Meistars pamāj ar galvu. Un tu pierunāji manu tēvu iestāties Ģildē, gribēdams pasargāt savu miesīgu dēlu mani?
- Jā. Tas bija mans tēva pienākums. Man vajadzēja tevi pasargāt.
Meistars viņu apskauj. Cieši piespiež sev klāt. Tik cieši kā tēvs pazudušo dēlu.
138
Džimijs Dokerijs nāk pa celiņu uz Meganas pusi. Viņa ir acīmredzami pārbijusies.
- Priekšnieclt, nebaidies taču!
Tomēr Megana baidās. Viņa kāpjas atpakaļ, it kā grasldamās meklēt glābiņu otrpus durvīm.
- Man ar tevi jārunā. Viņš lēni sper vēl vienu soli uz Meganas pusi. Viņa nomet somu un pārvērš dūrē sažņaugtās atslēgas par kaut ko līdzīgu kastetei.
Džimijs visai nicīgi paskatās uz improvizēto ieroci. Tu taisies ar mani kauties?
- Tikai pasper vēl vienu soli, Džimij, un es tevi nositīšu.
Viņš redz, ka Megana nejoko. Laika nav daudz. Viņš lec uz
priekšu un izdara māņu manevru ar kreiso roku. Megana to uztver nopietni un izmet uz priekšu labo ar durekli. Džimijs pienāk no sāniem un ar kreiso delmu nobloķē sitienu, izsizdams atslēgas Meganai no rokas. Tagad viņš ar vienu vienīgu sitienu pa žokli varētu sievieti nolikt gar zemi, taču viņš saķer Meganas kreiso roku un izgriež to viņai aiz muguras. Ar otru roku aizspiež viņai muti.
Pat nepaspējusi saprast, kas notiek, viņa ir aizstiepta aiz mājas stūra. Viņa mēģina spert, taču Džimijs zina, kā ar to tikt galā. Viņš iepleš kājas un tur savu priekšnieci, kā pieaugušais turētu mazuli, kam uznākusi dusmu lēkme.
- Es netaisos tev darīt pāri.
Megana turpina spārdīties.
- Klau, priekšniec, izbeidz. Tev bija taisnība, dzirdi? Es izsekoju Smitsenu. Tev bija taisnība.
Megana nav īsti pārliecināta, vai ir pareizi sadzirdējusi. Tomēr tas ir pietiekami interesanti, lai viņa beigtu spārdīties un locīties.
Džimijs palaiž viņu vaļā.
Megana nostājas viņam pretim. Ko tu teici?
- Es zinu, uz kurieni viņi aizbrauca. Zinu, kur Smitsens un visi tie pārējie pulcējas.
139
Meistars atšķir dienasgrāmatu un atrod savu vārdu. OQMYZ IYAOHQ2KA, James Pendragon.
- Džeimss Pendragons, viņš izrunā.
Viņš uzliek dūri uz sirds lepnuma pilnā žestā. Tas ir cildens vārds. Ciltsraksti, kas aizsākušies ķeltu laikmetā, aizsākušies ar slavenāko britu ķēniņu. Kaut kur mitoloģijas miglā vai vēl senāk. Mēs abi ar tevi esam daļa no vēstures.
Gideons zina gan faktus, gan teikas. Karalis Arturs ir drīzāk teiksma, nevis reāla vēsturiska persona, viņš bilst.
Ar to viņam neizdodas apdzēst Meistara lepnumu par saviem dižajiem senčiem.
- Ak tā? Dižais britu ķēniņš Arturs Pendragons? Vai ķēniņš Riotams no Elmetas skotu vai varbūt pat romiešu valdnieks? Tu domā, ka viņi visi ir izdomāti? Tu taču esi augsti mācīts zēns; šīs leģendas nav dzimušas no mītiem vien. Tām ir stiprāks pamats.
- Un tu pats? Gideons vaicā, un viņa balsī skan rūgtums. Kas tevī ir fakti un kas izdoma?
Meistars parausta plecus. Es nekādā ziņā neesmu ķēniņš, tomēr es kalpoju un vadu mūsu cilti, Svētajo Kalpus. Es esmu Stīvena Džordža Pendragona un Elisas Elizabetes Pendragonas vienīgais dēls. Nekad neesmu bijis precējies, un, ja neskaita tevi, man nav bērnu.
- Vai viņi vēl ir dzīvi? Tavi vecāki?
- Visnotaļ dzīvi. Tavam vectēvam šogad būs deviņdesmit, un tavai vecmāmuļai astoņdesmit. Abi ir pie lieliskas veselības.
Gideons pats nesaprot savas izjūtas. Neraugoties uz mātes pirmsnāves atzīšanos, viņš joprojām pēc viņas bezgala skumst un joprojām jūtas ļoti vainīgs par ilgo nesaprašanos ar Natenielu. Tagad pēkšņi viņam ir uzradies miesīgs tēvs un mītiskās dimensijās izaudzis ciltskoks; tas viņam ir par daudz.
