- Tas ir nevis ieraksts, bet monstrs, FIB pārstāvis saka.
- Kamēr jūs te gulējāt, mūsu tehniķi to izšķetināja un apstiprināja, ka ari šoreiz tas ir salikts kopā no vairākiem līmeņiem. Abas balsis ierakstītas atsevišķi, tad saliktas kopā un pēc tam pievienots trešais celiņš fona troksnis. Mēs izanalizējām sievietes balsi, un varam nešauboties apliecināt, ka runātāja ir Keitlīna. Vīrietis, domājams, ir anglis, tas pats, kas runāja pirmajā ierakstā.
- Vispirms Parīze, tagad Kannas… ierunājas pārvaldes priekšnieka vietnieks. Viņu netur vienā vietā. Droši vien kaut kur ved ari šobrīd, kamēr mēs te runājam.
- Tādā gadījumā ir saprotams, kāpēc viņi zvana no telefona automātiem, piebilst Gibsons. Tas, ka šos automātus nav grūti atrast, viņus neuztrauc, jo, kamēr mēs tos sadzenam rokā, viņi jau sen ir prom.
- Vai vispār nekad tur nav bijuši, iebilst Džons Roulendss, kurš joprojām netic, ka Keitlīna atrodas Lamanša viņā krastā.
- Tikpat labi viens ir sēdies uz motocikla un braukā pa Eiropu, sūtīdams mums šos ierakstus. Es neesmu pārliecināts, ka viņa ir izvesta no Anglijas.
- Mums jābūt gataviem jebkādai iespējai, Hants pieliek prātojumiem punktu. Greg, jums būs man jāziņo, kā tiks sadalīti resursi un jaudas.
- Klausos, ser, vietnieks paloka galvu.
- Ko darīsim ar viņu prasībām, ar tiem nosacījumiem? Džons Roulendss vaicā.
Hants izteiksmīgi savelk uzaci. Lielbritānijas valdība, policija un tauta ar cilvēku nolaupītājiem netirgosies. Tas ir mūsu princips. Nekad neesam uz to ielaidušies un arī turpmāk neielaidīsimies.
Denijs Alvess piekrizdams pamāj. Arī viceprezidents Loks atbildēja tāpat. Var jau būt, ka viņš piekāpsies, jo šī ir viņa miesīga meita, tomēr es šaubos.
- Nemūžam, paziņo Bērdžess. Toms nav tāda kaluma cilvēks. Viņš ir ciets kā krams. Tie pretekļi var gaidīt kaut gadu desmitiem, viņš nekādās andelēs neiesaistīsies.
106
Kuru katru brīdi parādīsies meklētais.
Viņš būs baltais vīrietis, trīsdesmit līdz četrdesmit piecus gadus vecs un tieši tāds kā viņas psiholoģiskajā portretā. Megana to vienkārši zina, un viss.
Inspektore atrodas Tidvērtā, viņa sēž mašīnā iepretim lieliem skatlogiem un ne uz mirkli nenolaiž acis no izkārtnes, uz kuras lepni rakstīts: "Mets Atlijs. Miesniekmeistars." Kad būs izdevies viņu pienācīgi identificēt, Megana pieprasīs kratīšanas orderi un apgriezīs viņa māju kājām gaisā. Kazi, tur atradīsies drēbes, kas atbildīs Karaliskajā Tolardā atrastajām skrandām. Vai varbūt instrumenti, tādi paši kā somā, kuru viņš aizmirsa Čeisa muižā.
Ir pusdeviņi no rīta, un viņa te pacietīgi sēž jau stundu. Domas aizklīst pie atjaunotajām attiecībām ar bijušo vīru. Viss risinās tik jauki. Ādams nakšņoja pie viņas abu kādreizējā namā -, un Semija šorīt ieslīdēja guļamistabā, smaidīdama tik platu smaidu kā melones šķēle.
Pulksten astoņos četrdesmit tieši viņai priekšā pāri ielai pārskrien vīrietis; viņš atver tirgotavas durvis un ieslēdz gaismu. Megana skatās, kā viņš apliek sarkanbalti svītrainu priekšautu un aiz letēm rosās gar saldētavām. Vēl pavisam jauniņš, nedaudz pāri par divdesmit. Nē, viņa gaida citu. Minūti pāri deviņiem zēns apgriež otrādi durvīs iekārto plāksnīti, pavēstīdams pasaulei, ka tagad skārnis ir atvērts. Megana turpina gaidīt. Deviņos trīsdesmit viņa izkāpj no mašīnas, izņem no somas piezīmju grāmatiņu un dodas iekšā.
Verot durvis, nošķind zvaniņš. Viņa sveicina pirmā: Labrīt, mani sauc Eilīna Beksendeila. Esmu no municipalitātes Cenu kontroles departamenta. Kā jūs sauc? viņa gatavojas pierakstīt.
