Viņiem atnes ēdienu, un šo neveiklo sarunu var pārtraukt. Kad šķīvji ir tukši, Semija jau ir aizmigusi tēvam klēpī. Viņi dodas atpakaļ, un Megana noliek mazo gulēt. Ādams izvelk pudeli brendija. Viņi to nopirka Francijā, pēdējās brīvdienās pirms Semijas piedzimšanas. Un tā viņi sēž un runājas. Par darbu. Par Semiju. Par to, kāpēc viņam bija vajadzīga tā dēciņa. Viņi runā tik ilgi, līdz inde ir izsīkusi un vairs nav vajadzības vēl kaut ko tīrīt un iztirzāt.
Megana jūtas kā izspiests citrons. Viņa noskūpsta burvīgās, aizmigušās Semijas vaidziņu un dara to, ko nekādā ziņā nevajadzētu darīt. Viņa liekas gultā kopā ar savu neuzticamo bijušo vīru. Nav nekāda neprātīga seksa. Nav kaislīgas miera līgšanas. Tikai pamiers, kas tiek apzīmogots, guļot cieši blakus. Smeļoties mierinājumu no tā, kas viņiem reiz bija. Un, kas zina, varbūt būs arī kaut kad nākotnē.
92 otrdiena, 22. JŪNIJS
Rīta saules stari spraucas pa spraugu Ādama Stouna guļamistabas lētajos aizkaros un atspīd no vecā spoguļa pie pretējās sienas. Megana, pamodusies jau pirms vairākām stundām, guļ blakus sava bērna tēvam un skatās, kā istabā pamazām lavās siltā gaisma, kā tā lēni slīd augšup pa sienu.
Viņa ir pagalam apjukusi. Galva ir pilna ar nožēlu, cerībām un brīdinošām izsaukuma zīmēm. Tad guļamistabā ieskrien Semija un visas domas pazūd kā nebijušas. Mazās vaidziņi ir pietvīkuši no miega, viņas acis spulgo kā Ziemsvētku spuldzītes. Meitiņa iespiegdamās ielec pie abiem gultā un kārpīdamās mēģina iekārtoties pa vidu.
- Kuš, mazulīt, nepamodini tēti! Megana mēģina viņu piebremzēt. Par vēlu. Ādams jau ir uzbungots no miega. Blisinādams miglainas acis, viņš pieslejas sēdus un atšļūk pret galvgali.
- Nāc, saulīt, samīļo tēti!
Semija metas tēva skavās, un Meganai kaklā iemetas vēl lielāks kamols nekā pirmīt.
Viņi trijatā brokasto Ādama virtuvītē, un Meganas bijušais vīrs nepiespiesti uztur vieglu sarunu. Mīļu, sirsnīgu. Gluži kā agrāk. Tev šodien daudz darba?
Megana ielej viņiem abiem kafiju. Vai mēdz būt citādi? Kopš Timberlenda slepkavības tur darās tīrā elle, un ir pilnīgi skaidrs, ka pēc saulgriežiem būs vēl trakāk.
Viņš atbild ar pilnu muti sviestaina grauzdiņa: Es vakar runāju ar dispečeru. Līdz šim desmit ir aizturēti par kārtības traucēšanu, kāds pusducis par narkotiku glabāšanu un pārītis par tirgošanu.
- Tik vien! Megana priecājas. Paldies Dievam. Vai par Lokās lietu jūs nerunājāt? Tur ir kādi jaunumi?
- Žurnālisti joprojām atgremo māmuļas preses konferenci. Ādams nolaiza no pirkstiem sviestu, iedod Meganai televīzijas pulti un pamāj uz virtuves stūrī iespīlēto televizoru. Ieslēdz Sky ziņas! Viņi tur visu uzzina agrāk nekā mēs.
Megana atrod ziņu izlaidumu par kinozvaigznes uzstāšanos preses priekšā. Tajā salikti kopā Džoša Gorena vārdi, garlaicīga intervija ar Alanu Hantu, kurš izskatās stipri bāls, vairāki kadri, kuros redzamie vīri varētu būt FIB aģenti, bezjēdzīgs kāda Iekšlietu ministrijas ierēdņa komentārs un pašās beigās kadri pie policijas pārvaldes: Džons Roulendss un Bārnijs Gibsons, manāmi pārguruši un aizkaitināti, iekāpj katrs savā mašīnā un aizbrauc.
- Un tātad… Ādams ir izdzēris savu kafiju un meklē žaketi. Ko tu dari šovakar?
- Kāds ir tava jautājuma zemteksts?
- Zemteksts? viņš sirsnīgi smaida. Vai tu vakarā atgriezīsies?
Megana nezina. Tā vienkārši viens un divi piedot un aizmirst tas tomēr ir pagrūti.
- Es padomāšu. Tagad es braucu mājās pārģērbties. Priekšpusdienā man ir šādas tādas svarīgas darīšanas. Vai tu vari aizvest Semiju uz dārziņu?
