Gibsons pieliecas, noliek rokas uz rakstāmgalda un sakrusto pirkstus. Megana, jūs esat pieredzējusi policijas darbiniece. Jūs apzināties, ka šajā izmeklēšanā mēs balansējam uz naža asmens. FIB, Interpols, privātdetektīvi un praktiski visa Anglijas policija visi kā sadeguši meklē jelkādus pavedienus. Saskaņā ar nopietnākajiem no iegūtajiem pierādījumiem Keitlīnu ir nolaupījis starptautisks noziedzīgs sindikāts, kura nolūks ir šantažēt viņas vecākus. Ir pieprasīti divdesmit miljoni dolāru. Visu cieņu par to, ka jūs esat ieradusies pie mums, taču patlaban es nevaru atļauties izmeklēt jūsu apgalvojumus.
- Ser, es…
- Ļaujiet man pabeigt! Gibsons viņu apklusina. Man ir vajadzīgi pierādījumi. Es vēlos redzēt šīs šifrētās dienasgrāmatas. Man vajadzīgi pierādījumi, ka ir bijuši cilvēku upurēšanas gadījumi. Man ir vajadzīgs kaut kāds ekspertīzes materiāls, citādi es pat nesākšu domāt par to, lai jūsu versijas pārbaudīšanai ziedotu dārgo izmeklēšanas laiku un resursus. Sagādājiet man pierādījumus, tad jūs saņemsiet citu atbildi.
Tompkinsa ar troksni pieceļas kājās. Paldies, komandieri Paloka galvu Villisa virzienā. Paldies, superintendant. Es vēlētos dzirdēt apliecinājumu, ka šī saruna pagaidām paliek konfidenciāla. Acīmredzamu iemeslu pēc.
- Es jums to garantēju, Gibsons atbild. Taču tikai pagaidām.
135
Rituāla priekšvakarā sākas svētās dienas. Bijības dienas. Meistars, Šaurais loks un Kalpi gavē. To viņi dara, izrādot godu ziedam. Viņi dzer tikai ūdeni. Līdz pirmajai vakara krēslai, kas iestāsies pēc ceremonijas pabeigšanas, viņi atturas no jebkādiem seksuāla rakstura aktiem, visviens, dalībnieku vai skatītāju kapacitātē.
Gideons sēž pie Meistara, un tas izskaidro viņam šo dzīšanos pēc šķīstības. Atjaunotnes rituāls mums ir svēts. Taču tas nenozīmē, ka mēs esam barbari. Pati svarīgākā persona mūsu vidū šobrīd ir tā, kas kļūs par ziedu. Viņš uzliek kreiso roku uz četriem dienasgrāmatu sējumiem. Tu droši vien ar sava tēva palīdzību par dzīvības svētumu un tās nozīmi nāvē esi uzzinājis vairāk nekā daudzi citi.
Gideons īsti nesaprot, kurp Meistars vedina ar šo piezīmi.
- Es zinu tikai to, ka viņš bija gatavs ziedot savu dzīvību, lai glābtu manu. Lai man būtu iespēja redzēt izaugam savus bērnus.
- Tieši tā. Viens upurējas citiem daudziem par labu. Meistars vērīgi lūkojas jaunajā vīrietī, kas sēž viņam iepretim.
- Saskaņā ar mūsu paražu viens no Kalpiem, parasti tas ir kāds no Šaurā loka, pēdējās saspringtās stundas pavada kopā ar ziedu, morāli un garīgi atbalstīdams to līdz pēdējam brīdim un reizē arī pielūkodams, lai nenotiktu nekas tāds, kas varētu izjaukt rituālu. Gideon, es vēlos, lai šodien tu uzņemies šo pienākumu.
Gideons ir satriekts un necenšas to slēpt. Es nesaprotu. Kāpēc es?
Meistars smaida. Man tomēr šķiet, ka tu saproti, Gideon. Man šķiet, tu zini, kāpēc es tev apliecinu savu žēlsirdību un labvēlību, kāpēc dāvāju tev uzticību par spīti tam, ka mani vistuvākie brāļi šaubās, vai bija gudri atstāt tevi dzīvu.
Gideonam pār kauliem noskrien salti šermuļi.
- Ir svarīgi, ka es uzsāku rituālu ar skaidru prātu un svabadu dvēseli. Saki man, Gideon, vai tēvs tev nav pastāstījis ko tādu, ko tu neesi man atklājis?
Gideons papurina galvu. Viņš nemelo. Tomēr viņš zina, par ko Meistars runā. Viņš atkal it kā redz māti. Trauslā, novecojusī sieviete, kurā viņš tikai ar grūtībām pazīst savu māti, sēž savā nāves gultā un izrunā vārdus, kas pārvērtīs visu viņa dzīvi.