- Karls. Karls Pringls. Zēns izskatās pagalam apjucis. Es par cenām neko nezinu.
- Ak tā? Kurš tad zina? Viņa zīmīgi skatās apkārt.
- Jums jārunā ar Metu. Misteru Atliju. Viņš ir veikala saimnieks. Es te tikai strādāju.
- Un kad es varētu ar viņu aprunāties?
- Viņa šodien nebūs. Teica, lai es te palieku par galveno.
- Viņš ir slims?
- To viņš neteica. Vienkārši paziņoja, lai es nāku un strādāju, viņš vēlāk piezvanīs.
Lai atrastu Atliju, Meganai informācijas pietiek. Viņš noteikti būs vēlētāju reģistrā, par viņu būs ziņas nodokļu un veselības departamentā. Nav nekādas vajadzības tirdīt jaunekli.
- Labi. Atbraukšu kādu citu dienu. Viņa dodas prom; atkal nošķind zvaniņš.
Pa ceļam uz pārvaldi viņa pa telefonu pieprasa informāciju par pazudušo miesnieku. Ja viss būs labi, ap to bridi, kad viņa būs darbā, visi dati jau būs priekšā.
Kad viņa ienāk inspektoru istabā, pretī ar platu smaidu un papīra lapu pieceļas Džims Dokerijs. Es jau iegriezos laboratorijā. Paskaties!
Viņš lepni nomet Meganai uz galda tiesu medicīnas ekspertu ziņojumu, ar pirkstu piebiksta pie svarīgākajām rindkopām un katram gadījumam ari paskaidro: Lauks pie nodegušā šķūņa ir pilns ar niecīgām cilvēka mirstīgo atlieku daļiņām.
Megana neviļus iepleš acis.
- Tu dabūji suņus?
Džimijs smejas. Nē! Kaut ko labāku! Varbūt tev liksies, ka tas ir pilnīgi dulls gājiens, bet es biju lasījis, ka Vācijas detektīvi līķu meklēšanai izmanto klijānus. Kad nu man neizdevās dabūt ne radaru, ne pēddzinējus suņus, es sameklēju kādu eksotisko putnu audzētāju, un viņš uz to lauku atveda divas tītarlijas. Viņš atkal lepni papliķē pa ziņojumu. Un paskat, ko mēs atradām!
Iespaidīgi, Megana nodomā. Viņa lasa mikrobiologa ziņojumu. Pārbaudītajos augsnes paraugos atrastas cilvēka mirstīgo atlieku daļiņas. Visi identificētie DNS paraugi ir identiski.
- Redzi, priekšniecīt? Tu teici, ka Tonijs Neilors ir aprakts tajā laukā. Tev bija taisnība!
Megana atgādina sev, ka nedrīkst pārlieku sapriecāties. Vis-, pirms pārbaudīsim, vai tas tiešām ir Neilors, un tikai tad sāksim par to stāstīt citiem. Pamēģini no māsas vai vecākiem sadabūt ģimenes DNS paraugu. Tad viņai ienāk prātā vēl viena doma: A, un parunā ar tā lauka īpašnieku! Viņš jau nu gan laikam gribēs zināt, kā tas nākas, ka viņa lauks ir apsmidzināts ar cilvēka mirstīgajām atliekām!
107
Gideons iziet no Tempļa gluži tāpat, kā pirmīt tajā ieradās. Ar maisu uz galvas, saķēdētām rokām, iesēdināts neuzkrītoša furgoniņa aizmugurē.
Pēc minūtēm divdesmit auto nogriežas nost no ceļa un apstājas. Durvis tiek atvērtas, un Gideons izdzird putnu dziesmas. Ir agrs rīts. Mierīgie iedzīvotāji vēl guļ. Grīda viņam zem kājām ieliecas: kāds iekāpj furgoniņa aizmugurē, sagriež viņu otrādi un aiz kājām velk pa grīdu. Tad viņa kājas tiek izkarinātas laukā, viņš tiek apsēdināts, viņam no galvas noņem maisu.
Viņam pretī neskatās Deivs Smitsens. Tas ir cilvēks, kurš viņu gandrīz nogalināja: tas pats, kurš atstāja viņu bezsamaņā guļam tēva degošajā kabinetā. Gideona skatiens neviļus aizceļo pie vīrieša rokām: tur, uz mazā pirkstiņa, ir zīmoggredzens, no kura viņam sejā toreiz palika plata brūce. Vīrietim aiz muguras plešas mežs. Teicama vieta kapa izrakšanai un līķa paslēpšanai.
Tad viņa redzeslokā smaidīdams parādās Smitsens. Tas ir Muša, bet mani tu kopš šīs dienas sauksi tikai par Pūķi. Tu pret mums abiem izturēsies kā pret mīļiem, sen neredzētiem brāļiem. Vai arī mēs tevi nogalināsim. Izvēlies pats, kas tev labāk patīk.