Muša izvelk no bikšu aizmugures kabatas šaujamo un piespiež saltu stobru pie Gideona pieres. Man, piemēram, ir vienalga.
Pūķis ērti apsēžas uz furgoniņa pakāpiena un apliek roku Gideonam ap pleciem, tēlodams omulību un draudzīgumu.
Viens no mūsu likumiem ir slepenība. Pastiprināta slepenība, ja tu saproti, ko es ar to gribu teikt. Un tās nodrošināšanu Meistars ir uzticējis mums abiem ar Mušu. Viņš saspiež Gideona plecu. Ja tev patīk būt dzīvam, tad tu dzīvosi saskaņā ar likumiem. Kategoriski aizliegts par Ģildi, Kalpiem vai Svētajiem runāt ar nepiederošām personām. Nekad un nekādos apstākļos. Tu mums nezvanīsi pa telefonu. Tu nespersi kāju pie mums mājās vai darbā. Vispār nemēģināsi ar mums sazināties. Mēs paši tevi atradīsim. Ja mēs tev zvanām, tu nenosauc ne savu vārdu, ne mūsu vārdus. Tu sauksies tajā vārdā, kas tev tiks dots, ja tu iziesi iesvētīšanu. Tikai un vienīgi tajā vārdā. Paturi to visu prātā! Ja pēkšņi tev kaut kas aizmirsīsies, tikpat pēkšņi var gadīties, ka manam draugam paslīd rādītājpirksts.
Mušas acīs sprēgā dzirksteles, un viņš ciešāk piespiež stobru Gideonam pie galvas. Bum!
Pūķis pieceļas kājās. Iesēdini viņu priekšā, tad vari braukt.
Muša pieved Gideonu pie pasažiera durvīm, palīdz iekāpt kabīnē, aizcērt durvis un dodas prom pie mersedesa, kas stāv turpat netālu. Tas nomirkšķina oranžus lukturus: Muša ir nospiedis elektroniskās atslēgas podziņu.
Pūķis iedarbina furgoniņu un sāk braukt, vienlaikus runādams: Plāns ir tāds. Es tevi aizvedu uz mājām un pagaidu, kamēr tu savāc tās sava tēva dienasgrāmatas. Tās tu atdod man, un es tevi aizvedu atpakaļ pie Meistara. Elementāri.
- Tad jau tas laikam būs tev pa spēkam.
Pūķis smejas.
- Mums ar tevi vajadzētu tikt skaidrībā par dažām vienkāršām lietām. Pirms dažām stundām Šaurais loks balsoja par to, uzņemt tevi vai ne. Izšķirošā bija Meistara balss. Viena balss. Skaidrs? Tāpēc labāk nevis runā, bet klausies. Saprati? Viņš draudīgi nozibina acis. Turpmākās divdesmit četras stundas par tevi esmu atbildīgs es. Es tevi aizvedīšu pie Meistara naža un āmura. Ja tu iesvaidīšanā nedabūsi galu, attapies tu vispirms ieraudzīsi manu seju. Kopš tā brīža tu man būsi parādā uzticību. Tu darīsi to, ko es tev teikšu un kā es teikšu. Ir skaidrs?
Gideonam nav šaubu, ka viņš tiek kacināts. Skaidrs kā diena. Tu te tēlo skarbo džeku, bet patiesībā esi tikai Meistara izsūtāmais zēns. Tu dari tikai to, ko viņš tev liek.
Pūķis strauji uzsit pa bremzēm. Furgoniņš apstājas, motors apklust. Gaļīga dūre ietriecas Gideonam sejā tā, ka viņa galva atsitas pret sānu logu. Gideons paceļ elkoni, mēģinādams aizsargāties, taču Pūķis jau ir laukā no sava sēdekļa un zvetē viņam pa galvu.
Piekaušana neilgst ne desmit sekundes. Tad Pūķis ar dzelzs pirkstiem sagrābj viņu aiz rīkles un iekrauj vēl pēdējo reizi. Sevišķi sāpīgi. Un tagad atceries, gudriniek: kad mēs esam divi vien, tavs meistars esmu es. Tu piederi man. Es biju gatavs nogalināt tavu tēvu un esmu vairāk nekā gatavs nogalināt tevi.
108
Tālākais brauciens uz Nateniela Čeisa muižu norisinās nepatīkamā klusumā. Sevišķi nepatīkams tas ir Gideonam. Viņam ir pušu lūpa un viens zobs šūpojas.
Pūķis stumšus iestumj viņu pa durvīm un taisnā ceļā dzen uz otro stāvu uz slepeno kambari.
- Nav slikti uztaisīts, viņš nopurpina, kad Gideons atbīda kustīgo paneli otrā stāva vestibilā. Viņš uzsit pa to ar saviem mūžam notraipītajiem celtnieka pirkstu kauliņiem. Nepavisam nav slikti. Ja es te jau nebūtu bijis, tad neparko neuzminētu, ka te aizmugurē ir istaba.