Gideon, Nateniels nav tavs tēvs.
Meistars to izlasa viņa acīs. Tātad tev to pateica māte. Tavs tēvs esmu es, nevis Nateniels Čeiss.
136
Megana atstāj mašīnu ielas malā kvartāla attālumā no mājas un iet kājām. Viņa pūlas nomierināties. Tikšanās ar Gibsonu un Villisu bija veltīga laika šķiešana. Viņas ar Tompkinsu izskatījās pēc pēdējām idiotēm. Arī priekšniece teica to pašu. Londonieši neticēja nevienam viņu vārdam. Dodiet viņiem faktus, tikai faktus. Citādi viņi vispār neklausīsies.
Megana jūtas vientuļa. Zaudējusi pamatu zem kājām. Nervoza. Kājām viņa iet ne tikai tāpēc, lai izvēdinātu galvu: reizē tas ir drošības pēc. Mājā var būt Ādams. Viņas vīrs, kurā viņa bezmaz bija iemīlējusies no jauna. Cilvēks, kurš sēdēja blakus kramplauzim un policista sitējam Metam Atlijam. Nevienu svešu mašīnu pie mājas it kā nemana. Viņa gandrīz piecas minūtes stāv klusajā šķērsieliņā, līdz beidzot saņemas un iet iekšā.
Neviena nav. Tomēr Ādams te ir bijis: pie vāzes uz rakstāmgalda stāv zīmīte. Ādama rokraksts.
"Mega. Braucu uz savām mājām. Kad esi attapusies, piezvani.
Ā. X.
P. S. Mums jāaprunājas par to, kā es tikšos ar Semiju."
Megana saņurca lapiņu pikucī un iemet pilnajā papīrgrozā. Sirds sitas skaļi un sāpīgi. Viņa savāc peldkostīmus un dvieļus sev un meitai, ātri izstaigā māju, tad iziet laukā un aizslēdz durvis.
Tur priekšā kāds ir. Kāds ir uzglūnējis viņai pie mājas un gaidījis.
137
Tēvs un dēls raugās viens otrā pāri mūžsenajam akmens galdam.
Kad tu to uzzināji? vaicā Gideons.
Meistars nodur galvu. Pašās beigās, kad Marija jau atvadījās no dzīves. Viņš paceļ galvu, un viņa skatiens ir stiklains. Nateniels atsūtīja man ziņu, kad viņa bija hospisā. Viņa man pastāstīja un pēc dažām stundām nomira. Es vairs neko nespēju glābt. Bija par vēlu.
- Kas viņa tev bija? Gideons pārsteigts saprot, ka viņu pārņem dusmas.
Meistars raugās pretī drūmu skatienu. Kas viņa man bija? Viņa man bija viss. Viss un nekas. Sieviete, kuru es būtu gribējis apprecēt, bet nevarēju. Sieviete, ar kuru es būtu gribējis nodzīvot savu mūžu, ja mēs nebūtu sastrīdējušies un pašķīrušies. Ja viņa nebūtu satikusi Natenielu.
- Kā, kā?
- Mēs bijām kopā kopš bērnu dienām. Kad mūsu attiecības pajuka, viņa devās prom un apmetās Kembridžā. Tur viņa satika Natenielu un izgāja pie viņa par sievu. Es tavu māti atkal ieraudzīju tikai gadu pēc kāzām, kad viņa atgriezās Viltšīrā.
Gideons galvā rēķina. Viņa dievinātā māte acīmredzami bija pārkāpusi laulības zvērestu, un tikai gadu pēc tam, kad bija solījusies līdz nāvei mīlēt vīrieti, kuru viņš visu laiku bija uzskatījis par savu tēvu, viņa bija likusies gultā ar šo briesmoni. Kā tu to uzdrīkstējies! Viņš pielec kājās, dusmās piesarcis. Viņa bija tikko apprecējusies, un tu viņu pavedi!
- Tā nebija, Meistars nesatricināmi atbild, nelikdamies zinis par Gideona plosīšanos. Tas vienkārši notika, un viss. Tev jāsaprot, cik dziļi es mīlēju tavu māti, tad tu apjautīsi, ka tas vienīgais vājuma brīdis mums abiem bija pārsteigums.
- Viens brīdis? Gideons nespēj noticēt. Es esmu viena vājuma brīža rezultāts?
Meistars pieceļas kājās un pienāk viņam klāt. Man par to nebija ne jausmas līdz pašai tavas mātes nāvei. Kā es varēju runāt ar Natenielu? Ko es viņam varēju sacīt par tevi?
- Vai tu zināji, ka tas vēzis bija ģenētiski pārmantots?