Diena ir skaidra un saulaina, un stundu ilgajam braucienam ir gandrīz terapeitisks efekts. Karaliskā Tolarda ir mazītiņš ciems pie Dorsetas robežas. Pavisam nedaudz tūrisma objektu: trīspadsmitā gadsimta baznīca, kvēkeru kapsēta. Ievērības cienīgs ir vienīgi Eškombu nams, kura iemītnieku vidū bijuši Sesils Bētons, Gajs Ričijs un Madonna.
Čeisa muižas vārti ir aizslēgti. Viņa vairākas reizes nospiež pogu un atkal mēģina zvanīt pa telefonu. Viss velti.
Megana izkāpj no mašīnas un iet gar augsto ķieģeļu mūri, līdz no ceļa viņu vairs nevar redzēt. Ja Atlijs šajos nocietinājumos spēja atrast vājo vietu, tad arī viņai tas ir pa spēkam.
Un tā tiešām ir. Rāpšanās kokā, lēciens ja Semija to redzētu, tad sajūsmā sistu plaukstiņas -, un Megana jau stāv uz mūra. Viņa nometas četrrāpus, pieķeras pie ķieģeļu dzegas, nolaiž kājas lejā un nolec. Izlīdusi no krūmiem, viņa iznāk lielā zālienā nama sētas pusē.
Gideon! Megana pakliedz. Tā tik vēl trūka, lai Gideons izbltos un noturētu viņu par kārtējo kramplauzi.
Kamēr viņa apiet apkārt dīķim un mājai, paiet labs brīdis. Nekur neviena nav. Gideona auto stāv pie galvenajām durvīm, un, spriežot pēc mirdzošā zirnekļa tikla, kas jau ir aizvērpts priekšā spogulīšiem, ar to kādu laiku neviens nav braucis.
Megana piezvana pie durvīm. Piedauza un atkal sauc Gideona vārdu, pat iekliedz to pastkastītes spraugā. Tukšs numurs. Viņa uzraksta zīmīti un iebāž to pa spraugu. Atvilkusi roku, sastingst, spriegi domādama.
Kad viņa Gideonu redzēja pēdējo reizi, šajā pašā vietā, te bija Smitsens. Un Gideons izskatījās stipri nobijies. Tajā mirklī viņa par to daudz nelikās zinis, uzskatīdama par psiholoģisku reakciju uz tēva nāvi. Viņai nebija taisnība. Kaut nu neizrādītos tā, ka Gideons miris guļ tepat aiz šīm durvīm.
Mieru, vajag domāt racionāli! Nē, Smitsens nevarēja Gideonu nogalināt, tā būtu plānprātīga rīcība pēc tam kad te ir pagrozījusies policiste, kad viņš pats ar šo policisti detektīvinspektori! ir pārmijis dažus vārdus. Šis spriedums ir tik loģisks, ka Megana nolemj tomēr neuzlauzt durvis. Vai vismaz vispirms aprunāties ar Džūdu Tompkinsu.
Megana dodas atpakaļ, atkal pārrāpjas pāri dārza mūrim un atgriežas pie savas mašīnas. Iedarbinādama motoru, viņa nejauši paskatās atpakaļskata spogulītī. Zaļā jakā ģērbies vīrietis knašā solī nozūd krūmos.
Tas nav nejaušs garāmgājējs.
Viņai seko.
128
Pabraukuši garām Karaļa Džona tavernai, Megana kārtīgi uzmin uz sava Ford Focus akseleratora un traucas pa Ešmoras apkaimes lielajiem laukiem. Sešdesmit jūdzes stundā, septiņdesmit, astoņdesmit. Mazai mašīniņai tīrais nieks. Ja kāds ir uzsēdies viņai uz astes, tagad tam nāksies parādīties.
Tieši pirms strauja kreisā pagrieziena viņa tālumā pamana automobili. Tas brauc lielā ātrumā. Tieši tikpat ātri, cik viņa. Var jau būt, ka tā vadītāju iemīt gāzi grīdā pamudinājis līdzenais, labi pārredzamais ceļš. Nekas, tūlīt noskaidrosim.
Megana zina, ka pirms Zigzaga kalna ļoti piemērots vārds šis ceļš metīs tikai ļoti rāmus līkumus. Drīz forda ātrums jau ir krietni pāri simtam, un līdz nākamajai mašīnai ir vairāk nekā četrsimt metru. Kalna pakājē, pie nešpetna labā pagrieziena viņa piebremzē, un fords glīti ieslīd kreisajā pagriezienā, kas nāk uzreiz pēc tam. Sirds spārdās kā mūlis. Viņa atkal nobremzē, palēninādama ātrumu, cik strauji vien iespējams, nenoķēpājot asfaltu ar zīmīgajām izkusušas gumijas švīkām.
Pa labi ir koku puduris, un Megana, nogriezušies no ceļa, iebrauc tajā, lai mašīnu nevarētu ieraudzīt. Pēc dažām sekundēm garām aiztraucas automobilis. Krēmkrāsas mersedess, necik daudz vairāk viņa nepaspēj saskatīt.
Tā, tagad būs īstais pārbaudījums. Ja mersis tā joņo tāpat vien, sava prieka pēc, tad kalna galā, tur, kur beidzas asie līkumi, tas atkal piedos gāzi un Megana to vairs neredzēs. Turpretim, ja tas seko viņai, tad pēc kādas minūtes tie tur, iekšā, sāks brīnīties, kur viņa palikusi. Tie droši vien apmetīsies riņķī un pētīs, vai nav palaiduši garām kādu sānceļu, varbūt pat brauks atpakaļ.
