Vēderā kārtējo reizi sākas bada krampji, un Keitlīna no sāpēm saliecas līkumā. Viņa ļoti labi apzinās, kas notiek ar viņas organismu. Būtu vieglāk, ja viņa to nezinātu: viņas ķermenis ir sācis ēst pats sevi. Tas mazpamazām notiesā tauku un muskuļu rezerves. Cauri ir ar visiem veselīgas ēšanas un sviedrējošu treniņu gadiem. Viņa jūt, kā vingrie muskuļi, bicepsi un tricepsi kļūst mīkstāki un saraujas mazāki.
Pēc piedalīšanās televīzijas šovā Keitlīna kļuva par labas gribas vēstnieci organizācijā, kuras mērķis ir cīņa pret nabadzību. Tādēļ par tādu riebeklību kā bads viņa zina pilnīgi visu. Vidēji ik sekundi no bada nomirst viens cilvēks. Tas nozīmē, ka stundā nomirst četri tūkstoši. Dienā simt tūkstoši. Gadā trīsdesmit seši miljoni. Viņa negrib būt viena no šiem upuriem. Negrib būt vieninieks šajā baigajā sarakstā.
Atkal uznāk reibonis. Viņa nošļūc zemē, lai nepakristu un nepārsistu galvu. Viņu apņem šķebīgi melna tumsa. Vairs nav saprotams, vai viņa ir nomodā vai sākušās halucinācijas. Viņu izvelk no cietuma un aizved uz dušu. Redze ir apgrūtināta, viss rādās miglaini, viņai trūkst elpas.
Ar acs kaktiņu viņa pamana tumšu bariņu. Uz šo pusi nāk cilvēki. Paslēpuši sejas aiz kapucēm, viņi ved gūstekni.
Džeiks!
Viņš ir dzīvs!
Keitlīna pūlas fokusēt skatienu. Džeikam apkārt ir tumši stāvi ar ļaunām acīm. Tādi paši kā tie monstri, kas apsargā viņu. Džeiks ir kails. Viņš ir nokāris galvu, viņu pietur aiz elkoņiem, lai viņš nenokristu. Keitlīna grib kaut ko sacīt, taču mute neklausa. Grib mesties pie viņa, taču tik tikko turas kājās. Asinis ieplūst galvā kā šķebīgs, kodīgs vīruss, un viņa sabrūk smacējošā tumsā.
123
Megana kopā ar savu priekšnieci skatās uz karti. Secinājums ir viens, un tas ir skaidrs viņām abām.
Ar dažu dienu starplaiku tik nelielā teritorijā atrasti divi līķi, turklāt, ja šī zeme pieder bagātam un ietekmīgam cilvēkam, kurš piepeši izdarījis pašnāvību, šādu apstākļu sakritību nedrīkst ignorēt.
- Dabūjiet šurp Gideonu Čeisu un kārtīgi nopratiniet! pavēl Tompkinsa. Izpuriniet viņu, un tad jau redzēsim, vai viņš ir sērojošs dēls ar sniegbaltu dvēseli vai tomēr viņam kaut kas ir aiz ādas.
- Kundze, es visu dienu pūlos ar viņu sazināties. Bez panākumiem. Brīdi vilcinājusies, viņa tomēr piebilst: Arī ar seržantu Dokeriju man nav izdevies sazināties. Liekas, viņš slēpjas.
Tompkinsai rodas aizdomas, vai šis nav klasisks gadījums, kad kreisā roka nezina, ko dara labā. Varbūt viņš jau ir pie Čeisa, Beikere? Šī doma viņu, liekas, uzjautrina. Vai jūsu padotais jau ir soli jums priekšā?
Megana neuzķeras. Viss var gadīties. Taču tā nav atbilde uz jautājumu, kāpēc neviens no viņiem nav atrodams. Zvanot Čeisam uz mājām, ieslēdzas automātiskais atbildētājs, es abiem zvanīju arī uz mobilo un atstāju ziņas.
- Varbūt Džimijs ir izvilcis viņu kaut kur uz laukiem. Tur mēdz būt problēmas ar uztveršanas zonu. Šī varbūtība uzvedina viņu uz stratēģiska rakstura pārdomām. Patiesībā mums vajadzētu norobežot to teritoriju, kurā jūs atradāt Neilora mirstīgās atliekas, un aizsūtīt turp tieslietu arheologu.
- Es jau liku tur visu norobežot. Atļāvos to izdarīt, līdzko saņēmu rezultātus. Jūs bijāt aizņemta, citādi es būtu ziņojusi agrāk.
Kabineta durvis atveras, pa tām ielūkojas Tompkinsas sekretāre. Kundze, detektīvinspektori Beikeri vēlas redzēt pārvaldes priekšnieks un viņa vietnieks.
- Kāpēc? Tompkinsa ir visnotaļ pārsteigta.
