- Ne gluži. Tikko jūs būsiet prom, man būs jābrauc viņam līdzi. Viņi grib tēva dienasgrāmatas. Viņš ieslēdz priekšnamā gaismu un pašķielē atpakaļ uz atvērtajām ārdurvīm. Pūķis aizcērt furgoniņa durvis un nāk uz viņu pusi. Es nevaru runāt.
Meganai atliek vienīgi iesprukt pirmā stāva tualetē, bet Pūķis, smagiem soļiem iebrāzies pa ārdurvīm, pierauj Gideonu sev klāt. Es redzēju, kā jūs sačukstējāties! Ko viņa tev teica?
- Novāc rokas! Gideons turas pretī panikai. Es tikai vakar atvadījos no tēva. Viņa izteica līdzjūtību.
Pūķis atslābina tvērienu un palaiž vaļā Gideona kreklu. Dabū viņu prom no šejienes! Zibenīgi! Citādi tev būs vēl vienas atvadas.
Gideons pavada Meganu līdz mašīnai un pietur durvis. Viņš zina, ka laika garām sarunām nav un nebūs. Šorīt man draudēja ar šaujamo. Viņš pamāj ar galvu uz nama pusi. Smitsens un vēl viens. Tas kramplauzis, kas man te uzbruka. Tie abi ir uz vienu roku.
Meganai atmiņā pavīd Meta Atlija fotogrāfija. Gribas pastāstīt Gideonam par braucienu uz skārni, taču nav laika. Kāpiet iekšā mašīnā! To visu var izrunāt pārvaldē.
Gideons bažīgi atskatās uz ārdurvīm. Es nevaru. Man jābrauc viņam līdzi.
- Kāpēc?
- Mans tēvs labāk padarīja sev galu, nevis samierinājās ar to, ko viņi dara.
- Ko viņi dara? Megana jautājoši skatās pretim, atminēdamās, ka Gideona psihiskais līdzsvars ir visai nestabils.
Gideons redz šaubas viņas acīs. Es jums stāstīju. Cilvēku upuri. Manuprāt, arī šobrīd viņi pošas upurēšanai.
Megana grib strīdēties pretī, taču pamana gar māju nākam Smitsenu. Tas nes apsvilušu dēli un mēģina izskatīties aizņemts darbos. Strīdiņiem nav īstais brīdis. Viņa iedarbina motoru un atlaiž rokas bremzi. Es jums vēlāk piezvanīšu.
Gideons pakāpjas nost no auto, un viņa aizbrauc. Smitsens nāk pretim, ar skatienu sekodams Meganas mašīnai, kas izbrauc pa elektroniski vadāmajiem dzelzs vārtiem un aizripo pa ceļu.
- Kāpēc tevi tā aptekā?
- Naudas dēļ, Gideons atbild. Mans tēvs tirgojās ar mākslas priekšmetiem. Ar to sapelnīja miljonus. Droši vien laiku pa laikam aplaupīja kapus. Mākslas priekšmetu nodaļas inspektori grib mani nopratināt par viņa pēdējiem darījumiem.
- Viņa nejautāja, kāpēc tev seja tā apskādēta?
- Jautāja. Es teicu, ka pakritu.
- Malacis. Viņš pagriežas un sāk iet atpakaļ uz mājas pusi. Kusties, mēs te velti šķiežam laiku. Jāsavāc tās dienasgrāmatas un jāpazūd no šejienes.
- Pagaidi! Gideons viņam nopakaļ saka. Tu domā, ka es esmu stulbenis un glabāju dienasgrāmatas mājā?
Smitsena seja kļūst cieta kā betona bluķis. Gideons izzvejo no kabatas atslēgas un atver audi bagāžnieku. Būvuzņēmējs pastiepj kaklu un ierauga biezā segā ietītu saini. Viņš pieliecas un norauj segu. Tajā ietītas četras biezas A4 formāta burtnīcas, pa divām no abām desmitgadēm, kuras Nateniels Čeiss nodzīvoja kā Ģildes loceklis.
Tas ir viss?
-Šimbrīžam viss.
Smitsens vienu atver un skatās uz šifrēto tekstu. Kā mēs vispār varam būt droši, ka tās tiešām ir vecā Čeisa dienasgrāmatas?
Gideons izņem sējumu viņam no rokām. Šo šifru zinājām tikai mēs abi ar tēvu, un tas ir labi. Labi gan man, gan jums. Ja šo burtnīcu nejauši uzietu vidusmēra anglis, viņš to vienkārši izsviestu mēslainē, bet tas būtu aplam darīts. Ļoti aplam. Viņš aizver dienasgrāmatu, atkal ietin sējumus segā un atdod Smitsenam. Es savu vienošanās daļu esmu izpildījis. Tagad tu izpildi savējo.
