Viņš nodreb. Tumsa apņem un pārņem viņu. Tā ir blīva un augsta.
Kaut kur atskan klakšķis.
Muša apcērtas un skatās uz durvju pusi. Vai tas bija dabiskas izcelsmes troksnis, tāds, kādi mēdz būt vecos namos?
Krakšķis.
Viņš metas izslēgt lampu. Uz pirkstgaliem atkāpjas un piezogas pie durvīm. Atslējies pret sienu, pavēl sirdij norimties.
Visapkārt valda klusums.
Tad atkal atskan kluss čīkstiens.
Tagad viņš zina, no kurienes nāk šīs skaņas. Mājas tālākajā galā vecie grīdas dēļi ir sariezušies un vaļīgi. Viņš to atklāja jau ienākdams. Viņš noslidina rīku somu no pleca un iebāž tajā roku. Pirksti satver dzelzs lauznīti. Teicams instruments, ja paredzēts lauzt plānas durtiņas vai galvaskausu.
Paiet labs brīdis.
Vēl bridis.
Tad vēl viens.
Viņš sāk prātot, cik cilvēku tomēr ir šajā namā. Varbūt kāds ir ienācis un viņu pamanījis. Varbūt pat piezvanījis policijai. Muša vairs nespēj izturēt neziņu. Viņš sāk rakņāties bikšu kabatās un uztausta šķiltavas, ja viņš te joprojām nav atradis neko vērtīgu, lai neatrod arī neviens cits.
Atkal iedams uz pirkstgaliem, viņš atgriežas pie rakstāmgalda, uzmanīgi atver atvilktni: tajā ir paka A4 printera papīra. Ideāli. Viņš noplēš iesaiņojumu un tur šķiltavas pie papīra tik ilgi, līdz sāk kūpēt dūmi un parādās liesmas. Viņš pienes degošo žūksni pie aizkariem tumsā plīvo raustīgas liesmas un tur blakus, līdz audums aizdegas.
Garie aizkari aizsveļas kā uguns stabs, kā nevaldāma oranži melna strāva. Muša pakāpjas atpakaļ. Viņu apņem dūmu vāls.
Pagriezies viņš ierauga durvju ailā cilvēka aprises.
Nozibsnī gaisma it kā žigli tiktu pagrozīts kāds slēdzis bet tad rēgainais viesis pēkšņi aizcērt durvis. Muša nomet zemē liesmojošo papīru žūksni un pieskrien pie biezajām sarkankoka durvīm. Slēdzenē divas reizes tiek pagriezta atslēga.
Viņš ir notverts slazdā.
10 Gideons nav varonis.
Pirmo un vienīgo reizi mūžā viņš ir kāvies skolā un ari tas nebija nekāds dižais kautiņš. Klases huligāns viņam pāris reižu iekrāva pa seju un devās prom, bet Gideonam no deguna tecēja asinis un vairs nebija naudas našķiem.
Kopš tiem laikiem viņš ir krietni pieņēmies svarā. Viņš tagad ir garāks un plecīgāks: garo augumu ieguvis, pateicoties gēniem, bet plecus Kembridžas airētāju komandā. Taču kopš tā mokošā brīža viņam ir attīstījies instinkts, kas ļauj noskārst briesmas, un izpratne, ka apķērība gandrīz vienmēr izrādīsies noderīgāka nekā naskas dūres.
Viņš jau ir piezvanījis policijai. Tagad Gideons klusītiņām iet pa māju, vienkārši gribēdams būt drošs, ka nav muļķīgi alojies.
Kabineta durvis ir līdz kājai vaļā, un gaismas strēlē, kas krīt no priekšnama, var redzēt prāvu, pamatīgu atslēgu. Kad kramplauzis aizdedzina aizkarus, Gideons nolemj aizslēgt durvis, ieslodzīt laupītāju un gaidīt policiju.
Taču pēc tam prātā nāk citas domas.
Viņš ir iesprostojis cilvēku degošā istabā, un, ja viņš to neizlaidīs ārā, tas vai tie sadegs. Nu un tad? Jā, viena no viņa iekšējām balsīm patiešām uzdod šādu jautājumu. Kas par to, ka kramplauzis dabūs galu? Vai pasaule ļoti sēros pēc neģēļa, kas ieradies laupīt miruša cilvēka namā, vēl iekams nelaiķis nav apbedīts?
Gideons atver durvis.
Caurvējā liesmas rēkdamas pieņemas spēkā. Viņš pakāpjas atpakaļ, ar rokām sargādams apsvilušo seju. Cauri oranžajai, nokaitētajai sienai viņam virsū metas melns rēgs. Viņu atmuguriski triec pret sienu. Viņš nodreb pie visām miesām. Kreiso vaigu ķer pamatīgs dūres sitiens. Pa kājstarpi iezveļ celis. Viņš sāpēs salīkst. Dabū pa seju ar zābaku.
