš pamana signalizācijas paneli. Maz ticams, ka tā ir iedarbināta: cilvēks, kurš padara sev galu, neieslēdz signalizāciju. Un, ņemot vērā, ka policija nebija papūlējusies pat aizslēgt vārtus, viņi noteikti nav sazvanījuši apsardzes firmu, noskaidrojuši signalizācijas kodu un iecēluši kādu par atbildīgo.
Gideons apstājas pie ekscentriskās oranžērijas, kas piekļaujas ēkas galam. Viņš labu brīdi lūkojas cauri stiklam, taču nespēj saņemties un lauzties iekšā. Mazliet tālāk var ielūkoties veļas mazgātavā, kas vienlaikus ir arī noliktava. Durvis ir jaunas. To nomaiņa nemaksās tik dārgi.
Vajadzētu pietikt ar krietnu spērienu aptuveni slēdzenes apvidū. Viņš pieliecas tuvāk. Labāk vispirms noskaidrot, ar ko ir darīšana, un tikai tad sākt tēlot kentauru.
Izskatās, ka aploda iepretim rokturim jau sašķēpelēta.
Ka viņus jupis! Gideons nolamā policistus. Neaizslēgti vārti, tagad vēl arī salauztas durvis par ko viņi vispār domājuši?
Gaiss mājā ir sastāvējies un sauss. Vai tiešām likumsargi ieradās šādi? Histēriskas saimniecības vadītājas telefona zvans, ar idiotisku spērienu uzlauztas durvis un pilna māja bizenējošu lauku policistu?
Viņš ieslēdz gaismu un apjēdz, ka domā galīgas muļķības. Apkopējai, kas atrada tēvu, taču noteikti bija atslēga. Policijai nebija nekādas vajadzības uzlauzt durvis.
Tas nozīmē, ka te ir paviesojušies kramplauži.
Vai mieru, tikai mieru! varbūt tie joprojām viesojas.
9 mušām tā arī nav izdevies neko atrast.
Viņš ir pārmeklējis salonu, izrakņājis visas astoņas guļamistabas, vairākas vannasistabas un divas viesistabas, taču pagaidām nav uzgājis itin neko ievērības cienīgu. Zināms, vecā Čeisa māja ir pilna ar neiedomājami dārgām lietām, un normāls kramplauzis svilpodams soļotu pa lepnajām zālēm ar pilnu maisu pār plecu, taču Muša nav šeit ieradies pēc smalkām mantiņām.
Dārgumu mednieka Čeisa midzenī viņš medī grāmatas, piezīmju bloknotus, dokumentus, fotogrāfijas, datorfailus vai jebkāda formāta ierakstus.
Bibliotēkā viņš jau ir izārdījies. Izgāzis no plauktiem, atvēris un izpurinājis simtu simtiem vecu grāmatu. Tagad viņš dodas uz kabinetu mjā, kā viņam ir sacīts, tieši tur profesors izšķaidījis sev smadzenes.
Viņš pieiet pie loga un aizvelk biezos, sarkanos aizkarus. Paspīdina lukturīti pār rakstāmgaldu, atrod senlaicīgu bronzas lampu, ieslēdz to. Maigajā gaismā viņa skatiens vispirms aizķeras pie grozāma riekstkoka krēsla, tad pārslīd pāri karalienes Viktorijas laikmeta rakstāmgalda virsmai un paliek pie lielas, tumšsarkanas asiņu kartes uz krēmkrāsas dzēšlapas.