Meganai gribot negribot jāsmejas. Klausies, Stounhendžu lētticīgajiem pircējiem tirgo kā maģisku un mistisku vietu, kaut kā tamlīdzīgi. Tie, kas tur strādā apsardzē, visā nopietnībā tev klāstīs, ka tā ir svētvieta, ka tu nekādā gadījumā nedrīksti pat pirkstu piedurt šiem akmeņiem. Par to viņiem maksā par mītu dēstīšanu nejēgu galviņās. Pagānu kulta vieta… Tu vari tur ierasties kurā katrā nedēļas dienā un redzēsi aptaurētos no visām pasaules malām tupam uz ceļiem un skandējam lūgšanas akmeņu priekšā. Tu dzirdēsi brīnumu lietas par kultiem un visādām citādām glupībām.
Cik ļoti Meganai pietrūcis šādu sarunu! Cik labi ir pārrunāt ar viņu darba lietas, uzticēties, uzklausīt viņa spriedumus…
- Tātad tu to neņem par pilnu? Tas viss ir leģendas un pasakas? Tāpat kā ūdens pārvēršana vīnā un tūkstošu pabarošana ar maizes klaipu un pāris zivīm?
- Mega, Viltšīra ir pilna ar spokiem un mītiem. Tepat pie Afingtonas Svētais Juris esot nokāvis to savu pūķi. Stounhendžā esot grozījies Merlins. Ādams smejas un pieceļas kājās. Neaizraujies ar to visu! Es tavā vietā par to nerunātu ne ar vienu, kam prātiņa vairāk nekā Džimij am Dokerij am.
Ādams noliecas un noskūpsta viņu. Man laiks doties.
- Paldies. Pasaki mammai, ka es vēlāk piezvanīšu.
Megana dzird, kā viņš noskrien lejā pa kāpnēm; tad aizcērtas
ārdurvis.
Ādams iedarbina savu BMW, četrus gadus vecu trešās sērijas modeli, ko viņam lēti izdevās nopirkt izsolē. Izbrauc uz ielas un piezvana uz iecirkni, lai apvaicātos, kā tur viss izskatās. Viņam veicas. Izskatās, ka gaidāma jauka, mierīga maiņa.
Tad viņš paņem citu telefonu un zvana vēlreiz. Par šo sarunu Meganai nekas nav jāzina. Te Auns, viņš saka. Es neesmu īsti drošs, bet var gadīties, ka mums ir problēma.
118
Meistars sēž savā kambari un drebošo sveču gaismā prāto par piņķerīgu jautājumu: par laiku. Trīs dienas pirms pirmā pilnmēness pēc vasaras saulgriežiem, pēc saulrieta. Tad jāsākas rituālam. Viņam jābūt precīzam. Zieds jānes nākamo svētdien, iestājoties astronomiskajai krēslai, un rituālam jābūt pabeigtam līdz pirmdienas rīta nautiskās krēslas sākumam.
Vēl daudz darāmā. Jāizraugās Nesēji. Jāinstruē Pielūki. No visas pasaules tūlīt sāks sarasties uzticami Kalpi. Tie jāizmitina pie vietējiem Ģildes locekļiem.
Policija it kā ir nedaudz pierimusi, tomēr joprojām aktīvi rosās. Lieki riskēt nedrīkst. Avīzes raksta gandrīz tikai par meiteni, kas patlaban atrodas dažu metru attālumā no viņa. Skuķēns ir puslīdz nomierinājies. Pēc sešām dienām, kad viņai mutē nav bijusi pat maizes garoziņa, viņai ir zudis cīņas spars. Pēc bezjēdzīgā bēgšanas mēģinājuma viņa ir pieklususi. Nu, vismaz kāds prieciņš.
Un tad vēl Gideons. Viņa kambarī stāv atvērtas Čeisa atvestās šifrētās dienasgrāmatas. Meistars nesaprot ne vārda. Puika droši vien ir tās nokopējis. Viņš nav dumjš; pēc visa spriežot, tāds pats prātvēders kā Nateniels. Caurcaurēm viņa cienīgs. Ja šis pēc iesvaidīšanas paliks dzīvs, kas zina, vēl izrādīsies nevis slogs, bet ieguvums.
Durvis atveras, un, tērpies apmetnī, ienāk Pūķis.
- Kas noticis? Meistara strupais tonis ļauj noprast, cik saspringtas ir bijušas šīs dienas un ka tās kļūst arvien saspringtākas.
- Paldies, ka bijāt ar mieru mani tā uzreiz pieņemt. Šorīt ar mani sazinājās brālis Auns. Viņa sieva, detektīvinspektore, kas strādā policijas pārvaldē, ir sākusi saskatīt nevēlamas sakarības.
- Par ko ir runa?
- Par to amerikānieti un viņas angļu draudziņu. Inspektore ir sākusi domāt, ka abi uz Stounhendžu braukuši saulgriežu dēļ. Un ka amerikāniete nolaupīta kaut kur Stounhendžas apkaimē.
