Iziedams pa šauru arku, Meistars ieved viņu gaitenī, kas ved tieši zem Lielās zāles. Templis tika būvēts kā Svētajo pielūgsmes vieta, taču tas kalpoja arī kā slimnīca un skola: savdabīgs neolīta universitātes un pilsētas domes apvienojums, kurā mājvietu bija radusi zinātne, veselība un pārvalde.
- Tālaika sabiedrība bija tik tālu attīstījusies? Gideonam grūti noticēt.
- Katrā laikā ir izcili cilvēki, pat neolītā. Meistars iet tālāk un tad paņem lielu dzelzs atslēgu, kas brūnā auklā karājusies viņam kaklā. Tūlīt tu pats redzēsi. Viņš atslēdz šauras ozolkoka durvis, un abi ieiet piķa melnā tumsā.
Te ir vēl dzestrāks un soļi atbalsojas vēl skaļāk. Meistars aizdedz gan lāpu tureklī pie sienas, gan vairākas lielas sveces. Kad acis ir pieradušas pie pustumsas, Gideons ierauga lielu, ideāli apaļu telpu, kuras vidū atrodas tumšs akmens bluķis. Sienas ir izcirstas asinssarkanā granītā, atsaucot atmiņā ēģiptiešu kapenes. Gan pa kreisi, gan pa labi pie sienām ir neskaitāmi vaļēji šķirsti, visi novietoti ieslīpi, lai uz galvaskausiem plūstu gaisma no šahtas telpas centrā gluži kā Panteonā.
- Kapenes, saka Gideons. Kas ir šie cilvēki, un ar ko viņi izpelnījušies tādu godu?
- Tie ir mūsu priekšteči. Neiedomājami talantīgie cilvēki, kuri projektēja un izveidoja Templi, Stounhendžu un citus ar to saistītos akmens apļus, kurgānus un gatves. Meistars lēni iet uz priekšu, aizdedzinādams lāpas un sveces. Taču tev jāzina, ka šī nav tikai svēta kapliča.
Gideons arvien labāk redz milzīgo akmens bluķi telpas vidū. Noslīpētais smilšakmens ir vismaz piecus metrus augsts un trīs metrus plats. Gar divām skaldnēm atrodas plaukti, kuros rindojas tīstokļi. Divās pārējās izveidoti tādi kā cepļi, kuru speltes ir pilnas ar akmeņiem.
Kaut kas neredzēts! Gideons tuvojas bluķim kā runcis, kas lavās klāt balodim.
Viņam gandrīz bail kaut kam pieskarties. Šī vieta ir bibliotēka, muzejs, kapsula, kas pilna ar seniem manuskriptiem, mākslas priekšmetiem, grebumiem un darbarīkiem.
- Cik sens tas viss ir? viņš vaicā.
- Senākais attiecas uz pašu sākumu, Meistars atbild un pieskaras akmens bluķa virsmai. Te ir paši pirmie gravējumi. Tempļa un Stounhendžas meti. Tur, lielākajos šķirstos, ir pirmo ziedu mirstīgās atliekas: tie ir cilvēki, kuri pabeidza Tempļa un Stounhendžas būvi.
- Viņi tika upurēti?
- Tā bija viņu pašu griba. Viņi zināja, ka, ziedodamies Svētajiem, nodrošina svētīgu dzīvi saviem bērniem un bērnubērniem.
Gideons gandrīz neuzdrīkstas elpot aiz bijības. Viņš ir nonācis arheologa sapnī. Aladina alā, kas pilna ar liecībām par aizvēsturi un mūžsenu civilizāciju. Uz tādiem atklājumiem zinātnieki neuzdrīkstas pat cerēt. Sirds pukst kā negudra. Par kaut ko tādu es neesmu lasījis. Nevienā dienasgrāmatā šī vieta nebija pieminēta.
- Tā arī jābūt. Par to runāt un rakstīt ir aizliegts. Meistars pienāk viņam klāt un atkal pasmaida. Nateniels par šo telpu zināja. Viņš te bieži mēdza strādāt. Arhīvā ir arī viņa pūļu rezultāts zvaigžņu kartes un tabulas, kuru sastādīšana ir Meistaru pienākums.
Tik daudz vēstures vienuviet! Tik daudz zināšanu, tik daudz noslēpumu! Meistars iztraucē Gideona domas, norādīdams uz durvju pusi. Mums jāiet tālāk. Man vēl daudz kas tev jāparāda, un mums ir atlicis pavisam maz laika.
Gideons nelabprāt iet ārā, un Meistars, nodzēsis visus gaismekļus, aizslēdz durvis. Viņi iet pa gaiteni līdz galam, kur sākas stāvs un nepatīkams kāpiens pa šķietami bezgalīgiem akmens spraišļiem. Tie kā efeja vijas ap Tempļa ārsienu. Mala nav norobežota, nav ari margu: jāiet gandrīz kā pa aizas malu.
