Zvana mobilais. Pusmiega skurbulis acumirklī pazūd bez pēdām, un viņa paķer aparātu, iekams troksnis ir pamodinājis Semiju.
- Inspektore Beikere.
- Inspektore Beikere, te Džeks Bentlijs no dispečeriem.
- Pagaidiet, viņa čukst un lec laukā no gultas. Divas sekundes! Viņa iztipina kāpņu laukumiņā. Tā, tagad varu runāt.
- Karaliskajā Tolardā bija incidents, piekautais policists lūdza, lai es jums piezvanu.
- Džek, tas nu īsti nav manā teritorijā. Viņa atskatās. Māte stāv istabas durvīs un izskatās visnotaļ sapīkusi.
- Es zinu, Beikeres kundze. Tur vienā no tām lepnajām mājām izcēlies ugunsgrēks. Vēl arī ielaušanās, tā sacīts ziņojumā. Iebrucējs bēdzis no nozieguma vietas un nodarījis miesas bojājumus policistam.
- Tādēļ tiešām vajadzēja zvanīt man?
- Viens cilvēks nogādāts slimnīcā. Viņam kabatā bija jūsu vizītkarte.
Megana uzgriež muguru, lai nebūtu jāredz mātes nosodošais skatiens. Vai viņa vārds ir zināms? Kā viņš izskatās?
- Apraksta man nav, bet mēs noskaidrojām, kam pieder mašīna, kas stāvēja pie mājas, vecs Audi A4. Tā reģistrētais īpašnieks ir kāds Gideons Čeiss no Kembridžas.
Megana tomēr pajautā, kaut ari atbilde ir itin viegli uzminama:
- Kas dzīvoja tajā mājā?
Bentlija pirksti klabina datora taustiņus. Tās īpašnieks ir Nateniels Čeiss. Iedzīvotāju reģistrā viņš minēts kā vienīgais īpašnieks.
- Viņš bija tās īpašnieks. Cilvēks, kas nogādāts slimnīcā, ir viņa dēls. Pirms dažām stundām viņš bija pie manis. Tajā mājā viņš atradās tikai tāpēc, ka es viņu sazvanīju un paziņoju, ka viņa tēvs ir miris.
- Nepaveicās nabagam. īstajā vietā, īstajā laikā, kā mēdz sacīt. Tad Bentlijs saprot. Vai tas Čeiss bija tas profesors, kas iešāva sev galvā?
- Tas pats.
- īsi sakot, tur ieradās divi policijas konstebli, Robins Fezerbijs un Alans Džonss. Džonss arī ir slimnīcā, viņš dabūja sitienu pa skaustu. Fezerbijs lika, lai es jums piezvanu un pastāstu. Teica, lai es atvainojos, ka zvanu tik vēlu, bet jūs drīzāk gribētu visu uzzināt tagad, nevis rit, kad uz jums bļaus priekšniecība.
- Viņam bija taisnība. Paldies, Džek! Arlabunakti.
Viņa beidz sarunu, un māte tajā pašā brīdī ietipina guļamistabā paskatīties, kā klājas Semijai. Būs skandāls. Tas ir kā bankā. Lai pagaidām no tā izvairītos, viņa aizmūk uz pirmo stāvu uzvārīt tēju.
Kamēr tējkanna vārās, Megana domā par neilgo tikšanos ar Gideonu un atceras viņa tēva dīvaino, neizprotamo vēstuli. Incidents Karaliskajā Tolardā nav neveiksmīga ielaušanās laupīšanas nolūkā.
Kur nu!
13 otrdiena, 15. jŪnijs solsberija
Gideons atver acis. Ir rīts, un viņam šķiet, ka viņš ir mājās, pats savā gultā. Jau pēc sekundes desmitdaļas viņš atskārš, cik ļoti alojies. Viņš ir slimnīcā. Viņa mirušā tēva namā bija ugunsgrēks un laupīšana, un Solsberijas iecirkņa slimnīcas ārsti pieprasīja, lai viņš pagaidām paliek slimnīcā. "Novērošanai."
Viņš sakopo spēkus un mēģina uzrausties sēdus. Blakus uzreiz iznirst mātišķa būtne māsiņa Sūzija Vilobija. Ahā, esam pamodušies. Kā mēs jūtamies?
Gideons pieliek roku pie pieres, kas nikni sāp. Kā apdauzīti.
Viņa paņem no gultas kājgaļa kabatiņas viņa slimības vēsturi, pārlaiž tai acis un pievērš Gideonam vērīgāku skatienu. -Jums ir puns, pārsista lūpa un nejauka brūce kreisajā vaigā, bet rentgenā nekas lauzts nav atrasts.
- Man laikam jābūt pateicīgam par sīkām laimītēm.
- Tā gan. Viņa aplūko Gideona savelēto seju. Ir labāk, nekā bija, bet varbūt tomēr derētu uzlikt pāris šuvju.
