Velti.
Viss ir izdzēsts, neatstājot nekādas pēdas. Ak dievs! Viņa paslēpj seju rokās. Pazudis arī ziņojums par Meta Atlija identificēšanu.
Viņa ir palikusi tukšām rokām.
Visi pierādījumi ir pazuduši.
120
Tagad tu vairs neizskaties tik uzpūtīgs un pašapmierināts. Pūķis noliecas pār Gideonu un ieskatās viņa bālajā sejā. Šaurā loka Uzraugs zina, ko jauniesvaidītais ir pārdzīvojis. Elli. Ari viņš pats ir gājis tai cauri.
Pūķis satver rokas važu un ieliek slēdzenē. Ķēde karājas pie akmens grīdā iedzīta āķa. Pirms es palaižu tevi vaļā, man jāzina, vai tev var uzticēties.
Gideons ir vārgs un satriekts. Var, viņš lēni atbild aizsmakušā balsī.
Pūķis atslēdz važas. No tumsas iznirst vēl divi, viņi pieslien Gideonu kājās. Pats viņš piecelties nespētu, pat stāvēt viņam ir grūti. Asinis saskrien galvā, tas ir ļoti nepatīkami. Viņš jūtas neiedomājami izvārdzis un izsalcis.
Nejuzdams pamatu zem kājām, viņš velkas pa Lielo zāli, juzdamies tā, itin kā dvēsele būtu pametusi viņa nīcīgās miesas. Kapučainie vīri šķiet austi no citas matērijas, tos ieskauj zeltaina aura, kas ieelpojot un izelpojot izplešas un saraujas. Kad Pūķis runā, viņam no mutes izveļas balts, pūkains mākonis kā aukstā ziemas dienā.
Gideons apzinās, ka viņu ved pa gaiteni, taču kājas ir nedabiski vieglas un viņš nejūt to, ka iet. Viņš vispār neko nejūt, taču redzes un dzirdes maņas ir nevis aptrulušas, bet saasinātas. Viņš dzird, kā uz raupji tēstā smilšakmens garo kondensāts. Redz, kā viss gaitenis atspoguļojas sienas spraugā paslēpušās skudras tumšajā acī.
Viņi izbīlī apstājas. Auras sajūk un itin kā aizdegas. Balsis pārklājas, pārplūst cita citā, vārdi skan zaļi, sarkani, brūni. Gideons sāk smieties. Viņu zibenīgi pagriež ar seju pretējā virzienā. Viņš nomana, ka tie nezina, ko iesākt. Tur stāv vairāki cilvēki. Vīrieši un sieviete.
Skaista sieviete. Jauna, daiļa tumšmate.
Viņa māte.
Gideons viņu uzreiz pazīst. Viņa ir dzīva. Vedēji aizvelk viņu prom, taču māte viņu pamana. Gideons nesvārstīgi zina, ka māte ir paspējusi viņu ieraudzīt.
Viņu ar varu velk prom. Gideons izmisīgā piepūlē pagriež galvu un atskatās pār plecu taču viņa ir pazudusi.
121
Megana vieglītēm pieklauvē pie Džūdas Tompkinsas kabineta durvīm un pabāž galvu pa spraugu. Priekšniece ne tuvu nav viņas draudzene, taču rādās, ka šobrīd Tompkinsa ir vienīgā, pie kuras viņa var doties ar savām problēmām.
- Priekšniec, atvainojiet, ka jūs traucēju. Man vajadzētu konfidenciāli aprunāties par būtiskiem jaunumiem.
Kabinets ir tumšs. Tompkinsa, acis piemiegusi, skatās cauri galda lampas dzeltenās gaismas lokam.
- Kas atgadījies, Beikere?
- Mēs ar Džimiju strādājām pie Neilora lietas…
Priekšniece palūkojas griestos un ar zināmu piepūli atceras,
par ko ir runa.
- Tonijs Neilors?
- Jā, kundze, Tonijs Neilors.
Tompkinsa noliek pildspalvu uz galda un atliecas taisni.
- Nāciet taču iekšā! Stāstiet, kas jums uz sirds, bet ātri. Gibsona un Roulendsa dēļ es te ķeru pati savu asti. Viņa pamāj ar roku, aicinot Meganu apsēsties.
- Paldies, kundze. Megana aizver durvis un apsēžas. īsi sakot, Tonijs Neilors ir miris.
Bažu grumbas priekšnieces sejā izgludinās. Laika, naudas un resursu aspektā miris bez vēsts pazudušais ir labāks par dzīvu. Vai atradāt līķi?
- Savā ziņā jā, kundze. Neilora līķis tika sasmalcināts un kā mēslojums izsmidzināts uz lauka.