110
Kamēr cilvēks uzstrādājas līdz detektīvinspektora amatam, viņš lielākoties dabū vienu otru profesionālu rētu. Un, ja cilvēks ir sieviete, tad viņš droši vien ir arī iedibinājis dažus personiska rakstura likumus, novilcis robežas: laikus doties prom no pabeigtai izmeklēšanai veltītām ballītēm, neprecēties ar policistu… Šos abus jaukos un derīgos noteikumus Megana ir pārkāpusi, tomēr vienu vadlīniju viņa pietur nesatricināmi.
Neizlaist no acīm kopainu. Nepieņemt refleksīvus lēmumus. Piebremzēt un visu izsvērt. Visu lielās un mazās, svarīgās un ikdienišķās lietas. Ņemt vērā visus faktorus.
Tieši tāpēc viņa vēl neskrien klauvēt pie priekšnieces durvīm, pieprasot apcietināšanas orderi un taktiskajiem ieročiem bruņotus puišus Deiva Smitsena aizturēšanai. Nē, viņa pārrunā visu ar
Džimiju un mēģina kaut ko saprast. Es šorīt biju pie Gideona Čeisa. Viņš izskatījās tā, it kā būtu iekaustīts. Teica, ka viņam draudēts ar šaujamo. Draudējuši divi: būvuzņēmējs Smitsens un tas tips, kurš pagājušajā nedēļā ielauzās viņa tēva namā.
Džimijs kaut ko nesaprot. Tu it kā teici, ka Čeiss kramplauzi nav redzējis.
- Jā, teicu. Izrādās, ka viņš ir gan to redzējis.
- Kāpēc tad viņš meloja?
- Garš stāsts. Viņš apgalvo, ka uzskatījis par personisku pienākumu izdibināt, kur īsti viņa tēvs bijis iepinies.
- Tad kur viņam draudēja un kāpēc?
Megana šūpo galvu. Neko vairāk es nezinu. Nevarēju viņam pajautāt. Pie viņa bija Smitsens, it kā noņēmās ar remontdarbiem pēc ugunsgrēka.
- Tātad šis celtnieks un viņa draudziņš kramplauzis vicina šaujamo Čeisam gar degunu un draud, bet pēc pāris stundām ierodas pie viņa remontēt māju? Džimijs rezumē. Es teiktu, izklausās dīvaini.
- Tev taisnība. Visai dīvaini. Bet man uzreiz ir jādomā, vai tikai Nateniela Čeisa pašnāvība nav kaut kā saistīta ar tās amerikāņu meičas nolaupītāju prasībām.
Džimijam bezmaz mute paliek vaļā. Kā? Žēlīgā debess, ko kopīgu tu redzi abās šajās lietās?
- Atceries, kā tu toreiz brauci uz šķūni apskatīties Džeikā Timberlenda līķi? Tu teici tev esot nojauta, ka tur viss ir inscenēts. Tev nav palicis prātā, kā tu to pamatoji?
- Skaidrs, ka palicis. Vieta, vieta un vēlreiz vieta.
- Tieši tā. Nu, tieši vietas dēļ man sāk likties, ka te kaut kas nav labi. Abām lietām ir viens un tas pats fokuss Stounhendžā. Jādomā, tieši uz Stounhendžu Loka un Timberlends devās meklēt romantisku saullēktu, bet atrada nolaupītājus un slepkavas. Un arī Nateniels Čeiss rakstīja par Stounhendžu, un viņš vēlējās, lai dēls tieši tur izkaisa viņa pelnus. Starp citu, dēls apgalvo, ka bērnībā viņš Stounhendžā ticis izdziedināts no iedzimta vēža, un vēl viņš apgalvo, ka tur aizvēsturiska pseidoreliģiska kulta sekotāji upurē cilvēkus, lai akmeņi par to dāvātu viņiem savas balvas.
Džimijs saviebjas. Tu taču visus šos murgus neuztver nopietni?
- Ļauj man drusciņ pabūt sātana advokātes lomā. Kāpēc ne? Jau nez cik gadsimtus zemē atrod tūkstošiem cilvēku upuru kaulus. Par šādām paražām rakstīts Bībelē un neskaitāmos citos vēsturiskos dokumentos.
- Es saprotu, vēsturē bijis visādi, bet paklau pat ja tāds kults tiešām joprojām pastāv, kāpēc lai viņi gribētu upurēt amerikāņu politiķa meitu un angļu lorda dēlu? Un kā tu izskaidrosi to izpirkuma pieprasījumu?
Uz šo Džimija dzelžaini loģisko iebildumu viņai īsti nav ko atbildēt. Jā, viss, kas saistīts ar šo kultu, izklausās stulbi, bet viņa vēl nav gatava pilnīgi atmest šo domu. Kulti savus upurus izvēlas pēc dažnedažādiem principiem. Viņiem ir savi slepeni apsvērumi gluži tāpat kā izvarotājiem un slepkavām. Tie var būt seksuāli, rasistiski, ar dzimti saistīti kritēriji… Šī izvēle var atbilst viņu uzskatu sistēmai vai būt pretrunā ar to. Varbūt Keitlīna iederējās kādā no viņu kategorijām.