Gideons pievirzās viņam tuvāk. Ļaujiet man piedalīties! Pieņemiet mani! Nezinu, ko citu es varētu iesākt. Tagad, kad man vairs nav tēva. Ņemot vērā viņa zvērestu. Man pats liktenis ir lēmis būt saistītam ar Svētajiem, lai notiek kas notikdams.
Pat ja mēs vēlētos tevi uzņemt Ģildē, es neesmu pārliecināts, ka tu esi gatavs. Iesvētīšana nav joks. Ir nepieciešams, lai starp Meistaru un iesvaidāmo pastāvētu absolūta savstarpēja uzticēšanās. Brīdī, kad līst lūdzēja asinis, šī uzticēšanās ir viņa vienīgais atbalsts un patvērums. Tās sāpes ir neizturamas, neiedomājamas.
Gideons nodur galvu. Tāda ir mana vēlēšanās.
Meistars ar vienu roku satver Gideonu aiz zoda, pavērš viņa seju pret sevi un ieskatās viņam acīs. Kā mēs varam zināt, ka, mums piebiedrojies, tu neturpināsi sava tēva uzsākto pretošanos?
Gideons vairs nespēj nosēdēt mierīgi. Es negrasos nekādā veidā kaitēt nedz jums, nedz Ģildei. Es vēlos tikt uzņemts sadraudzē. Tāpat kā reiz mans tēvs. Es vēlos nodzīvot pilnestīgu mūžu un saņemt Svētajo balvas. Es negribu, lai manu dzīvi gandē slimības lāsts. Un es pilnīgi noteikti nevēlos visu atlikušo mūžu pavadīt bailēs, ka man uzbruks vai manai mājai pielaidīs uguni.
Meistars saprot, ka Gideonam ir pietiekams iemesls vēlēties, lai viņu uzņem Ģildē. Un, viņu nogalinot, Ģilde nopietni riskē, ka tās eksistence nāks gaismā, par to sāks interesēties un atjaunotnes rituālu nebūs iespējams turpināt. Es zinu, kā tu vari apliecināt savu lojalitāti un savu nolūku nopietnību. Ja tu to izdarīsi, es personiski galvošu par tevi. Un iesvētīšanai jāsākas šovakar pat.
- Kas man jādara?
- Tava tēva dienasgrāmatas. Atdod tās, un varēsi stāties mūsu rindās.
Gideons noraidoši pagroza galvu. Es zinu, kāda ir iesvētīšana. Esmu gatavs ļaut, lai jūs ar nazi cērtat manu miesu un ar āmuru skaldāt manus kaulus. Vai ar to nepietiek?
- Nē. Šīs dienasgrāmatas ir nazis, ko tu pats turi pie savas miesas, un tavi draudi ir āmurs, ko tu pacel sev virs galvas.
Gideons mēģina izdomāt, kā lai izkļūst no šī strupceļa, kurā nonākusi saruna.Es jums atdošu ceturto daļu dienasgrāmatu pirms iesvētīšanas un piezvanīšu tam cilvēkam, kuram bija jānogādā tās policijai, norādīdams, ka to nevajag darīt. Pēc iesvētīšanas atdošu jums otru ceturtdaļu. Pēc gada vēl divdesmit piecus procentus.
- Tie ir tikai septiņdesmit pieci procenti. Kad mēs saņemsim atlikušās?
- Iespējams, nekad. Gideons smaida. Vai varbūt tad, kad es Ģildes mācības būšu apguvis pietiekamā mērā, lai jūs būtu apmierināts. Kad jūs būsiet gatavs ļaut, lai es ieņemu Meistara vietu.
104
Keitlīna metas skriešus. Skrien, cik vien ātri basās kājas spēj viņu nest. Nonāk pie īsa, tumša gaiteņa. Var doties gan pa kreisi, gan pa labi. Viņa nogriežas pa labi. Joņo, sirdī pateikdamās par to, ka raupjā kleita ir pietiekami plata.
Viņa skrien ātri. Diendienā nostiprinājusi kāju muskuļus trenažieru zālē. Pieci kilometri uz celiņa. Vēl pieci uz eliptiskā trenažiera. Cik labi, ka viņa visu mūžu ir bijusi sportiska! Viņu šeit mocīja, badināja un biedēja, taču viņa vēl aizvien ir spēcīga un vingra.
Gaitenis met līkumu, tālāk ir tumša dūmaka, gals nav redzams. Ja viņai ir paveicies, viņa skrien gar ārsienu. Tādās sienās parasti ir durvis. Viņa atskatās nevienas dzīvas dvēseles. Šis cietums ir lielāks, nekā viņai bija licies. Daudz lielāks. Uz akmeņiem, kas zib zem viņas pēdām, ir kaut kas rakstīts, izskatās pēc grebuma. Kapakmeņi. Viņa skrien pa kapiem! Sirds sāk sisties vēl ātrāk. Tad viņa paceļ galvu un atskārš vēl arī ko citu šis gaitenis ved pa apli.
Tieši priekšā ir abi kapučainie, no kuru nagiem viņa pirmīt izrāvās.
Tikai šoreiz viņi nav divi vien. Tur ir vesels bars. Un visi gaida viņu.
