- Nevajag atvainoties. Man nekas nav pretim. Kas jums tur ir? Svešais norāda uz pelnu urnu.
- Mana tēva pelni. Viņš vēlējās, lai es tos izkaisu šeit starp akmeņiem.
- Laikam viņam šī bija ļoti svarīga vieta?
- Jā. Gideons raugās uz necilo trauku. Viņš bija arheologs un daudzus gadus veltīja šo akmeņu pētīšanai. Uzskatīja, ka tiem piemīt maģiskas īpašības. Iespējams pat, ka tie ir svēti.
Svešais smaida. Tā domā daudzi. Tādēļ arī cilvēki brauc šurp. Man ļoti žēl, ka jūsu tēvs ir miris. Viņš cieņā noliec galvu. Es iešu prom, lai jūs varat izpildīt tēva vēlēšanos. Arlabvakaru. Viņš pagriežas un aiziet.
Gideons nekustas un skatās apkārt. Jau ir pavisam tumšs, migla plūst kā paisuma vāls. Pār kauliem noskrien šermuļi, un Gideons zina, ka nedrīkst vilcināties: vēl brīdis, un viņam nebūs dūšas izpildīt tēva dīvaino lūgumu.
Cilindriskā trauka vāciņš ir ciešs, taču viņš to uzmanīgi nostīvē nost. Nav ne jausmas, kur sākt, kur beigt. Varbūt vienkārši izkratīt trauku un iet prom, lai pelēkais pulveris paliek gaisā kā dūmi no nesprāguša šāviņa? Vai papūlēties izkliedēt pelnus puslīdz vienmērīgi?
Gideons ieskatās traukā un pieiet pie pirmā akmens iepretim Papēža akmenim. Tad turpina iet pulksteņa rādītāju kustības virzienā, birdinādams pelnus gar sarsēnu un zilo akmeņu loku. Trauks ir tukšs, iekams viņš apgājis pilnu apli, taču viņš turpina rituālu, līdz loks ir noslēgts.
Tad neizprotams spēks izvelk viņu apļa vidū un piespiež noslīgt ceļos. Mute izrunā vārdus, kurus viņš nespēja pateikt krematorijā. Tēti, piedod man! viņš tumsā čukst. Piedod, ka mēs viens otru tik maz pazinām. Piedod, ka es nepateicu, cik ļoti tevi mīlu. Piedod, ka nespējām pārvarēt to, kas mūs šķir, un atrast kopīgo mūsu sapņos. Es skumstu pēc tevis. Man tevis visu mūžu pietrūks.
Bālajam mēnesim pāri aizslīd melns mākonis. Iekams Gideons ir paspējis piecelties kājās, viņam galvā tiek uzmaukts maiss.
Četri Pielūki nogāž viņu gar zemi.
100
Megana jau grib izslēgt datoru un doties prom, taču atskan džinkstiens: pienākusi ziņa. Viņa gurdi noklikšķina peli un to atver. Ziņa ir no rekognoscēšanas nodaļas: kādā no pilsētas novērošanas kameru videomateriāliem ir atrasts cilvēks, kura seja atbilst miglainajam foto, ko Gideons uzņēmis ar savu telefonu.
Viņa lasa: "Kamera Nr. XR7 Tidvērtā identificējusi vīrieti, kura sejas biometriskie parametri atbilst Jūsu meklētajai personai. Lai redzētu uzņēmumus, noklikšķiniet uz ikonas un sazinieties ar koordinatoru."
Megana aizbīda kursoru uz videokameras bildīti un nospiež taustiņu. Sirds krūtīs salecas. Uzņēmumi ir pasakaini, turklāt to ir bezmaz desmit. Vairākos attēlos aizdomās turamais stāv pie veikala durvīm, atslēdz un aizslēdz tirgotavu. Tas ir gaļas veikals. Nolāpīts. Pavārs vai restorāna darbinieks tas viņai bija ienācis prātā, bet viņa nepadomāja, ka meklētais tikpat labi varētu būt ari miesnieks.
Megana uzreiz atceras savu slavējamo psiholoģisko portretu: baltais, vīrietis, vecums trīsdesmit līdz četrdesmit pieci gadi, fiziska darba strādnieks, iespējams, kādā no apkaimes restorāniem vai bāriem. Precīzi līdz pēdējam sīkumam.
Savā pacilātībā Megana nepamana, kā birojā ienāk viņas bijušais vīrs un meita, un paceļ galvu tikai tad, kad izdzird Semijas balstiņu.
- Mammīt! Mammīt! Mazā skriešus brāžas pie viņas pa eju starp rakstāmgaldiem.
Megana izpleš rokas, apkampj meitiņu un piespiež sev klāt.
- Atrasts bērns, saka Ādams. Apgalvoja, ka viņa māte esot slavena detektīve. Tā nu es nolēmu nogādāt tieši mammas rokās.
Megana noskūpsta Semiju un apsēdina sev klēpī.
- Ko tu te dari?
Ādams atbild ar bezkaunīgu skatienu.