Meganas priekšniece paslēpj seju rokās. Gurdi. Pazudušais, kas miris slepkavības rezultātā, tas ir pavisam kas cits. Pēc kaut kā tāda viņa šobrīd nepavisam neilgojas. Viņa pakasa ar laku piepūstos matus, tas ir mēģinājums atjaunot asinsriti. Eksperti to ir apstiprinājuši?
- Jā, kundze. Mēs dabūjām DNS paraugus no viņa vecākiem. Simt procentu atbilstība.
Tompkinsa atver noguršās acis, izslējās taisnāk un skatās Meganai sejā. Vai jūs viņiem visu pastāstījāt?
- Vēl ne.
- Kā jūs teicāt viņš pārstrādāts mēslojumā?
- Varbūt tas nav pilnīgi precīzi sacīts, kundze. Kaut kādā veidā viņa mirstīgās atliekas tika pārvērstas pulverī un izkaisītas kādreizējā labības laukā netālu no Imberas.
- Kā tad jūs to atradāt? Priekšniece rāda gaužām skābu seju.
- Kāds, kurš bija izgājis paskriet tajā laukā, tur atrada sudraba piekariņu. Neilora māsa pēc uzraksta to identificēja, tā bija viņas dāvana. Priekšniece izskatās tik nomocīta, ka Megana nolemj nepieminēt tītarlijas: tas tomēr bija diezgan neordinārs gājiens. Detektīvseržants Dokerijs organizēja meklēšanu un atveda augsnes paraugus. Tie ir savākti no liela lauka, pārstaigājot to krustām šķērsām. Visos bija viena un tā pati DNS. Laboratorijā apliecināja, ka tā atbilst no tuviniekiem iegūtajiem paraugiem.
- Malači! Tompkinsa uzslavē. Citā gadā šī būtu mūsu spožākā lieta. To sacīdama, viņa paskatās uz papīru kaudzi, kas saradusies uz viņas rakstāmgalda, uz Džeikā Timberlenda un Keitlīnas Lokās fotogrāfijām. Vai šī ir tā lieta, par kuru jūs gribējāt aprunāties konfidenciāli?
- Tas vēl nav viss. Megana pamāj uz milzīgu Viltšīras karti, kas piesprausta pie kabineta sienas. Man nepatīk tā vieta, kur mēs atradām Neilora mirstīgās atliekas. Viņa pieceļas un pieiet pie kartes. Tas ir šeit. Viņa norāda uz nomaļu mežaini un laukiem Solsberijas līdzenumā. No turienes nav pat jūdze līdz tam šķūnim, kurā bija atrasts Džeikā Timberlenda līķis.
Tompkinsa nostājas viņai blakus un skatās uz balto plankumu kartē. Un kam šī zeme pieder?
- Tieši tas arī ir interesanti. Saskaņā ar Nekustamo īpašumu reģistra datiem tur viss pieder Aizsardzības ministrijai, bet tā gluži nav. Es mazliet parakņājos, un izrādījās, ka ministrijai tur pieder 99,9 procenti zemes. Tajā 0,1 procentā, kas viņiem nepieder, atrodas šis mūsu lauks un šķūnis. Tieši tur mēs pāris dienu laikā esam atraduši divus līķus.
- Tad kam īsti tas zemes pleķis pieder?
- Natenielam Čeisam. Vismaz tikmēr, kamēr viņš bija dzīvs. Tagad tā īpašnieks ir viņa dēls Gideons.
122
Trīs likumi. Viena no pirmajām mācībām, ko Keitlīna apguva televīzijas šovā.
Pirmais likums: ja cilvēks nav pienācīgi apģērbies, ļoti augstā vai ļoti zemā temperatūrā viņš nespēj izturēt ilgāk par trim stundām. Otrais likums: bez ūdens cilvēks nespēj izdzīvot ilgāk par trim dienām. Trešais likums: bez ēšanas cilvēks nespēj izdzīvot ilgāk par trim nedēļām.
Jāpievieno vēl ceturtais likums: cilvēks nespēj izdzīvot, ja viņš ir ieslodzīts akmens būrī, kur viņa smadzenes jāj halātos satinušies aptaurētie.
Šaurība ir fiziski neizturama. Svaiga gaisa trūkums ir briesmīgas mokas. Viņa visu laiku trīc no aukstuma. Tomēr patiesībā pats drausmīgākais ir garlaicība. Viņu beidz nost pašas bailes un iztēle.
Viņai klab zobi. Keitlīna zina, ka viņas ķermeņa temperatūra ir bīstami zema, taču šajā cietumā nepietiek vietas vingrojumiem, ar kuru palīdzību varētu sasildīties. Ūdeni viņai dod, bet stipri par maz. Viņu visu laiku moka migrēna, tik spēcīga, ka liekas, viņa kuru katru brīdi paģībs. No izsalkuma sāp visas maliņas, viņa vairs neatceras, kad pēdējo reizi ir ēdusi. Laikam furgoniņā, kopā ar Džeiku. Pirms veselas mūžības.