Megana prātīgi izstūrē no birzītes un bez liekas steigas turpina ceļu uz pārvaldi.
Mersi viņa pamana uzreiz aiz Kennkomonas. Tas stāv ceļmalā, bremzēšanas ugunis ir ieslēgtas. Iekšā ir divi cilvēki, abi sēž priekšā. Lēts personalizēts numurs, kas beidzas ar 57MA.
Mets Atlijs.
Viņa uzreiz atceras, kā Gideons sacīja, ka Atlijam ir šaujamais. Merša bremzēšanas ugunis nodziest, un tas lēnām izbrauc uz ceļa. Megana nospiež akseleratoru un citu pēc cita pārslēdz ātrumus, it kā grasītos taranēt auto. Nē, to viņa nedara vis. Pēdējā brīdī viņa iegriežas sānceliņā, kas ved uz mikroskopisku ciemu. Sānceļš ved paralēli šosejai, un viņa pa to brauc kā pa servisa joslu autosacīkstēs. Taču Megana neapstājas.
Mašīnas pakaļgalu zālē svaida šurpu turpu. Kaut kā viņai tomēr izdodas saglabāt kontroli. Viņa izbrauc atpakaļ uz šosejas un ripina garām mersim. Uz acumirkli pamana vīrieti, kas sēž pie stūres. Jā, tas ir Atlijs. Viņa ir pietiekami bieži un ilgi skatījusies uz miesnieka fotogrāfiju, kļūdīties nav iespējams. Arī pasažieris šķiet redzēts. Plecīgo vīrieti baltajā kreklā viņa redz tikai niecīgu sekundes daļiņu, taču tā aprises, plecu un galvas forma viņai ir pazīstama.
Megana strauji piedod gāzi un palēnina ātrumu tikai aiz Kristīleinas, kur viņa izbrauc uz mašīnu pilnās A350.
Visu ceļu līdz Devaizesai viņa ar vienu aci skatās spogulītī. Smadzenes pūlas tikt galā ar to, ko viņa nupat ir redzējusi.
Merša priekšējā sēdeklī blakus Atlijam sēdēja viņas vīrs. Tur sēdēja Ādams.
129
Viņu izlaiž tikai uz tualeti.
Ja neskaita šos īsos brīžus, Gideons ir ieslodzīts savā akmens būrī. Tepat viņam tiek pienests šāds tāds ēdiens, un, jo ilgāk viņš te sēž, jo vairāk jūtas kā cietumnieks.
Tikai divas dienas atlikušas līdz atjaunotnes rituāla beigām. Tad Svētajo Kalpi upurēs saviem dievekļiem meiteni, kuru viņš vēl nupat redzēja dzīvu. Ģilde nevar atļauties riskēt, ka rituālā kaut kas noiet greizi, un viņa, Gideona, dēļ tā var gadīties. Visiem te ir zināms, ka viņa tēvs vēlējās pārtraukt Ģildei nepiederīgu cilvēku upurēšanu, un viņi baidās, ka Gideons sekos tēva pēdās.
Tiek atvilkti aizšaujamie. Viņa kameras durvis atveras. Aizsegtām sejām ienāk divi; tie ir vārdos skopi, viņam tiek pateikts vienīgi, ka jāiet pie Meistara.
Gideons iet pa tiem pašiem gaiteņiem, pa kuriem staigāja viņa tēvs, un iztēlojas slepeno dzīvi, kādu dzīvoja šis cilvēks, kuru viņš patiesībā nepazina. Kā tēvs jutās pēc iesvaidīšanas? Ko viņš domāja, nule uzņemts pasaules senākajā un slepenākajā brālībā?
Pielūki ieved Gideonu sava vadoņa kambarī. Meistars pieaicina viņu pie akmens galda, uz kura stāv Nateniela dienasgrāmatas. Viņa balss ir caurcaurēm lietišķa. Tagad palasi man priekšā. Apgaismo mani. Pēc tam es apgaismošu tevi.
Gideons atver pēdējo sējumiņu. Viņš labi zina, kura ir tā rindkopa, ko viņš lasīs. Nokremšļojies viņš iesāk: Ja kāds šo dienasgrāmatu lasa, es lūdzos pie visiem Svētajiem, lai tas esi tu, Gideon. Tu vienmēr esi bijis ļoti kārtīgs un apzinīgs bērns, tādēļ droši vien esi sācis no sākuma, un šis ir viens no pēdējiem ierakstiem, ko tu lasīsi. Tagad tu jau zini par manām domstarpībām ar Šauro loku, par to, kā mani vēlējās piespiest atzīt viņu gribu. Man šie tikumi nav pieņemami. Es atsakos tos pieņemt un nekad nepieņemšu. Ja tu esi ņēmējs, tev jābūt arī devējam. Tev pašam. Nevis kādam, ko tu pilnvaro vai piespied ar varu. Tas ir pašos pamatos nepareizi. Svēti cilvēki šādi savus parādus neaizmaksā. Tā rīkojas neuzticami, nekrietni egoisti. Tādi kā cilvēks, kuru es uzskatīju par draugu. Cilvēks, kuru es uzņēmu savā namā un kuram uzticējos kā brālim. Cilvēks, kurš aptraipīja itin visu, ko es savā dzīvē turēju godā. Gideons apklust un pagriež dienasgrāmatu pret Meistaru. Šeit. Viņš ar pirkstu pieskaras vārdiem OQMYZ IYA<ļ>HQ2KA. Vai jums šis vārds ir zināms?