- Uzmanies! Meistars brīdina. Var gadīties, ka tu vēl neesi pilnīgi atkopies no iesvaidīšanas.
Padoms vietā. Pēc kādiem simt pakāpieniem Gideons ir nosvīdis un aizelsies. Meistars lēkšo pa priekšu kā kalnu kaza, likdams soļus ar drošu un nesvārstīgu pārliecību.
Gideons ar vienu roku turas pie sienas. To rotā smalki izcirsti, seni gravējumi: zemnieki apstrādā laukus, sievietes nes bērnus, pie strautiem ganās lopi. Tālāk ir ari citādas ainas: vīri veļ milzīgus akmens bluķus, pamazām izvietojot tos aplī. Ļaudis nodurtām galvām stāv ap kurgāniem. Saules orbīta, zvaigznāji, Mēness fāzes. Visbiedējošākā aina ir pašā augšā.
Apmetņos ģērbušies vīri sanākuši ap Bendes akmeni, uz kura guļ savažots cilvēka stāvs; Meistars pacēlis āmuru. Gideons uzreiz atceras jauno amerikānieti, to, par kuru raksta visas avīzes; viņa akmens būrī smok kaut kur tepat lejā.
Viņš sagrīļojas.
Meistars sagrābj viņu aiz drānām un piespiež pie sienas. Prātīgi!
Gideons stāv un elpo lēni un dziļi. Viss kārtībā.
- Labi. Ejam tālāk.
Vēl daži pakāpieni, un viņi jau atrodas augšā. Otrā pusē ir vēl vienas akmens kāpnes, kas ved lejā, uz kambariem un Lielo zāli.
Meistars atkal paņem kaklā pakārto atslēgu.
Gideona priekšā ir telpa, kuru no arhīva šķir neaptverams attālums, un kaut kādā ziņā tā viņu pārsteidz vēl vairāk.
Vispirms viņu apžilbina gaisma. Dienasgaismas spuldžu svelošais baltums; fluorescējošās caurules mirgo un dūc kā saniknoti spoki. Grīda un sienas ir pelēkas, taču tas nav akmens. Betons. Apmetums. Liekas, viņš ir nonācis milzīgā, mūsdienīgā noliktavā vai garāžā.
Viņa priekšā ir bezmaz akrs gludi lieta betona. Simtiem kvadrātmetru apmestu sienu. Meistars pieiet pie ribaina tērauda tiltiņa, kas atrodas vismaz desmit metru augstumā. Gideons iet līdzi. Tālākajā galā stāv automobiļi. Drukni džipi un kaut kas attāli pazīstams: Pūķa baltais furgons.
Šī nav gluži garāža. Gideons to zina, vēl pirms ar skatienu ir aptvēris pelēkos plašumus. Te ir vairākas nodalītas zonas. Vienā stūrī stāv desmitiem metāla skapīšu, solu, galdu un krēslu. Virtuvē ir vesela rinda izlietņu, bezgala garas darba virsmas ēdiena gatavošanai, augsti ledusskapji un saldētavas, mikroviļņu krāsnis, plītis, cepeškrāsnis un katli.
Te varētu pabarot veselu armiju.
- Šī ir mūsu operāciju vadības telpa, mierīgi paskaidro Meistars. Pazemē mēs godājam tradīcijas un ievērojam senču paražas. Virszemē mēs esam elitāra armija. Rīt tu nāksi šurp un strādāsi. Dosi savu artavu, sagatavojot lielo dienu.
132 SESTDIENA, 26. JŪNIJS, VIENA DIENA PIRMS JAUNA PILNMĒNESS
Rītausma miegaini sniecas pēc debesu tumšā audekla kā sasarcis mazulis, kas ieķēries segā vecāku gultas kājgali. Stounhendžas rasotos laukus ielenkuši Pielūki. Viņi stāv tukšajā stāvvietā. Šorīt te nespers kāju neviens tūrists.
Meistars iet pa miljoniem soļu iemīto celiņu, tad iznāk nule nopļautajā zālītē. Ieiet leģendārajā aplī. Šīs dienas garums būs sešpadsmit stundas, trīsdesmit septiņas minūtes un piecas sekundes. Saule atrodas 61,9 grādu augstumā.
Rīt tā pirmoreiz desmit dienu laikā pagriezīsies un nolaidīsies līdz 61,8 grādiem. Lūkodamies mūžam mainīgajās debesīs, Meistars ienāk trej akmeņu lokā.
Mēness norietējis vairāk nekā pirms stundas. Baltā dāma ir nozudusi. Tā dejo neredzamā tumsā ceturtdaļmiljona jūdžu attālumā. Deviņos vakarā tā atgriezīsies un parādīs 98 procentus no savas jaunavīgās godības.