- Inspektores kundze, bet es patiešām…
Megana redz, ka profesores pretestība jau ir atslābusi. Vienkārši pasakiet man, vai ģimenes ārsti kādreiz ir ieteikuši viņiem neierasties darbā slimības dēļ. Un, ja tā ir gadījies, tad kādas slimības dēļ. Viņa iepleš rokas, demonstrēdama, cik viss ir vienkārši un nepārsūdzami. Es taču nelūdzu daudz.
Kūperes pierē ir raižu rievas. Viņa purina galvu.
- To nav iespējams izdarīt slepeni. Meklējot šāda rakstura informāciju datubāzē, man ir jāievada savs vārds. Informācija nonāk manā datorā. Pat ja es apsēstos pie cita datora, vārds tik un tā būs mans. Par to es varu zaudēt darbu.
Megana pakasa pakausi. To jau varēja gaidīt. Žēl, ka saruna ievirzījusies šādā gultnē, taču tas bija prognozējams. Dakter, jūs no mūsu kopīgās draudzenes zināt, kas es esmu par cilvēku. Jūsu palīdzību es lūdzu tikai un vienīgi sabiedrības interešu labā. Goda vārds.
- Ne jau par to ir runa. Vienkārši tā nedrīkst.
Ak vai, būs jāķeras pie neglītiem paņēmieniem. Liliana, jūs esat precējusies, taču atrodaties ilgstošās ārlaulības attiecībās ar precētu policijas darbinieku. Vai tā drīkst?
Profesore noelšas vien. Kā jūs tā varat! Šādi piesaukt manu privāto dzīvi!
- Varu, ticiet man. Megana nesmaida. Savu ciešo skatienu viņa ir rūdījusi neskaitāmu pratināšanu ugunīs. Lūdzu, nestāstiet man, kas ir labi un pareizi, nelasiet man morāli un netiesājiet mani! Es izmeklēju nopietnu noziegumu, lai glābtu cilvēku dzīvību, un tālab esmu gatava darīt gandrīz visu, kas man jādara. Šobrīd man ir vajadzīga jūsu palīdzība. Viņa paķer sarakstu un tur to ārstei pie deguna. Un tātad, profesores kundze, vai jūs, lūdzama, man palīdzēsiet? Vai arī es piezvanīšu maniem draugiem, kas strādā Gazette un Herald redakcijā!
113
Tempļa galveno gaiteni apgaismo tikai bezgala garas pie sienas piestiprinātu lāpu rindas oranžās liesmas. Melnas sviluma mēles sniecas uz griestu pusi kā iztvaikojuši rēgi.
Mezdams nebeidzamus līkumus, gaitenis ved iekšup zemes dzīlēs. Tas ir tieši tāds, kā rakstīja viņa tēvs: Svētā Pāvila katedrāle pazemē. Milzīga būve ar krāšņiem jomiem un kriptām. Gideons cenšas nedomāt par to, kas ar viņu notiek, nedomāt par to, kas viņu gaida. Citā reizē viņš būtu stāvā sajūsmā par to, ka šeit nokļuvis, ar profesionāļa dedzību priecātos par izredzēm atvērt kapus, pa kuriem viņš patlaban soļo, veikt radioaktīvā oglekļa analīzi, ar ķīmijas palīdzību salipināt kopā šo cilvēku dzīvesstāstus…
Četri seju aizseguši Nesēji ieved viņu kādā sienas spraugā tik šaurā, ka viņš to gandrīz nepamana. Galva vieglītēm atsitas pret biezu pārsedzi. Vēl divdesmit soļi, un viņi pa tādu pašu spraugu ieiet kambarītī. Pretī kājās pieceļas bālģīmis ar neskaitāmiem dubultzodiem; slēpdams acis zem maisaudekla kapuces, tas ierunājas: Izģērbies un nomazgājies! Pēc tam mēs tevi ietērpsim iesvaidīšanas drānās.
Viņu ieved norobežotā telpā, kur viņš atdod savas drēbes un iekāpj tumšā akmens renē. Ar ko lai mazgājas? Te nav ne šampūna, ne ziepju. Viņš stāv kails un viens kā pirksts. No melnās tumsas kaut kur augšā sāk šļākties ūdens straume. Tā ir tik spēja un smaga, ka ķer skaustu kā sitiens un nospiež viņu uz ceļiem. Gideons aizmiedz acis un aizsedz seju ar rokām. Straume līst vairākas minūtes, tad tikpat negaidīti rimstas. Viņam tiek iedots dvielis, pēc tam viņu kailu aizved uz Lielo zāli.
Gideonam aizraujas elpa zālē atrodas Stounhendžā dabiskā lielumā! Gluži tāda pati kā tā, kas ir virszemē, tikai pabeigta. Tēvs apgalvoja, ka tieši šī ir seno dievu patiesā svētnīca, to pirmā atdusas vieta, kamēr tika būvēts monuments netālu no Eimsberijas.