Meistars noskārš, kas viņu nomoka. Tev būs vajadzīgs laiks, lai pie tā visa pierastu. Viņš satver Gideonu aiz elkoņa. Laimīgā kārtā laika mums ir diezgan. Līdzko rituāls būs beidzies, mēs beidzot varēsim iepazīties un pārvarēt šo gadu plaisu.
Gideonam joprojām ir desmitiem neatbildētu jautājumu, tomēr nē, šobrīd viņš tos neuzdos. Tagad ir laiks paklusēt. Padomāt klusībā.
- Un tātad, Meistars ierunājas, vai tu uzņemsies to pienākumu, kuru es vēlos tev uzticēt? Vai varu paļauties, ka tu būsi pēdējais biedrs izredzētajai meitenei?
Gideons piekrītoši pamāj.
- Labi. Ļoti labi. Meistars vēlreiz apskauj viņu.
Tad abi atkal stāv un skatās viens otram acīs. Tu vairs neesi Gideons. Tagad tu esi Fēnikss. Tavs vārds turpmāk būs Fēnikss.
Gideons apjūk. Vai tad nebija tā, ka Ģildē zvaigznāju vārdus piešķir atbilstoši vārda pirmajam burtam?
- Tā ir, Pendragons atbild, un viņa seja pēkšņi atkal kļūst barga. Es vienmēr esmu gribējis, lai manu dēlu sauktu Filips. Es par tevi visu laiku esmu domājis kā par Filipu. Tādēļ turpmāk tavs vārds būs Fēnikss.
Gideons to izjūt kā rupju sitienu, kā psiholoģisku triecienu, kas domāts, lai viņu sagrautu līdz pēdējam. Viņam atņem vārdu tas ir bezgala sāpīgi. Viņam tiek liegta viņa patība.
Mūsu dzimtas devīze ir pavisam vienkārša, saka Pendragons. Temet nosce. Pazīsti pats sevi.
140
- Džimij, tu gandrīz salauzi man to sasodīto roku! Megana paijā apskādēto delmu.
- Piedod, viņš atvainojas. Es tiešām mēģināju tevi nobremzēt, nenodarīdams tev pāri. Zini, es varēju būt daudz brutālāks.
- Huligāns. Megana sakārto drēbes. Kur, pie velna, tu iemācījies šitā kauties?
- Man skolā daudz piesējās. Rudajiem nav viegla dzīve. Tad sencis aizsūtīja mani uz teikvondo.
- Tompkinsa tevi izbāzīs. Tu briesmīgi ilgi neesi rādījies darbā. Megana pastaipa roku.
- Tu viņai pateici?
- Man vajadzēja ar kādu aprunāties.
Džimijs apjēdz, ka beidzot būtu laiks kaut ko paskaidrot. Es redzēju, ka tu uz mani nepaļaujies, un devos meklēt kaut kādus pierādījumus, lai tu saprastu, ka es neesmu saistīts ar to plānprātīgo Stounhendžas kultu, kura dēļ sev galu padarīja tas profesors.
- Un ko tu darīji? Megana aizdomīgi jautā.
- Sekoju Atlijam un Smitsenam. Bija skaidrs, ka tie abi ir pazīstami. Noķēru Atliju mājās un braucu pakaļ viņa mersim. Viņš satikās ar Smitsenu kādā kaktā pie trīssimt sešdesmitās šosejas. Abi iekāpa Smitsena furgona aizmugurē; liekas, viņš no turienes kaut ko paņēma. Tad katrs aizbrauca uz savu pusi.
- Uz kuru pusi?
- Atlijs atpakaļ uz Tidvērtu, Smitsens uz rietumiem.
Megana iztēlojas, kā tas izskatās kartē.
- Tur taču nekā nav, ja nu vienīgi ar līkumu var aizbraukt uz Devaizesu.
- Tā ir armijas teritorija. Aizsardzības ministrijas īpašums.
- Tu paliki astē Atlijam? Vai brauci pakaļ Smitsenam?
- Es nolēmu sekot Smitsenam, cik tālu būs iespējams.
- Un?
- Viņš pabrauca garām Vestdonkempai un Tilshedai, tad vēl pēc dažām jūdzēm nogriezās pa kreisi uz Imberas pusi.
- Kas ir Imbera?
- Spoku pilsēta. Dziļi slēgtajā teritorijā. Vairāk nekā sešdesmit gadus tur nav iedzīvotāju, tikai tukšas ēkas. Tās stāv, kā stāvējušas, bet mājās neviena nav. Baznīcā reizi gadā notiek dievkalpojums.
Megana atceras karti, kas karājās pie sienas Tompkinsas kabinetā. Tur ir tāds zemes gabals, kas pieder Natenielam Čeisam: viens no tiem, kurus Aizsardzības ministrijai tā ari neizdevās nopirkt.