- To visu es lasīju dzeltenajā presē, Meistars nepavisam nesatraucas. Policija uz to nekoncentrēsies. Viņi zina, ka žurnālisti ik stundu sadzejo jaunu teoriju.
- Bet šī detektīve nodarbojas ari ar Nateniela Čeisa pašnāvību, Pūķis iebilst. Un meklē kādu bez vēsts pazudušo to jaunekli, kas iepriekšējā reizē tika izraudzīts par ziedu.
Meistars pamāj ar galvu. Tagad es saprotu. Labi, ka tu atnāci un par to pastāstīji. Un labi, ka Auns informēja mūs par savām raizēm. Es pats uzņemšos atbildību par šo inspektori.
119
Džimijs Dokerijs ir pazudis.
Viņš nav ieradies darbā. Neviens viņu nav redzējis. Dators uz viņa galda ir izslēgts. Uz izsaukumiem pa rāciju puisis neatbild. Viņš nav zvanījis, lai pieteiktos, ka ir slims, un saskaņā ar Meganas rīcībā esošo informāciju viņš neatrodas mājās: mašīna nestāv uz celiņa, iekšā nav nekādu dzīvības pazīmju.
Tam var būt kāds visnotaļ racionāls izskaidrojums, taču Megana tā nedomā. Viņa iztēlojas ļaunāko un ne bez pamata. Arī Gideons Čeiss ir pazudis. Neviens no viņa telefoniem neatbild. Mājās viņa nav. Megana nupat ir atgriezusies no Karaliskās Tolardas, un tur nekas neliecina, ka viņš uzturētos tēva namā.
Varbūt Džimijs ir kopā ar Gideonu? Tā gribētos domāt, bet kāpēc? Varbūt Džimijs nolēma pārbaudīt tās hipotēzes, kuras Megana viņam izklāstīja? Viņa atgaina citas, drūmākas domas. Ak, kā gribētos aprunāties ar Dokeriju senioru; viņa ar lielāko prieku ieskatītos pārvaldes priekšnieka vietniekam acīs, lai saprastu, vai viņam gadījumā nav kas zināms par pazudušo dēlu.
Ak mūžs, kāds vājprāts! Kā Ādams teica? Ka apspriest ar kolēģiem šīs idejas, kas rosās viņai prātā, būtu profesionāla pašnāvība? Viņa liek lietā gribasspēku un apspiež melnās domas: laiks ķerties pie darba. Viņi noteikti atradīsies, gan Džimijs, gan Gideons.
Darāmo darbu sarakstā pirmais ir miesniekmeistara Meta Atlija vārds. Megana dodas uz lietisko pierādījumu nodaļu, lai vēlreiz paskatītos uz kramplauža atstātajām pēdām. Tagad viņa jūtas pārliecināta, ka rīku somā atrastais cirvis ir kāds miesnieka darbarīks.
Megana mazliet papļāpā ar nesen atraitnēs palikušo pierādījumu nodaļas vadītāju un tad pastāsta, kas viņai vajadzīgs. Piecdesmit divus gadus vecā Luīze nozūd noliktavā un turpina runāt, pārkliedzot trokšņus, kas rodas, pārcilājot turzas un kastes metāla plauktos. Megana, tu skaidri atceries datumus un lietas numuru?
Un kā vēl!
Luīze atgriežas. Zini, es tomēr pārbaudīšu. Viņa ievada kodu un skatās datubāzē. Atvaino, man te nekā tāda nav! Viņa apjukusi paceļ galvu. Nekas neliecina, ka tāda lieta vispār ir bijusi. Nav neviena priekšmeta, kas atbilstu taviem cipariem.
Megana apstulbst. Paga, kur tad tas viss ir? Es pati savām acīm tās mantiņas redzēju! Pārrunāju visu ar konsteblu, kurš to visu savāca nozieguma vietā, un mans seržants teica, ka… Viņa kļūst mēma.
Džimijs teica, ka visu reģistrēs. Viņa skaidri atceras, kā jauneklis savāca visu ielaušanās pierādījumu kolekciju no viņas rakstāmgalda. Pār muguru noskrien salti šermuļi.
Prātā ienāk jauna doma.
Megana pateicas Luīzei, atvadās un metas atpakaļ uz savu darba vietu. Atver elektronisko pastu. Drudžaini tin lejup vēstules. Sirds panikā sitas kā neprātīga. Viņa zibens ātrumā ieklabina atslēgvārdus meklēšanas lodziņā.
Nekas netiek atrasts.
Viņa raksta no jauna, tagad jau lēnāk. Vēlreiz izskata pēdējā nedēļā ienākušās ziņas. Visviens neko neatrod. No šoka pietvīkusi, viņa ieskatās pēdējo dokumentu un izdzēsto failu mapēs.