- Mani informācijas avoti ziņoja, ka tu varētu doties mājās kopā ar mums.
Meganai gribas viņu atšūt, aizrādīt, lai nestrebj karstu. Bet viņi abi ar Semiju kopā izskatās tik laimīgi…
Ādams apsēžas viņai blakus tieši tajā brīdī, kad pa durvīm ienāk Džimijs Dokerijs. Skatieni sastopas. Ziņkārība no abu puses ir bezmaz sataustāma, teju, teju elektriska tādos brīžos kaķi saslej asti un sabož spalvas.
Džimijs ir nācis pie Meganas ar jaunumiem. Ar labiem jaunumiem, svarīgiem. Taču vīra kunga klātbūtnē viņš neko neteiks. Lika pagaidīt! Līdz ritam. Viņš tikai pamāj ar roku un aizsoļo tālāk. Ādams noskatās pakaļ un atļaujas pašapmierināti nosmīnēt.
101
Gideons pūlas kaut ko saprast. Viņš atceras to bridi, kad viņam kaut ko uzmauca uz galvas, viņu sagrāba spēcīgas rokas, pēkšņi kaut kas iedūrās kājā. Acīmredzot viņam iešļircināja sedatīvu, tad kaut kur aizveda un atstāja, lai beidzas medikamenta iedarbība.
Maiss no galvas ir noņemts, viņš sēž tumsā uz aukstas akmens grīdas.
Kaktos deg sveces. Telpa ir maza. Pavisam maza, un tajā nav durvju.
Viņš ir cietuma kamerā.
Vai varbūt tā nav kamera. Varbūt tās ir kapenes.
Vēl aizvien stipri apdullis, viņš uzraušas kājās un sazvārojas. Tad sāk taustīties gar sienām. Nē, izejas nav. Tēva dienasgrāmatā bija pieminēti cilvēki, kas apbedīti Templī. Tas sāk izskatīties ticami. Viņš ir iemūrēts Templī un atstāts te nomirt.
Sirdi sažņaudz baiļu trauksme. Te noteikti nav pietiekami daudz gaisa. Ilgi viņš neizturēs. Viņš paņem vienu sveci un nopūš pārējās. Nav nekādas vajadzības svilināt dārgo skābekli.
Stāvēdams tumsā ar vienīgo sveces galiņu, viņš izdomā, ka tomēr nav atvests šurp nomērdēšanai. Smitsens ir informēts, ka viņš veicis piesardzības pasākumus vienojies par inkriminējošu dokumentu nogādāšanu policijā, ja pats personiski nenorādīs, lai tas netiek darīts.
Svece izdeg.
Sirds sāk sisties vēl straujāk, cerības saplok. Mieru, drīz pie viņa kāds atnāks, tie gribēs izdibināt, kas viņam zināms, cik bīstams viņš ir.
Dobji nodārd akmens. Divās pretējās sienās parādās gaismas strēles. Iekšā sanāk garos apmetņos tērpti stāvi, sejas slēpj kapuces. Gideons nepretodamies ļauj, lai viņu sagrābj, savažo rokas un izvelk laukā. Šoreiz tie iztiek gan bez maisiem, gan bez acu aizsiešanas. Kaut kas ir mainījies.
Viņu ved pa garu līčloču gaiteni. Gaismekļi pie sienām ir arvien krāšņāki, pamazām pat it kā kļūst siltāks. Viņš iet starp diviem vīriešiem. Tas, kurš ir pa labi, pavelk sienā iedzītu dzelzs gredzenu. Sāk kustēties neredzami trīši, un daļa sienas ar troksni aizslīd prom. Viņu iegrūž pa šīm durvīm.
Pie apaļa meduskrāsas akmens galda, brūnā apmetnī ģērbies, sēž vīrietis, kuru viņš sastapa Stounhendžas miglā. Sēdies, Gideon. Vīrietis pamāj uz solu galda otrā pusē.
Gideons apsēžas uz auksta akmens sirpja. Nenolaiž skatienu no svešā. Tu mani nepazīsti?
- Es jūs redzēju Stounhendžā.
Meistars pasmaida. Es tevi esmu redzējis vairākas reizes, kad tu vēl biji mazs. Mēs ar tavu tēvu bijām draugi.
Tas ir kas negaidīts.
- Tad jūs zināt, ko viņam nācās pārciest. Kas notika ar manu māti un ko viņš darīja, lai izglābtu mani.
- Jā, es zinu. Svešais pētījoši lūkojas uz Gideonu. Es nešaubos, ka tu esi daudz uzzinājis, droši vien no tēva dienasgrāmatām. Bet vai tu maz saprati lasīto?
- Manuprāt, jā.
- Pastāsti!
- Jūs esat Meistars, Svētajo Kalpu ģildes garīgais vadonis. Mans tēvs bija Ģildes vecbiedrs un pilnvarots jūsu Šaurā loka dalībnieks. Jūs, viņš un daudzi citi ziedojat savu dzīvi Svētajo sargāšanai un to enerģijas atjaunošanai.