- Nē, paldies, nevajag. Man viss ātri sadzīst.
Māsiņa nomana, ka viņam bail no ārstiem.
- Tas nav sāpīgi. Mūsu laikos to dara citādi. Vai jūs esat potēts pret stingumkrampjiem?
- Bērnībā.
- Labi, tad dabūsiet vienu svaigu poti. Un jāuztaisa asinsanalīze drošs paliek drošs. Kā rīkle?
Gideons jūtas kā atgriezies skolā, kur skolas māsiņa atkal pēta, vai viņš gadījumā vienkārši nekāro paslaistīties.
- Mazliet sūrst, bet citādi nekas. Taisnību sakot, man liekas, es varētu doties mājās, ja jums nav iebildumu.
Sievietes skatiens liecina, ka medicīnas darbiniekiem ir gan iebildumi. Pēc minūtēm divdesmit atnāks dakteris. Viņš jūs izmeklēs, un, ja neko briesmīgu neatradīs, mēs jūs izrakstīsim. Viņa cītīgi kārto plāno segu. Es atnesīšu kaut ko pret galvassāpēm. Arī ūdeni, lai tik briesmīgi nesūrst kakls. Jums daudz jādzer! Jāizskalo organisms. Jūs taču bijāt ugunsgrēkā nav uguns bez dūmiem, un jūs tos pamatīgi sarijāties. Pāris dienu jums droši vien ne pa jokam sūrstēs kakls un būs jāklepo.
Gideons pateicīgi paloka galvu. Paldies!
Māsiņa aizpeld, un viņš paliek puszviļus, domādams par to, ko viņa sacījusi. Ugunsgrēks. Tagad viņš atceras to visu: kramplauzi tēva kabinetā, liesmojošos aizkarus, kautiņu priekšnamā.
Māsiņa atgriežas ar plastmasas glāzi un vairākām zāļu pudelītēm. Vai jums gadījumā nav alerģijas pret paracetamolu vai ibuprofēnu?
- Nav.
Viņa izkrata no pudelītes divas paracetamola tabletes. Iedzeriet šīs; ja nepalīdzēs, dakteris iedos kaut ko stiprāku.
Lai noritu zāles, viņš izdzer glāzi tukšu. Vikija viņa bijusī draudzene zāles rija, vispār neko neuzdzerdama, turpretim viņam jāizdzer puse Temzas, lai dabūtu lejā kaut vismazāko ripiņu. Jocīgi, ka viņš pēkšņi atceras Vikiju. Droši vien tāpēc, ka naktī dabūja pa galvu. Viņi pašķīrās vairāk nekā pirms gada. Karaliene Vikija pabeidza doktorantūru un atgriezās Edinburgā, kā jau allaž bija draudējusi; tas palīdzēja viņiem abiem apjaust, ka šis dzīves posms ir beidzies. Žēl, Gideons domā, reizēm man viņas ļoti pietrūkst. Nu, piemēram, šobrīd.
Blakus atkal uzrodas māsa Vilobija.
- Kā jums šķiet: vai jūs esat gatavs pieņemt apmeklētājus? To viņa saka gandrīz kā atvainodamās.
Gideons šaubās.
- Kādus?
- Oficiālus. No uzņemšanas nupat zvanīja, ka jūs grib redzēt kāda dāma no policijas. Māsas acīs sprēgā draiskulīgas dzirksteles. Ja negribat viņu satikt, es likšu pateikt, ka jūs nejūtaties labi.
- Nē, nē. Man nav iebildumu. Paldies. Galva nikni protestē, sāpēs pulsēdama. Megana Beikere nebūt nav tā sabiedrība, pēc kuras viņš šobrīd ilgotos.
14
Vienā no kambariem, kas ieskauj svētnīcu, ir sapulcējies Šaurais loks. Uzrauga sasauktās ārkārtas sanāksmes dalībniekus rēgaini izgaismo vairāk nekā metru garu no vistīrākā vaska lietu sveču gaisma.
Muša stāv apļa vidū, un negods ir gandrīz acīmredzams, it kā viņam kaklā būtu akmens.
- Tu neizpildīji to, kas tev bija uzticēts. Pūķa balss atsitas pret akmens sienām un atgriežas kā lielgabala šāviena dārds. Tu pievīli savus brāļus, pievīli Ģildi, pakļāvi briesmām visu, kas mums svēts.
Muša zina, ka taisnoties nav jēgas.
Pūķa balss ir salta un nesaudzīga. Mūsu visu labad nosauc visas "dāvanas", ko tu atstāji policijai!
- Rīku soma, Muša neizteiksmīgi atbild. Tur bija lauznis, skrūvgriezis, āmurs, izolācijas lente, asknaibles…
- Un DNS, Pūķis viņu pārtrauc. Tik daudz DNS, ka tevi bez grūtībām varētu notiesāt par ielaušanos, ļaunprātīgu dedzināšanu un varbūt arī par slepkavības mēģinājumu.