Meistars tikko noskāršami pasmaida. Nav gluži pareizi, taču nav ari tālu no patiesības. Viņam ārkārtīgi gribas izdibināt, cik daudz Nateniela puikam zināms. Vai tev ir kāds priekšstats par to, kā tiek uzturēta Svētajo garīgā enerģija?
- Ar cilvēku upuriem. Upurēšana notiek pirms un pēc vasaras un ziemas saulgriežiem. Noteiktās Mēness fāzēs. Kā rakstīja tēvs, tas nepieciešams debesu un zemes līdzsvara atjaunošanai.
Oho, visu cieņu, nodomā Meistars.
- Tu esi nopietns pētnieks. Taču starp teoriju un praksi ir liela atšķirība. Viņš sakrusto rokas, kuras slēpj brūnais apmetnis. Tu vēlējies ar mums tikties, Gideon. Ko tu gribi?
- Lai jūs mani pieņemat. Man vairs nav ne mātes, ne tēva. Mana ģimene esat jūs. Es jau esmu Svētajo bērns, jūs pats zināt, ka tēvs mani vēl mazu nokristīja ar akmeņu ūdeni.
Meistars piekrītoši pamāj. Jā nudien. Viņš tevi nomazgāja Svētajo ūdenī, lūgdams, lai tie pasargā tevi no slimības, kas bija paņēmusi tavas mātes dzīvību. Viņš solīja ziedot tiem savu dzīvību, ja tev tiks dāvāts ilgs un slimību netraucēts mūžs.
Gideonam acīs sariešas asaras. Atmiņā atkal ataust Nateniela vārdi: "Es ar lielāko prieku ziedošu savas asinis, savu dzīvību. Ceru, ka tam būs kāda vērtība un ar to pietiks, lai kaut kas mainītos. Lai manu nabaga bārenīti gaidītu cits liktenis."
Meistars pieceļas un sāk staigāt šurpu turpu. Svētajie nav asinskāri briesmoņi. Tie nepieprasa visviens kādu cilvēku upurus. Tā ir dziļi fundamentāla došana un saņemšana, daļa no dzīvības un nāves rituma. Apmaiņā pret tavu dzīvību Nateniels apsolīja savējo. Viņš apņēmās kļūt par upuri, par ziedu.
Gideons pēkšņi vairs neko nesaprot. Tādēļ tā pašnāvība?
- Nē. Tas nebija upuris. Tā bija egoistiska, neadekvāta rīcība. Viņš vēlējās, lai Šaurais loks atsakās no taktikas, pret kuru viņam bija iebildumi.
- Kas tā bija par taktiku?
Meistars gurdi nopūšas. Tavs tēvs bija dižs pētnieks un uzskatīja, ka Ģildes negrozāmā mācība ir tāda, ka izredzētie tie, kuriem jākļūst par ziedu, ir tie, kas saņēmuši Svētajo balvas. Viņš apgalvoja, ka ikkatram, kas smēlies no dievišķās akas un dzīvojis ilgi un laimīgi, vēlāk jāmaksā dievišķie mesli. Šaurais loks tam nepiekrita. Tā uzskats ir, ka šo seno paražu pienācis laiks mainīt. Lai Svētajie paši izraugās ziedus.
- Kā?
- Pavisam vienkārši. Meistars nepiespiesti izpleš rokas. Cilvēki tiecas pie Svētajiem. Pielūki brāļi, kas tevi atveda no akmeņu loka, stāv sardzē un gaida. Ja kāds izjūt pamudinājumu pieskarties noteiktam Svētajam tam, kurš saskaņā ar siderisko zodiaku [5] tobrīd atrodas ascendentā [6] , šo cilvēku var atzīt par īsto ziedu.
Meistars apsēžas Gideonam blakus. Tagad viņš grib Nateniela dēlam pateikt ko tādu, kas jauno vīrieti sabiedēs, ļoti iespējams, dziļi satrieks viņu. Ģilde ir demokrātiska organizācija. Mēs ievērojam gadu simtiem senus likumus. Tomēr to interpretācija ir katra Meistara un viņa Šaurā loka tiesības un pienākums. Kad tavs tēvs izlēma nostāties pret Šaurā loka uzskatiem zieda jautājumā, viņš faktiski izšķīra savu likteni.
Gideons ir apjucis. Es nesapratu. Kāpēc mana tēva viedoklis ir tik svarīgs? Salīdzinājumā ar citu uzskatiem?
Tagad Meistaram ir skaidrs, ka Nateniels zēnam tomēr nav pastāstījis visu. Tāpēc, Gideon, ka tolaik, kad šis jautājums tika izšķirts balsojot, Ģildes Meistars nebiju es. Meistars bija viņš.
102
Keitlīnas kliedzieni cērtas biezajā akmenī kā superjaudīgs urbis. Viņa vairs nespēj. Šī melnā tumsa, šis klusums, tas viss padara viņu traku. Viņa dauza sava stateniskā zārka raupjās sienas ar dūrēm, ceļgaliem un galvu.
