Gandrīz visu nakti viņš nav spējis aizmigt, uztraukdamies par gaidāmo dienu. Tagad tā ir pienākusi. Viņš sēž mašīnā motors ir izslēgts un skatās pa logu, vēlēdamies, kaut spētu apturēt laiku.
Rietumviltšīras krematorija aizņem desmit akrus jaukā Semingtonas lauku apvidū, taču dabas skaistums nepalīdz viņam aizmirst to, ka tūlīt tiks sadedzinātas viņa tēva mirstīgās atliekas. Tās pārvērtīs pelnos. Iešaus krāsnī un atdos liesmām, un drīz no tēva paliks pāri tikai blāvi pelēcīgi milti. Pīšļi pie pīšļiem, putekļi pie putekļiem. Šos vārdus viņš ir dzirdējis simtiem reižu, taču tikai tagad saprot, ko tie nozīmē. No nekurienes nekurienē.
Tiks pārrautas visas saiknes, kas viņu saistīja ar tēvu. Viņam paliks vienīgi atmiņas. Tādas, kādas tās ir. Protams, vēl ir arī Nateniela grāmatas un ieraksti, taču tie visi ir tīri faktoloģiski priekšmeti. Arheoloģiskas liecības par to tēvu, kuru viņš nepazina, nevis par to, kuru pazina.
Viņš izkāpj no mašīnas un sāk iet pa nevainojami gludo celiņu. Seju svelmē rīta saule. Priekšā ir krematorija, cildena un pieticīga būve, veidota visnotaļ mūsdienīgi: cietkoksnes sijas un durvis, košas vitrāžas un elegants sarkanu kārniņu jumts.
Aiz muguras dip soļi; Gideons atskatās un ierauga, ka uz viņa pusi steidzas Megana. Viņš nebija domājis, ka policijas dāma ieradīsies, un ir aizkustināts. Meganai mugurā melna kleita līdz puslielam, melnas kurpes bez papēžiem; pār roku pārmests melns lietusmētelis. Labrīt, viņa, nedaudz aizelsusies, sveicina, cerams, jums nav iebildumu, ka esmu atbraukusi?
Nepavisam. Tas ir ļoti laipni no jūsu puses.
Viņi sāk kopā iet uz durvju pusi, un Megana sirsnīgi pieskaras Gideona jaunā melnā uzvalka piedurknei. Es nospriedu, ka jūs droši vien tur daudzus nepazīsiet, un nolēmu, ka jums nenāks par ļaunu zināms morāls atbalsts.
Gideons dziļi ievelk elpu. Tā ir. Paldies!
Megana cenšas neuzsvērt faktu, ka viņu interesē ari tas, kurš vēl būs ieradies. Viņa labprāt papētīs, kādas ir bijušas pavadītāju attiecības ar Natenielu Čeisu un kā Gideons uzvedīsies izšķirīgajā pārbaudījumā.
Krematorijas darbinieks ieved viņus kapelā, kur jau atrodas zārks. Priekšlikumu kopā ar katafalku braukt šurp no Šaftsberijas Gideons noraidīja. Tas būtu pārāk lēni. Pārāk mokoši. Viņš nevēlējās, ari lai tiktu teiktas slavinošas bēru runas.
Gideons un Megana ir vienīgie, kuri pavada šķirstu, kas aizslīd prom. Viņš nodur galvu, un Megana mierinoši saspiež viņa roku. Gideons cenšas nedomāt par to, ka tēva līķis šobrīd ieslīd mufeļkrāsnī, kurā ir nodrošināta neiedomājami augsta temperatūra vairāk nekā tūkstoš grādu. Būdams arheologs, viņš zina, ka sadedzinot mīkstie audi un orgāni iztvaiko; paliek tikai cietie kauli. Tad tos ar kaut ko sašķaidīs pulveri, pārvērtīs putekļos, pīšļos.
Pīšļi pie pīšļiem.
Viņš cenšas nedomāt nedomāt par šo cilvēku, kuru vairs nekad neredzēs. Par to, ko nav viņam pateicis. Par to, ko nevajadzēja sacīt.
Putekļi pie putekļiem.
Viņš dara to, kas viņam jādara. Un viss. Viņš vienkārši izpilda tēva vēlēšanos: kremēt un pelnus izkaisīt Stounhendžā.
Nepilnās piecpadsmit minūtēs viss ir beidzies. Bez fanfarām, bez vaimanām. Tikai klusums un tukšums.
Viņi dodas prom, un pa ceļam Gideons tiek informēts, ka pelnus viņš varēs paņemt pēc dažām stundām vai no rīta, kā viņam ērtāk. Gideons atbild, ka atbrauks jau šodien. Lai tas ir beidzies vienā dienā. Lai viņam vairs nav te jāatgriežas.
Abi ir nonākuši pie saviem automobiļiem. Gideons apstājas pie audi durvīm, itin kā nezinādams, ko tagad lai iesāk.
Uz bāru, Megana pēkšņi saka. Mēs nevaram vienkārši izklīst neiedzēruši, bez pienācīgām atvadām no jūsu tēva.
95
Keitlīna dzird briesmīgu dārdoņu.