Gideons neliekas dzirdējis un ieiet šaurajā, garenajā telpā.
Ieraudzījis, ka plaukti ir tukši, Pūķis pat nemēģina slēpt šoku. Tur, kur agrāk rindojās dienasgrāmatas, tagad ir tikai putekļi un izbalējusi krāsa.
Gideons piespiež pie mutes roku, slaucīdams asinis. Tu cerēji uz ko citu?
- Turi vien savu muti! Pūķis novīpsnā pats par savu joku un sāk staigāt šurpu turpu. Pieklaudzina pie sienām. Dažās vietās piecērt papēdi pie grīdas. Varbūt te ir vēl kāds slepens kambaris? Viņš vēlreiz iesper pa grīdu.
- Tevi vairs neuztrauc manas bojātās sijas? Gideons ironiski noprasa.
- Tās ir no ozola, Pūķis atrūc. Tādas sadegtu tikai Lielajā Londonas ugunsgrēkā.
Viņš citu pēc cita izklaudzina griestu paneļus. Gideons nespēj nolaist acis no griestu tālākā stūra, tur, kur blakus ir tēva teleskops.
Pūķis met mieru tikai pāris collu pirms tā. Nu, un kur tad viss ir? Kur palikušas tava senča dienasgrāmatas?
Gideons nepaspēj atbildēt, jo atskan elektrisks džinkstiens. Kāds zvana pie vārtiem. Pūķis salecas. Tu gaidi ciemiņus?
Gideons parausta plecus. Nē. Virtuvē ir apsardzes monitors. Var paskatīties, kas tur ieradies.
Viņi atgriežas pirmajā stāvā. Sienā iedarinātajā ekrāniņā redzama pie vārtiem apstājusies mašīna, kurā sēž sieviete.
- Es viņu pazīstu, Gideons saka. Tā ir detektīve, kas vada mana tēva nāves izmeklēšanu. Viņa noteikti redz, ka pie mājas stāv mana mašīna un tavs furgons.
- Laid iekšā, bet tiec no viņas vaļā pēc iespējas ātrāk! Pūķis dodas uz ugunsgrēka izpostīto kabinetu. Izskatās, ka mani te tomēr gaida šāds tāds darbiņš…
Gideons ielaiž Meganu pa vārtiem, atver ārdurvis un iziet viņai pretī. Pa ceļam vēlreiz noslauka no mutes asinis.
- Labrīt, inspektore Beikere! Nebiju domājis, ka jūs šorīt iegriezīsieties.
Megana paķer somu, izkāpj no mašīnas un aizver durvis. Es gribēju paskatīties, kā jums klājas. Viņa pamana pietūkušo, asiņaino muti. Un rādās, ka diez cik labi jums neklājas. Kas atgadījās?
Gideons atkal pieliek roku pie mutes. Es mēģināju savest kārtībā kabinetu un pakritu. Nav tik briesmīgi, kā izskatās.
Meganas skatiens aizslīd viņam garām Pūķis ir iznācis no mājas un soļo uz furgoniņa pusi. Arī Gideons pašķielē. Jā, misters Smitsens mēdza palīdzēt manam tēvam un, padzirdējis, ka mums te noticis ugunsgrēks, bija tik laipns un iegriezās.
- Kā krietnam kaimiņam klājas. Megana atceras sarunu bārā pie krematorijas, atceras, ko Gideons stāstīja par būvnieka iepriekšējo vizīti un par savām aizdomām, ka Smitsens ir iejaukts Nateniela Čeisa nāvē.
- Tas ir vienkārši apbrīnojami, kā misteram Čeisam neveicas, Pūķis skaļi saka un nāk tuvāk. Kurp ripo pasaule?
Vispirms cilvēks paliek bez tēva, tad kaut kāds salašņa ielaužas un bezmaz nodedzina viņa mājas… Briesmu lietas. Viņš pieiet pie furgoniņa un ar troksni izceļ lielu instrumentu somu.
Meganai ir skaidrs, ka viņu un Gideonu patur acīs, liedzot iespēju aprunāties. Es atbraucu, lai uzdotu jums vēl pāris jautājumu par tēvu. Vai varbūt šis nav piemērots brīdis?
- Nav gan, atbild Gideons. Varbūt es drīkstu jums piezvanīt? Es varu arī aizbraukt uz pārvaldi, ja jums tā būtu ērtāk.
- Tas būtu ļoti labi. Viņa ar acs kaktiņu nomana, ka Smitsens nenovērš skatienu. Tad nu es dodos prom, bet varbūt es pirms tam drīkstētu iegriezties jūsu tualetē? Līdz pārvaldei ir krietns gabaliņš.
- Bet protams! Es jums parādīšu, kur tā ir.
Viņi izslīd no Pūķa neuzkrītošā kampiena, un, kolīdz abi ir iegājuši pa durvīm, Megana pieliecas tuvāk un vaicā: Viss kārtībā?