114
Braukdama atpakaļ uz Devaizesu, Megana zvana Džimij am. Vai tu tur esi viens?
- Mirklīti. Džimijs, pēc visa spriežot, pieceļas no savas vietas un iziet gaitenī. Tagad esmu.
- Vai tev izdevās kaut ko uzzināt par Semu Grabu?
- Jā. Tas apsardzes kantoris bija visnotaļ pretimnākošs. Viņiem bija zināms par Graba nesmuko pagātni, viņš pats tiem esot pastāstījis. Viņam tika ļauts sevi apliecināt. Viņš esot bijis paraugdarbinieks. Allaž precīzs un, vismaz cik viņi spēja atcerēties, nācis uz darbu kā pulkstenis, ja neskaita brīvdienas.
- Tādēļ, ka viņš savā mūžā ne dienu nav slimojis, saka Megana. Tāpat kā viņa tēvs un vectēvs tie abi nodzīvoja bezmaz līdz simt gadu vecumam.
- Izklausās, ka viņam ir laba iedzimtība.
- Ne tikai tas vien. Viņa pašķielē uz savu somu, kas stāv uz pasažiera sēdekļa. Tajā atrodas piezīmes par Lilianas Kūperes sacīto pēc tam, kad profesore beidzot salūza. Arī mūsu draugs būvuzņēmējs Deivs Smitsens ne reizi mūžā nav slimojis. Pat skolu slimības dēļ nav kavējis. Un tas pats sakāms par Metu Atliju, miesnieku un kramplauzi.
- Veselīgi puiši. Ko tas, tavuprāt, pierāda?
- Gideons Čeiss apgalvo, ka akmeņiem piemītot dziedinošas spējas. Tie viņu bērnībā esot izārstējuši no vēža, tie sargājot viņa tēva kulta locekļus. Atceries, cik ātri pēc kautiņa ar kramplauzi viņam sadzija seja?
- Priekšniecīt, tu te neesi vietējā; tici man, Viltšīra ir ļoti veselīgs nostūris, Džimijs saka, īsti nesaprazdams, ko Megana ar to visu grib teikt. Nav lielu pilsētu, kas piegānītu gaisu, nav pārāk daudz draņķu ēstuvju, toties ir daudz iespēju pastaigāties svaigā gaisā un bērnībā skraidīt pa lauku.
- Džimij, viņa neļauj palīgam turpināt. Reizi pa reizei katram gadās saslimt. Saindēties ar pārtiku, dabūt siena drudzi, ir iedzimtas kaites un kas tikai vēl ne. Svaigs gaiss un pastaigas pa lauku ceļiem nevar pasargāt no saaukstēšanās un traumām. Šiem cilvēkiem nekā tāda nav bijis.
- Tas vēl neko nenozīmē. Mans tēvs ir stiprs kā vērsis, un, cik man zināms, viņš ne reizi mūžā nav nedz saaukstējies, nedz kaut ko lauzis vai mežģījis. Starp citu, tas pats attiecas arī uz māti un mani.
Pēc tam vairs neviens no abiem nesaka ne vārda, aptverot, ko Džimija sacītais varētu nozīmēt.
115
Megana atslēdz savas mājas durvis un taisnā ceļā dodas uz virtuves stūri: tur ledusskapī atrodas pustukša Sauvignon Blanc pudele. Nometusi kurpes, viņa atšļūk uz dīvāna ar pilnu glāzi rokā. Bija iecerēts, ka šī būs romantiska nakts divatā ar Ādamu. Semiju paņēma viņas vecāki, lai abi varētu kaut kur aizbraukt vakariņās un pabūt divi vien. Ja viņas dzīvē vispār ir bijis kāds vakars, kad viņai absolūti nav bijis noskaņojuma uz augstsprieguma seksu, tad tas ir šis.
Braukdama mājup, viņa ir daudz un dikti domājusi. Par Gideonu. Par Džimiju. Par Džimija tēvu savu bosu, policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku. Augstais Dievs!
Durvīs pagriežas atslēga; Meganai pār muguru noskrien šermuļi.
- Mega, tu esi augšā? Ādams sauc no priekšnama.
- Tepat, aizņemta ar piedzeršanos.
Viņš parādās durvju ailā un uzsmaida. Kas ar tevi ir?
- Eh. Diez kas nav.
Ādams pienāk viņai klāt. Megana ir acīmredzami saspringta, un viņam šķiet, ka viņš saprot šīs spriedzes iemeslus. Sieviete satraucas. Bez vajadzības psiho. Mīļumiņ, neņem šo vakaru pārāk nopietni. Ja tu nekur negribi doties un vienkārši vēlies paskatīties kādu filmu, man pret to nav ne mazāko iebildumu. Mēs varam saritināties uz dīvāna kā tajos laikos, kad Semija bija pavisam maziņa.
Meganai acīs sariešas asaras, un viņai kļūst kauns par sevi. Taču reizē viņa jūtas pateicīga Ādamam.