Atskan skaļa, dobja dārdoņa. Gideons pagriež galvu: Lielās zāles durvis veras ciet. Viņam apkārt kā ļaunu vēstošs, brūns paisuma vilnis sarodas kapučaini Svētajo Kalpi. Nesēji liek viņam atkāpties līdz augstu, resnu sveču degošajam lokam. Aiz liesmām stāv Meistars, viņam rokās ir rituālais āmurs un kalts. Rīki, kas var nest nāvi. Gideona sirdī pamostas bailes. Tās strāvo viņa dzīslās kā inde.
Iesvētīšana ir sākusies.
- Raugi, Svētajo iemiesojums! Meistars paceļ rokas un lēni pagriežas. Pirms gadu simtiem, kad mūsu priekšteči, pirmie Kalpi, izveidoja šo kosmisko apli un tā Templi, te atdusējās dievības. Šeit tu atrodies viņu klātbūtnē. Pēc iesvētīšanas tu, izrādīdams cieņu, allaž gādāsi, lai tava galva ir apsegta un acis nodurtas. Vai tu saproti?
Gideons atbild, kā Pūķis viņam mācījis: Jā, Meistar.
- Tu esi atvests pie mums tādēļ, ka mūsu Ģildes locekļi ir atzinuši tevi par cienīgu kļūt par Kalpu līdz pēdējai tava mūža dienai. Vai tāda ir tava griba?
- Jā, Meistar.
- Vai tu esi gatavs zvērēt uzticību, atdodot savu dzīvi, savu dvēseli un savu uzticību Svētajiem un to sargiem?
- Jā, Meistar.
- Svētajie dāvā mums atjaunotni tikai tad, ja mēs atjaunojam viņus. Mēs atjaunojam viņus ar mūsu miesu un asinīm, un tad viņi savukārt sargā mūs un atjauno mūsu miesu un asinis. Vai tu ziedo savu miesu un asinis viņu nemirstīgajam svētumam?
- Jā, Meistar.
Viņam aiz muguras tiek šūpoti vīraka turibuli, gaisā lēni izplatās saldas un virčotas smaržas. Meistars atkal paceļ rokas. Vediet viņu, kurš vēlas kalpot, pie Bendes akmens!
Gideonu izved cauri sveču lokam un nostāda apļa vidū. Viņš atceras Pūķa brīdinājumu un nepaceļ acis uz Meistaru. Viņa priekšā ir šaušalīgais bluķis, ko šie te dēvē par Bendes akmeni.
Viņš sastingst. Neredzamas rokas nospiež viņu uz ceļiem un tad garšļaukus, pietur viņa rokas un kājas. Viņu plosa mežonīgas bailes.
- Vai tu tici Svētajo un to Kalpu spēkam?
Gideons domā par tēvu, kurš reiz gulēja šajā pašā vietā. Tāds pats savažots. Gatavs liet asinis, lai viņa dēlu negaidītu mokošā nāve, kas jau bija paņēmusi viņa sievas dzīvību.
Meistars, pacēlis balsi, atkārto jautājumu: Vai tu tici Svētajo un to Kalpu spēkam?
- Jā, Meistar.
- Vai tu nešaubīgi un nesvārstīgi paļaujies uz to, ka viņu spēks sargā, uztur un dziedē?
- Jā, Meistar.
- Vai tu ziedo savu dzīvi, lai viņiem kalpotu?
- Jā, Meistar.
- Un vai tu pie savas dzīvības un pie visu savu tuvinieku dzīvības, un pie visu to dzīvības, kas tev dārgi, zvēri nekad nerunāt par Ģildi ar tiem, kuri nav tavi brāļi, ja nu vienīgi tev dota īpaša atļauja?
- Jā, Meistar.
Šaurā loka Kalpi pažvāgo viņam pāri turibulus un atkāpjas. Meistars paņem akmens nazi, kas izcirsts no pirmā trilīta. Es ņemu šī cilvēka asinis, miesu un kaulus, cerot, ka jūs pieņemsiet viņu savu kalpu pulkā un dāvāsiet viņam savu aizsardzību un žēlastību. Svētie dievi, es pazemīgi lūdzos dāvājiet mūsu jaunajam brālim savu labvēlību!
Viņš ievelk dziļas švīkas Gideonam rokās no plaukstas locītavas līdz pleciem, tad kājās no potītēm līdz gurnam; tad pēdējo no skausta līdz krustiem. Gideons norij kliedzienu. Viņam acu priekšā ir mātes tēls, viņš atceras, kā māte lika viņu gulēt, noskūpstīja, smaidīja. Tad nozib Venēcijas aina no tēva filmas. Pēc tam mātes atstātā vēsts. Briesmīgais noslēpums, kuru tā viņam atklāja.
Galvu ķer neizturams sitiens. Viņš zina, kas tas ir. Āmura un kalta saltā nežēlība. Kaut kur tālumā skan Meistara balss. Viņu apņem tumsa. Viņš dzird tikai tos vārdus, kurus māte viņam sacīja, jau atrazdamās viņpus dzīvības un nāves robežas.