- Protams! Tomēr viņš vēl neatlaižas. Un vakarā?
- Varbūt. Megana nedaudz atmaigst. Paskatīsimies, kāda būs šī diena.
93
Džimijs Dokerijs iziet uz ceļa un paceļ roku, apturēdams maskēšanas plankumiem nokrāsotu reindžroveru. Pie stūres sēž gadus sešdesmit vecs vīrs zemkopja drēbēs; viņš nobrauc malā, izkāpj un vingrā solī apiet automobilim apkārt. Džimijs nāk līdzi; viņu nelaiž vaļā diezgan jaušams biklums.
- Labrīt, detektīvi Reindžrovera vadītājs viņu sveicina, izrunādams vārdus caurcaurēm aristokrātiskā manierē. Diena rādās visnotaļ piemērota.
Džimijs par to nav tik pārliecināts.
- Labrīt. Kaut nu tā būtu. Kā tie zvēri šorīt uzvedas? Viņš pieliecas pie aizmugures stikla un skatās uz Tarkvīna de Veila tītarlijām, kas tup katra savā būrī.
- Teicami, de Veils atbild. Vai es vakar, kad jūs atbraucāt, stāstīju, ka es tās audzēju jau kopš cālēnu vecuma?
- Stāstījāt.
- Tās ir no Kanādas, saprotiet? Tām ir vislabākā cilme. Viņš ķeras pie milzīgā būra.
- Palīdziet izcelt!
Džimij am uzmācas šaubas. Varbūt visa šī iecere ir caur un cauri stulba. Megana lika viņam dabūt kādu palīgos, taču tas bija bezcerīgs numurs. Izrādījās, ka jūdzēm tālā apkaimē nav neviena pēddzinēja suņa, bet zemes radiolokatora apkalpe ir aizņemta līdz pat Ziemsvētkiem. Tobrīd doma, ka meklēšanai proti, miroņa, vārdā Tomijs Neilors, meklēšanai varētu izmantot Tarkvīna maitu lijas, šķita visnotaļ saprātīga.
- Man neprātīgi gribas zināt, vai šie cālīši to spēs, saka de Veils. Raugi, Džimijs žurnālā Police bija izlasījis, ka Vācijā detektīvi zemē apraktu līķu meklēšanai izmanto klijānus, un turpat bija citēts arī eksotisko putnu audzētājs Tarkvīns de Veils: viņš ar lielāko prieku to izmēģinātu sadarbībā ar Anglijas policiju. Lūdzu, šodien ir viņa lielā izdevība!
Žurnālā bija apgalvots, ka vācu putniem katru reizi izdevies atrast līķus. Klijāniem esot fantastiska oža: lidodami trīssimt pēdu augstumā, tie spējot saost vissīkāko pūstošas gaļas lanckaru. Turklāt tie esot daudz izturīgāki nekā dzinēj suņi.
Detektīvs uzliek savas melnās brilles, un šis nu ir tas gadījums, kad tās tiešām ir nepieciešamas: saule ir zenītā un žilbina ne pa jokam. Mister de Veil, ja jūs to dabūsiet gatavu, mēs ar jums būsim dienas varoņi.
- Protams, viss izdosies, de Veils nešaubīdamies attrauc. Neesiet mazticīgs!
Džimijs palīdz viņam izcelt būri, kas ir tik liels, ka tajā varētu iespundēt divus pieaugušus vācu aitusuņus. Abi noliek to zemē. Šo putnu spārnu plētums ir pāri par sešām pēdām. Tie neapmierināti knukst un šņāc.
De Veils uzmauc uz baltajiem knābjiem tādus kā uzpurņus, tad piestiprina putniem pie kājām GPS gredzenus, lai, gadījumā ja tie ko atrod, varētu noteikt precīzu atrašanas vietu. Jūs ieminējāties, ka jums ir kāds pazudušajam piederējis priekšmets?
Džimijs pasniedz Tonija Neilora sudraba piekariņu, un de Veils to bridi patur abu putnu izteiksmīgo sarkano galvu tuvumā.
- Ja viņš tur ir kaut vai norakts zemē -, mani dūkulīši viņu atradīs. Atrastu ari tad, ja jums nebūtu šīs mantiņas. Viņš atdod piekariņu Džimijam.
Eksotisko putnu audzētājs pieiet pie reindžrovera priekšējām durvīm un iedarbina elektroniskās ierīces, kas atrodas pasažiera sēdeklī. Pēc brīža atgriežas ar platu smaidu sejā, acīm mirdzot bērnišķīgā sajūsmā. Nu, veco zēn, vai esat gatavs?
Džimijs aiz saulesbrillēm savelk uzacis. Kā vēl nekad.
94
Ceļš ilgst tikai stundu, taču Gideonam liekas tas ir ilgākais un vientulīgākais brauciens viņa dzīvē.