- Diemžēl to es nezinu. Priekšnieka asistente neko nepaskaidroja, tikai lika man nekavējoties viņu sameklēt.
Meganas pieredze liecina, ka "nekavējoties" nav labs vārds. Tas allaž ir nozīmējis tikai un vienīgi nepatikšanas, un tā būs līdz laika galam.
- Es iešu jums līdzi. Tompkinsa paņem uz krēsla uzkārto somu. Visi jūsu "nekavējoties" ir arī mani "nekavējoties".
124
Meistars pieceļas un apskauj jauno Ģildes locekli. Mans dēls, es priecājos, ka tu esi pievienojies mūsu pulkam. Viņš abām rokām satver Gideona galvu. Apkampj viņu kā tēvs pazudušo dēlu. Apsēdies! Tev jāatpūšas. Tad viņš uzrunā Pūķi: Atstāj mūs divatā. Pēc tam es tevi pasaukšu.
Apsēdies Gideonam pretī pie apaļā akmens galda, Meistars pasmaida. Rituāls prasa daudz spēka. Tagad tu vairākas stundas jutīsies izvārdzis un noguris, taču drīz tavs ķermenis sadziedēs brūces un atlabs.
Uz galda stāv koka šķīvji ar sagrieztiem augļiem un krūkas ar ūdeni un sulu.
Tavam šķīstītajam ķermenim šis ir pats piemērotākais ēdiens. Mellenes, dzērvenes, vīģes, banāni. Spēka ēdiens. Lūdzu, nobaudi! Tev jāatjauno spēki.
Gideons mazliet paknibinās ap augļiem. Ēst negribas. Viņš paskatās apkārt. Tumšās akmens sienas it kā izsūc no šīs telpas visu gaismu.
- Tik slavens auglis un tik ietilpīgs simbols, vai nav tiesa? Meistars ir paņēmis rokā ābolu.
- Jūs runājat par Ādamu un Ievu?
- Nē, nē. Es runāju par grieķu kultūru.
Gideons apzinās, ka šis ir pārbaudījums. Viņa smadzenes lēni pārslēdzas uz nākamo ātrumu. Ā, divpadsmit varoņdarbi. Zelta āboli, kurus Hēraklam vajadzēja nozagt hesperīdu dārzā.
Meistars pasmaida un nokož kumosu. Tu esi īsts sava tēva dēls. Tad viņš paceļ roku un norāda uz šifrētajām dienasgrāmatām, kas atvērtas stāv turpat uz galda. Kad būsim paēduši, tu man tās palasīsi. Izskaidrosi šifru.
Gideons izņem kauliņu no tumšsarkanas ķiršogas. Man ir daži jautājumi.
- Jautā! Šis ir īstais brīdis. Es esmu tavā rīcībā un vēlos tev palīdzēt kļūt par vērtīgu mūsu Ģildes locekli.
- Mani interesē Templis. Kad un kā tas ir būvēts, kur īsti tas atrodas.
Meistars smaida. Pagaidi, gan tu visu uzzināsi. Kad tu būsi tam gatavs, es pats tevi izvadāšu pa Tempļa brīnumainajām telpām.
- Jūs vēl aizvien man neuzticaties? Gideons rāda aizvainotu seju.
Meistars nopūšas. Ar iesvaidīšanu tavs ticības ceļš nebeidzas, tas tikai sākas. Tu droši vien zini, ka mēs tuvojamies mūsu kalendāra nozīmīgai dienai. Tās gaidās nedrīkst atļauties ne mazāko risku. Pēc tam mēs aprunāsimies vēlreiz.
- Atjaunotnes rituāls. Vai es pareizi noskāršu?
- Jā. Pēc trim dienām tas būs pabeigts, un tad mēs atļausim tev doties, kurp vien tu vēlies. Viņš smaida. Izgājis no Tempļa, tu sapratīsi, kur tas atrodas. Meistars sāk smieties. Acumirklī sapratīsi.
- Bet tikmēr man jāpaliek šeit? Kas es esmu? Gūsteknis?
- Nekādā gadījumā. Pētnieks. Mēs ar tevi ik dienas sarunāsimies. Tu man stāstīsi par Nateniela dienasgrāmatām. Viņš paņem rokās vienu sējumu. Un es tev stāstīšu par to, kādi ir tavi jaunie Svētajo Kalpu ģildes locekļa pienākumi. Tas būs vērtīgi pavadīts laiks.
125
Lieki nesarunādamās, policistes iet uz priekšnieka darba telpām. Tur asistente lūdz bridi uzgaidīt, tad ieaicina abas iekšā.
Alans Hants un Gregs Dokerijs sēž pie apspriežu galda netālu no durvīm. Viņi neliekas manām, ka līdzi atnākusi arī Tompkinsa.
- Labvakar, ser. Jūs vēlējāties mani redzēt? Megana cenšas neizrādīt, cik ļoti viņa ir uztraukusies.