Tad Gideons jau guļ uz grīdas, nespēdams atgūt elpu un juzdams mutē asiņu garšu, un pēdējais, ko viņš redz, pirms viņu pārņem nelabums, ir milzīgs liesmu un dūmu vāls, kas veltin veļas uz viņa pusi.
11
Muša lieliem soļiem jož pa zālienu, kas plešas aiz muižas; viņš bezmaz jūt, kā sirds sitas pret ribām. Liesmu rēkoņā ielaužas sirēnas auri, spriežot pēc skaņas, tikai viena mašīna. Ir krietni pāri pusnaktij, puslīdz droši, ka policija neieradīsies lielā barā. Labākajā gadījumā šurp nosūtīta viena mašīna, kurā sēž pārītis kruķu.
Tomēr prātīgi, ka viņš savu vāģi atstājis tā patālāk aiz muižas. Zāliens ir liels, klajš lauks, bet tūlīt jau viņš būs tur, kur gaisma vairs nesniedzas. Vienīgā nelaime, ka tumsa ir gandrīz necaurredzama un viņš nespēj atrast, kur īsti rāpās pāri mūrim, bet to vietu vajag atrast, citādi viņš netiks atpakaļ uz mašīnu.
Viņš klupšus krišus laužas cauri biezam rožu pudurim un gandrīz nostiepjas garšļaukus, kad zem kājām pagadās kurmja rakums tik milzīgs, ka ari tā saimnieks droši varētu kandidēt uz Kalifornijas gubernatora amatu. Vispēdīgi viņš atrod raksturīgo zīmi: tā ir siltumnīca, kuras pamati mūrēti no ķieģeļiem, bet sienas un jumts ir no koka un dubulta stikla. Muša sāk iet gar mūri: trīspadsmit soļu, ahā, šeit jārāpjas pāri.
Hm, viegli pateikt!
Pirmīt viņš otrā pusē uzkāpa kokā. Nolēkt no desmit pēdu augstuma nebija grūti. Viņš ir liela auguma, garāks par sešām pēdām, tā nu viņš varēja pārmest pāri somu, palikt karājamies un tad nolēkt.
Atpakaļ viņš netiek.
Lai cik augstu viņš palecas vai pat ieskrienas un tad lec, mūra augšdaļa visviens paliek neaizsniedzama. Muša noliek rīku somu un drudžaini meklē, uz kā varētu pakāpties. Vecu komposta kasti, kaut lāpstu vai dakšas, ko atsliet pret sienu, vai, ja viņam pa īstam palaimēsies, trepes.
Nekā tamlīdzīga te nav.
Viņš atskatās uz tumšo parku. Pa muižas logiem laužas liesmas. Kruķiem tur darāmā pietiek. Viņš nomierinās. Būs diezgan laika rīkoties prātīgi, nesastrādājot muļķības.
Siltumnīca.
Viņš parausta durvis. Aizslēgtas. Pa logu var redzēt plauktus, uz kuriem rindojas puķupodi. Tāds plaukts būtu tieši tas, kas viņam vajadzīgs. Viņš skrien atpakaļ pēc somas, tad apjēdz, ka lauznītis palicis vecā Čeisa kabinetā. Ai, nu labi! Liksim lietā rupju spēku.
Muša soli atkāpjas un no visa spēka iesper pa durvīm. Koks un stikls neturas pretī. Viņš ieslīd siltumnīcā.
Ahā, tie koka galdi ir tieši tas, kas vajadzīgs. Viņš izrauj vienu no zemes kāds ducis tomātu stādu aiziet pa gaisu un izvelk pa durvīm. Vēlreiz atskatās uz muižu.
Liekas, tur melnā tumsā pa gaisu plivinās tāda kā gaismas lode. Kabatas lukturītis. Kruķis slidina gaismas staru pa zālienu… tas ātri virzās uz viņa pusi.
Mušām dzīvē ir gadījies nogalināt cilvēkus, un viņš ir gatavs to darīt vēl, ja būs tāda vajadzība. Viņš pamūk tālāk no gaismas stara un met pret siltumnīcas sienu smagu akmeni.
Policija, stāt!
Lukturīša stars pārsviežas uz trokšņa pusi, un Muša pasmaida. Nākamajā mirklī viņš jau atrodas aiz stara, un policists bez samaņas noslīgst zemē.
Muša atgriežas pie augu galda un piestumj to pie dārza mūra. Vēl divdesmit sekundes, un no viņa vairs nav ne miņas.
12
Megana klausās, kā viņas meitiņa ar iesnainu degunu šņākuļo. Ik pēc pusstundas viņa pamostas un piespiež plaukstu bērna galviņai. Semija deg kā ugunīs. Šonakt jau astoto reizi Megana samitrina flaneļa drāniņu un maigi uzliek to mazajai uz pieres.