- Kas tas ir?
- HLL ir briesmīga slimība. Līdz četrdesmit gadu vecumam tā parasti neizpaužas. Tā ir iedzimta. Vienubrīd sākas problēmas ar asinsšūnu ražošanu, un to nav iespējams kontrolēt. Limfocīti vairojas pārāk ātri un dzīvo pārāk ilgi. To asinīs ir pārāk daudz, tie pilnībā pārmāc leikocītus, eritrocītus un kaulu smadzeņu trombocītus.
Megana katram gadījumam pārprasa, lai būtu droša, ka ir visu pareizi sapratusi: Bet viņam nav šīs slimības diagnoze bija kļūdaina?
- Jā. Acumirkli. Atkal ir klusums: profesore no jauna pēta ierakstus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka diagnoze bija nepareiza, taču izskatās, ka tas oficiāli nav atzīts. Ļoti savādi. Te rakstīts, ka slimība jau attīstījusies diezgan tālu un viņam jāsaņem proaktīva terapija. Tad, pēc vairākiem mēnešiem, ir vēl viena analīze, un viņa asinis ir tīras, gluži kā nupat, pirms pāris dienām. Viņa manāmi sapīkst. Te kaut kas nav kārtībā! Vienkārši nav kārtībā! HLL ir nedziedināma slimība, tā nevar vienkārši izgaist.
- Bet sakiet, lūdzu, profesores kundze: vai tā tiešām ir? Tagad viņš ir pilnīgi vesels?
- To nevar apgalvot par simt procentiem. Nav iespējams paziņot, ka neārstējama slimība ir pilnīgi izzudusi, taču, skatoties uz šīm analīzēm, man gribot negribot jāsecina, ka viņam vairs nav slimības, kura viņam bija saskaņā ar iepriekšējo diagnozi, un viņš bija nedziedināmi slims.
Megana pateicas un noliek klausuli. Tas nebija gluži tas, ko viņa bija gaidījusi. It nemaz. Gideona slimības vēsture apstiprina viņa neticamo stāstu par izdziedināšanu pēc nomazgāšanas ar Stounhendžas ūdeni.
Nākamais detektīvinspektores telefona zvans ir informācijas ievākšanai par Deivida E. Smitsena darījumiem. Pēc tam viņa pieprasa ziņas par būvuzņēmēja darba un mājas telefona zvaniem, kā ari kredītkaršu un bankas konta rēķinu izrakstus.
Spriežot pēc dokumentu plūdiem, kas elektroniski nogāžas pār viņu, Smitsens ir veiksmīgs, cienījams būvuzņēmējs un profesionāls ainavu dizaineris. Megana atver Google Maps un pēta viņa biroja telpu un mājas aerofotogrāfijas un trīsdimensiju uzņēmumus. Smitsens dzīvo lepnā savrupmājā, visticamāk, pārbūvētā zemnieku namā. Droši vien vismaz sešas guļamistabas. Vairākas piebūves. Viņa pievelk attēlu tuvāk. Spriežot pēc visa, peldbaseins un trenažieru zāle. Apkārt pamatīgs žogs. Elektriskie vārti un novērošanas kameras. Pieci vai seši akri. Megana aplēš tā visa vērtību: aptuveni trīs miljoni mārciņu. Vismaz. Tā, kur ir bankas dokumenti? Mjā, neizskatās, ka viņš atmaksātu kredītu. Viņam laikam vispār nav nekādu parādu. Saskaņā ar ceļu satiksmes dienesta datiem viņam pieder poršs ar nolaižamu jumtu, jādomā, ar to brauc sieva, un bentlijs ar personalizētu numurzīmi. Vēl daži datora taustiņu klikšķi, un atklājas, ka bankā viņam stāv itin glīts miljons.
Smitsena bizness, šķiet, plaukst un zeļ. Viņi abi ar sievu ir direktori sabiedrībā ar ierobežotu atbildību, kuras gada apgrozījums, pēc audita ziņām, ir vienpadsmit miljoni mārciņu un peļņa pusmiljons. Rādās, ka ienākumi atbilst dzīvesveidam. Megana pārbauda policijas datubāzi nē, Smitsens ir spodrs kā stikliņš. Nav pat neviena soda par mašīnas atstāšanu neatļautā vietā.
Viss ir pilnīgi tīrs un godīgs, tomēr Meganai ir nojauta, ka tā gluži nevar būt.