Viņas slazda pretīgajā caurumā ieplūst dzestrs gaiss. Cauri sienai pastiepjas rokas, tās sagrābj viņu un rauj.
Viņa ir tik stīva un smaga, it kā būtu piekalta pie cietā akmens bluķa. Viņu izvelk no alas un pusstiepšus ved pa šauru, tumšu gaiteni. Tad viņa atrodas apaļā telpā, kurā deg sveces. Keitlīnai gribas aizsegt acis. Raustīgo liesmu rindas ir neizturami spožas. Šaipus aizvērtajiem plakstiem tīkleņu ķīmiskajos ekrānos tiek iededzināti apļi. Viņu pārņem milzīgas bailes, trūkst elpas.
Divi apmet viņai ap rokām virves cilpas. Viņu ved kā ēzeli pa pludmali. Velk uz riņķi pulksteņa rādītāju kustības virzienā. Nebeidzami ilgi. Divdesmit apļus pa šo auksto, nemīlīgo akmens kambari. Keitlīnai reibst galva; beidzot tie apstājas un padzirda viņu ar remdenu ūdeni. Viņai rūc vēders. No bada rauj krampji.
Pēc izstaidzināšanas un padzirdīšanas ēzeļa iemaukti tiek noņemti, abi atkāpjas un nozūd mūru ārējos lokos.
Tagad viņa var darīt, ko grib. Bet nekas nav darāms. Viņai apkārt ir tukša telpa. Šajā telpā viņu ir ieslodzījuši kaut kādi ļaudis, kas atrodas ārpus šīs telpas. Nav grūti saprast, ka tas viss ir smadzeņu kastrēšana. Vispirms viņu iesprosto tādā šaurībā, ka viņa nespēj pakustēties. Tad atvēl pārpārēm vietas: taču pakustēties viņa visviens nespēj.
Gribas brīvība. Tie grib iznīcināt viņas gribas brīvību.
Keitlīna apsēžas. Sakrusto kājas. Aizver acis, tā izdzēšot šausmu pasauli. Pūlas atrast sevi. Pūlas uztaustīt kādu nepārraujamu dzelzs stiegru, neiznīcināmu iegulu, no kuras vienmēr varēs smelties spēkus.
Mazpamazām viņa aizmirst šos cilvēkus, sveču vaskaino smārdu un raustīgo gaismu, akmens grīdas aukstumu, krampjus vēderā un kuņģa sulas svelošo garšu balsenē. Viņa izdzēš apkārtni. Tagad viņa atrodas nekurienē, savu sapņu drošajā tumsā.
Sāk sāpēt kājas. Keitlīnai vairs nav spēka. Viņa jūt, ka atmuguriski slīgst gar zemi, tūlīt nokritīs. Kā suņu bars viņai uzklūp kapučainie. Sagrābj un drīz stumšus, drīz vilkšus aizgādā uz šķīstīšanās zonu. Iegrūž kūpošajā ūdenī. Skatās, kā viņa mazgājas un apģērbjas. Tad aizved atpakaļ uz viņas cietumu.
Viņa atgriežas šaurībā, kur viņai nav vietas.
Atgriežas murgos.
96
Strauji vicinot melnos spārnus, putni paceļas blāvi zilajās debesīs, kas plešas pār tukšo lauku. Viens mirklis, un tie vairs nav redzami. Nepaliek pat melni punktiņi pie apvāršņa. Tarkvīns de Veils skatās satelītnavigācijas programmas logā. Datora ekrānā var izsekot to lidojumam augstu tālē.
- Tas viņām labi izdevās, vai nav tiesa?
- Un ja nu lijas neatgriežas? jautā Džimijs. Tad jūs tās dzenāsiet rokā visu atlikušo mūžu.
- Maitasputniem nav dotumu tāliem lidojumiem. Vecais ekscentriķis nenovērš acis no datora ekrāna. Tie pēc dabas ir sliņķi. Pārvietojas, izmantojot gaisa strāvas. Saoduši barību, metas virsū. Viņš sasit plaukstas. Turklāt viņu vienīgā dabiskā vide ir Viltšīra. Citas viņi nezina.
- Te apkārt ir daudz armijas bāzu, Džimijs brīdina. Kaut nu zaldātiem neienāktu prātā šaut.
- Būs jau labi. Re, kur nāk atpakaļ! de Veils sajūsmināts izsaucas.
Tītarlijas plašā lokā pārlido pāri reindžroveram un nolaižas apmēram simt metru attālumā. Uzreiz sāk kārpīt zemi. Saodušas labāku barību, palido dažas pēdas tālāk un atkal kašņājas. Mazākā palec sānis un sāk ar knābi kapāt automobiļu iebrauktās sliedes divsimt metru no šķūņa krāsmatām.
Džimijs skatās bez sajūsmas. Viņš bija cerējis ko vairāk, gaidījis iespaidīgu skatu, apmēram kā tad, kad pēddzinēji suņi satrakojas, sāk smilkstēt un kast zemi, it kā gribēdami tūlīt pat izrakt tuneli uz Austrāliju. Tītarlijas nekādu teātri nespēlē. Gandrīz stundu tās slinki kārpa zemi turpat pie nodegušā šķūņa. Džimijs jūtas maķenīt vīlies. Viņš ieskatās pulkstenī.