CETURTĀ DAĻA
105 TREŠDIENA, 23. JŪNIJS
Rīta sanāksmē, uz kuru pārvaldes priekšnieks ir sasaucis visus, kas meklē pazudušo Keitlīnu Loku, nepiedalās vienīgi izmeklētājs Džošs Gorens. Viņu tas ne mazākajā mērā neuztrauc. Viņš ir parūpējies, lai informācijas aprite allaž ietvertu arī viņu. Gorenam ir sava aģentūra žurnālisti, policisti un valsts ierēdņi; desmit tūkstoši dolāru, kurus viņš iespieda FIB aģenta Alvesa saujā, gādās, lai viņš acumirklī uzzinātu jebko jaunu un ievērības vērtu.
Pārkurinātajā sanāksmju zālē Alana Hanta vietnieks Gregs Dokerijs uzrunā septiņus pārējos:
Mums vajadzīga pilnīga un konfidenciāla būtiskāko izmeklēšanas datu apmaiņa. Aizmirsīsim par to, kas mūs šķir, un strādāsim kopā! Tādēļ mēs esam šeit. Pēc dažām stundām pārvaldes priekšnieks personiski apliecinās viceprezidentam Lokam, ka viņa meitas meklēšanā iesaistīti pilnīgi visi mūsu rīcībā esošie spēki. Komandieri Gibson, lūdzu, informējiet mūs par to, kas jums jauns.
Bārnijs Gibsons skatās pāri galdam un uzreiz redz seismiski bīstamās līnijas. Abi FIB aģenti sēž vienā pusē, Viltšīras pārvaldes policisti otrā, arī viņš pats ar saviem Londonas kolēģiem apmeties savrup. Atšķirības pieredzē un kultūrā, plaisas, kuras vienas vienīgas operācijas laikā nebūs iespējams pārvarēt. Šā rīta agrumā mēs saņēmām vēl vienu ziņu no grupējuma, kura rokās, pēc mūsu domām, atrodas Keitlīna. Noskaidots, ka zvanīts no Francijas, taču šoreiz tā nebija Parīze. Zvanītājs izmantojis telefona automātu Kannās, Francijas dienvidos.
Džons Roulendss iekaisis paceļ rokas. Atvainojiet, taču man tas izklausās absolūti neticami. Mēs neatrodamies Francijas dienvidos, un ari Keitlīnas tur nav.
Priekšnieks uzmet detektīvu nodaļas šefam iznicinošu skatienu. Džon, vai jūs, lūdzu, nevarētu uz brīdi aizmirst savas īpatnējās teorijas? Vēlāk mēs par tām varēsim prātot, cik tik uziet. Varbūt tomēr vispirms noklausīsimies ierakstu? Ieturējis pauzi, viņš uzrunā visus: Zvana laiks un ziņas saturs liecina, ka nolaupītāji reaģējuši uz Kailijas Lokās preses konferenci.
Bārnijs Gibsons nospiež atskaņošanas pogu. Saspringto klusumu pārtrauc traucējumu izkropļota vīrieša balss: "Lai Keitlīna Loka atgrieztos pie vecākiem sveika un vesela, mēs pieprasām divdesmit miljonus dolāru. Viņas māte ir apsolījusi desmit miljonus, tēvam jāseko viņas piemēram. Mūsu nosacījumi ir šādi: FIB, Lielbritānijas policija un tas neatkarīgais detektīvs publiski paziņos, ka apmaiņas norise netiks novērota. Nebūs nekādu mēģinājumu apcietināt apmaiņā iesaistītās personas. Pārējos nosacījumus mēs paziņosim tikai pēc tam, kad būsim saņēmuši šīs garantijas. Esiet tik laipni un saprotiet: mēs varam turēt Keitlīnu Loku, cik vien ilgi mums labpatīk. Gadiem, ja tas būs nepieciešams. Agri vai vēlu mūsu prasības tiks izpildītas." Tad sanāksmju zālē pēkšņi atskan Keitlīnas balss: "Mammu, es esmu Kannās netālu no viesnīcas Carlton, kur mēs ar tevi un Fransuā toreiz dzīvojām kinofestivāla laikā. La Croisette šodien līst, un Palais de Festivāls notiek konference par videospēlēm. Tēti, ar mani viss ir kārtībā. Man nedara pāri. Lūdzu, izdari tā, kā viņi vēlas." Tad mikrofonu pārņem vīrieša izkropļotā balss: "Atkārtoju vēlreiz: ja mēs ar televīzijas starpniecību nesaņemsim nepieciešamās garantijas, mēs vairs necentīsimies ar jums sazināties."
Pēc tam dzirdama tikai šņākoņa: ieraksts ir beidzies. Izmeklētāji sēž klusēdami, visi ir apstulbuši. Bārnijs Gibsons zina visi šobrīd iztēlojas, kā uz jaunajām ziņām reaģēs Keitlīnas vecāki. Viņš saņemas, noliek emocijas pie malas un turpina: Ierakstā minētie fakti atbilst patiesībai. Laikapstākļi Kannās vakar bija tādi, kā Keitlīna sacīja, un pilī patiešām notiek minētais pasākums. Tehniskie speciālisti abos Atlantijas okeāna krastos apstiprināja, ka zvanīts no Kannām un fona trokšņi ir adekvāti tiem, kādi raksturīgi attiecīgajam Francijas Vidusjūras piekrastes reģionam. Tod, vai vēlaties ko piebilst?