Bijušais vīrs pieiet pie ledusskapja, izņem vēl vienu vīna pudeli un no jauna piepilda viņas glāzi. Paķer sev alus bundžu un apsēžas viņai blakus. Savā vecajā vietā. Viss ir tieši tāpat kā toreiz.
Megana piespiež galvu viņam pie krūtīm, aizver acis un sāk raudāt.
116 ceturtdiena, 24. jŪnijs
Gideons nezina, vai viņš pamazām nāk pie apziņas vai tomēr joprojām murgo. Smadzenes cits pēc cita pārņem traumas viļņi. Tādas sāpes. Tik briesmīgs šoks. Svelošas ainas mētā viņu šurpu turpu kā bērnu vētrainā jūrā. Pazemes Stounhendžā. Melnas acis zem audekla kapuces malas. Milzīgs degošu sveču aplis. Mātes seja. Mūžsens akmens nazis un rituāla āmurs. Tēva dienasgrāmatas. Meistars pacēlis rokas. Paša kailais augums piekalts pie Bendes akmens. Naža dedzinošās švīkas rokās, kājās un mugurā. Asiņu garša mutē.
Viņš redz zēnu. Astoņus gadus vecu puišeli ar tumšiem matiem un lielām, cerībā mirdzošām acīm. Zēns tēvam pie rokas stāv klaja lauka vidū miglas vālā. Tā ir Stounhendžā taču nē, tā nav Stounhendžā. Viņiem apkārt ir slaiki, spokaini stāvi. Miglas tēli virmo un mijas, kļūst platāki, tad izstiepjas garumā kā dūmi no pazemes lampām, pēc tam uzmutuļo augstāk nekā melnas naftas šļāces, iekvēlojas sarkani kā pekles ugunis, iemirdzas zeltā kā milzīgas arfas stīgas.
Tad viss pazūd, paliek vienīgi zvaigžņu ūdenskritums. Veselas zvaigžņu galaktikas ieplūst akmens loka vidū, virpuļojot neaptveramā, bezdibenīgā Visuma ezerā. Zvaigznes sāk izbālēt. Viņam aiz muguras gāžas akmeņi. Zemestrīces dārdiem līdzīga grandoņa. Akmens dievi ezermalā kustas, tie šķērso viņa prāta tumsas robežu. Nāk arvien tuvāk. Viens satver ķēdes, kas savažo viņa kājas. Otrs paceļ roku važas un tad palaiž viņa rokas vaļā, it kā viņš būtu lupatu lelle. Aukstajā, kailajā ķermenī dun sirds. Gigantiskie dievi noliecas viņam pāri. Tad tie sāk virmot. Aizslīd prom. Izgaist kā migla ap Stounhendžu.
Vienīgā gaisma Lielajā zālē blāvais, raustīgais sveču aplis izdziest. Gideons tumsā paliek viens.
117
Ādams pieceļas pirmais un iet gatavot brokastis. Tāpat kā agrāk. Tagad viss atkal būs pa vecam.
Kad Megana iznāk no dušas, viņš jau ir klāt. Aizved viņu atpakaļ uz izvandīto gultu. Noskrien lejā un atgriežas ar paplāti grauzdiņi, apelsīnu sula, augļi un zieds no piemājas dārziņa.
Megana smaida. Kur tas laiks, kopš tu neesi mani tā lutinājis.
Kur tas laiks, kopš tu neesi man to ļāvusi.
Viņi saskūpstās un tad gandrīz vienlaikus paskatās pulkstenī. 7:10. Nē, laika pietiks tikai brokastīm. Megana kāri iecērt zobus karstajā, ar sviestu apziestajā grauzdiņā.
- Es aizvedīšu Semiju uz dārziņu, Ādams saka, piesēzdams uz gultas malas. Var redzēt, ka viņam nedod mieru kāda doma. Tas, ko tu vakarnakt stāstīji par tiem nenormālajiem kultiem un Stounhendžu… Vai tu tiešām tam tici? Vai pie vainas vienkārši bija grūta diena un puspudele vīna?
- Gan viens, gan otrs, man liekas. Visu Megana viņam nepastāstīja. Tikai šādas tādas idejas par Loku un Timberlendu: kāpēc abi brauca uz aizvēsturisko svētvietu jo saulgrieži un to svētā nozīme pievelk kā magnēts. Viņu interesē Ādama profesionālais viedoklis: Tu domā, ka tas ir kukū? Domāt, ka notikusi nevis pati parastākā nolaupīšana, bet iesaistīts kaut kāds kults?
Ādams parausta plecus. Manuprāt, ja neņemam vērā visādus Čārlzus mensonus un tamlīdzīgus dīvaiņus, kulti šobrīd ir tādi kā fanātiķu pulciņi, kuros kopā sanāk tie, kam patīk ērmīgas dejas, nesaprotamas lūgšanas, pārģērbšanās spocīgās drēbēs un drudžaina kopošanās.