Abi Pielūki, kuriem uzticēta viņas uzraudzība, metas uz izolatoru. Nedrīkst pieļaut, ka viņa savainojas. Viņa nedrīkst mirt pirms noliktā laika. Tiek atdarīti aizslēgi, Keitlīna ripeniski izveļas no sava cietuma un sāpīgi nokrīt uz ceļiem. Viņas miesa ir vienās skrambās, garie, melnie mati blāvi no sviedriem un asinīm. Viņa griež zobus un spārdās.
Aizvāciet nagus, riebekļi! Laidiet mani vaļā!
Pielūki piespiež viņu pie grīdas. Meitenes seja ir asiņaina, koptās rociņas izvago neskaitāmas brūces. Arī pierē ir vairākas brūces viņa ir situsies ar galvu pret sienu. Vīri saskatās. Skuķis ir aptracis. Meties pret sienām kā vājprātīgs, mēģinājis padarīt sev galu.
Keitlīna vēlas tikai vienu: kaut šis murgs reiz beigtos. Pat tad, ja viņai jāmirst lai nāve nāk tūlīt! Tomēr mazpamazām viņa nomierinās. Prāts atkal ņem virsroku, meža zvērs viņā norimst. Vīri joprojām tur viņu piespiestu pie aukstās akmens grīdas. Viens uzmeties viņai virsū, ar ceļiem pietur viņas delmus, ar rokām spiež pie grīdas plaukstas. Otrs tup virs viņas potītēm. Tikai tagad, kad asinis kaut cik atplūst no galvas, viņa atskārš ko svarīgu.
Šie abi ir amatieri.
Viņa ir redzējusi, kā nevēlamas personas savalda Ēriks un pārējie apsardzes zēni. Viņi šādi neākstās. Lai kādu padarītu nespējīgu kustēties, pietiek izgriezt roku: vien jāzina, kā to izdarīt. Nervu centrā iebakstīts pirksts spēj apturēt smagsvara bokseri, bet to vajag prast. Šie divi neprot. Viņiem nav ne mazākās sajēgas. Kas ienāk prātā, to dara.
Keitlīna ieskatās tieši acīs vienam no kapučainajiem. Pietiek. Vairs nevajag mani turēt.
Tas palaiž vaļā viņas rokas. Pieceļas kājās, piesardzīgs un gatavs atkal mesties viņai virsū. Jāpaskatās, kas ar tām brūcēm viņai galvā, tas saka otram.
Abi pieceļ viņu kājās un grasās uzlikt roku dzelžus, taču Keitlīna atrauj roku. Ar celi no visa spēka iezveļ tuvākajam pa kājstarpi. Otrs Pielūks mēģina viņu sagrābt no aizmugures.
Keitlīna strauji saliecas un izsit vīru no līdzsvara, tad atmuguriski ietriec sienā. Kad tas atzveļas pret akmeni, meitene parauj galvu uz augšu tā, lai ar pakausi pēc iespējas spēcīgāk trāpītu kapučainajam pa seju. Būkšķis ir vienkārši pretīgs. Vīrs sašļūk un sagumst uz grīdas. Deguns ir lauzts, par to nav šaubu.
Neviena neturēta, Keitlīna stāv lāpu apgaismotajā Tempļa gaitenī.
103
Gideonu pārņem šķebīga tukšuma izjūta. Atklājums, ka tēvs ir bijis Ģildes Meistars, laupījis viņam visus dvēseles spēkus. Kaut ko tādu viņš nebija gaidījis. Viņš gribēja uzzināt patiesību. Viņam vajadzēja saprast, kāpēc tēvs labprātīgi šķīrās no dzīves. Būtībā viņam vajadzēja vainīgo. Šai patiesībai viņš nebija gatavs.
Meistaru Gideona dvēseles mokas neinteresē. Viņš grib saprast, cik daudz šis sprukstiņš zina, cik ļoti jābaidās no Nateniela puikas. Vai tu zini, kur mēs atrodamies? Kas šī ir par vietu?
- Templis, Gideons neizteiksmīgi atbild. Viņa domas ir pavisam citur.
- Un vai tu zini, kur tas atrodas?
Tas jau ir grūtāks jautājums. Gideons attopas no šoka. Tēva dienasgrāmatās rakstīts vienīgi par Tempļa būtību, par tā atrašanās vietu viņš neko nesaka. Tiesa, visas dienasgrāmatas es vēl neesmu atšifrējis. Gan jau kaut kur viņš izsakās konkrētāk.
Meistars pūlas izprast Gideona skatienu. Ļoti iespējams, ka Nateniels tiešām glabājis Tempļa atrašanās vietas noslēpumu. Tikpat iespējams ir ari tas, ka viņa dēls visu zina un aptver to nevajag atklāt, jo tas viņam var izrādīties bīstami. Ņemot vērā, ka tu neesi viens no mums neesi iesvaidīts -, tu esi labi informēts. Viņš saņem rokas. Un tā ir problēma. Ko lai mēs ar tevi iesākam?