Viņa ir kaut ko palaidusi garām nepamanītu. Varbūt paskatīsimies atskaiti par mobilā telefona sarunām… Smitsenam pieder jaunākais 4G aifons, taču viņš to gandrīz nelieto. Megana rindiņu pa rindiņai izpēta zvanu sarakstu: zvanījis uz mājām, vairākas reizes rezervējis galdiņu vienā un tajā pašā restorānā, izlasījis pāris elektronisku vēstuļu. Tik veiksmīgam uzņēmējam taču ir darba pilnas rokas, viņam vajadzētu zvanīt vienā zvanīšanā! Megana vēlreiz pievēršas stacionārā telefona izrakstiem: tas izmantots tikpat reti. Vai nu viņš ģeniāli sadala pienākumus un viņa padotie skraida apkārt, zvanīdami un pelnīdami viņam naudu… Vai arī rēķini nepienāk nedz uz darba, nedz uz mājas adresi.
Proti, viņam ir vēl viens telefons: pirkts par skaidru naudu, barots ar priekšapmaksas kartēm. Par tādu nav jāslēdz līgums un īpašnieku nav iespējams sadzenāt rokā.
Kāpēc kaut kas tāds vajadzīgs miljonāram, kuram pieder smalkākais aifons? Viņa atliec muguru un pasmaida.
Smitsens kaut ko slēpj. Tas ir skaidrāks par skaidru.
99
Rēnajā novakares gaismā iedams uz akmeņu pusi, Gideons cenšas atcerēties, kad īsti viņš te bija pēdējo reizi. Liekas, pirms gadiem divdesmit, uzreiz pēc slimības.
Viņam līdzi ir tēva pelni īpaši iegādātā izkaisīšanas traukā, un viņu māc skumjas un nostalģija. Skatīdamies uz apkārtējiem laukiem, pār kuriem jau biezē migla, viņš atceras, kā tēvam pie rokas pa šiem miglainajiem laukiem gāja turp, kur slējās lielie akmeņi.
Aizritējuši divdesmit gadi, taču viņu sasniedz toreizējo izbaiļu atskaņas. Atbalsis no tā raižpilnā satraukuma, kuru viņš juta, būdams astoņus gadus vecs, uz bridi atstāts viens starp šiem milzeņiem. Likās, viņš tur stāvēja veselu mūžību. Viņu ielenca rēgaini tēli, augsti kā koki. Tie nāca arvien tuvāk. Stiepa uz viņa pusi pinkuļainas miglas rokas.
Gideons atceras visu. Tēvs todien runāja tik savādi. Par to, ka dzīvē ir tādas lietas, ko dēls pagaidām nesaprot, taču tās vajag cienīt un godāt. Piemēram, Mēness tā ir dieviete, viņa aizgādne. Neaptverams spēks, kas ir saistīts ar cilvēka zemapziņas spēkiem un dzīves cikliskajiem ritmiem auglību, ražu, gadalaiku miju. Viņš toreiz bija mazs un tiešām nesaprata.
Gideons raugās uz lielajiem sarsēniem un zilajiem akmeņiem. Redz, kā viņa tēvs uzliek roku uz akmens apļa vidū un otru izstiepj, aicinādams viņu pienākt klāt. Stāsta, ka dziļi šajā akmenī ir apslēpta pasaules dvēsele, tā noglabāta tur uz mūžu mūžiem.
Viņš negribēja saņemt tēva roku, taču paklausīja. Viņam bija ļoti bail. Likās, cauri diviem punktiem plūst elektriskā strāva: sprakšķoša, kvēlojoša enerģija, kas pārņēma un sasaistīja viņus abus. Tad tēvs veda viņu apkārt aplim. Lika pieskarties visiem pārējiem akmeņiem. Piespieda tiem klāt un turēja, un starp dzīvu miesu un akmeni pulsēdama plūda strāva.
- Labvakar!
Gideons iztrūkstas. Viņš te nevienu nav redzējis, taču pēkšņi kāds viņu uzrunā. Viņš strauji pagriežas.
Tēvs!
Sekundes daļu viņam tiešām tā liekas. Sirds dauzās kā ārprātīga. Aiztrūkst elpa. Vīrietis, kas stāv viņa priekšā, ir tieši tēva augumā. Liekas, ari līdzīgā vecumā. Miglā šī līdzība ir pārdabiska un biedējoša.
Vīrietis pasmaida.
- Piedodiet, es negribēju jūs izbiedēt.
- Nekas. Es biju dziļi iegrimis domās.
Otrs pienāk tuvāk. Tagad ir skaidrs, ka viņš ir garāks un plecīgāks, nekā pirmajā brīdī likās, viņa īsie mati ir iesirmi. Tumšo acu skatiens caururbjošs.
- Zināt, vispār jūs nedrīkstat te atrasties. Ieeja ir atļauta tikai pēc iepriekšējas vienošanās.
- Piedodiet! Gideons atskatās uz autostāvvietas pusi.