- Nesaprotu, kāpēc kādam vajadzīga tāda zeme. Cik man zināms, armijnieki tur šauj, kur tikai ienāk prātā. Vēl arī braukājas ar tankiem un pat met bumbas.
- Varbūt tur ir daudz darba būvuzņēmējam? Megana min.
- Šaubos. Domāju, ka armijnieki paši tur visu remontē. Ierindnieki kaut ko pamūrē un aizsit logus un durvis ar dēļiem.
Megana apsver dzirdēto. Ja Gideons Čeiss joprojām nav atradies, ir liela iespēja, ka viņš atrodas kaut kur šajā Imberā. Tur varētu būt arī Loka. Džimij, es vienkārši nezinu, ko darīt. Pie Tompkinsas es ar šādiem faktiem nevaru iet, un tavs sencis kopā ar priekšnieku ir izdomājuši mani pārcelt uz Svindonu.
- Ko?
- Mani pārbīda, lai es te lieki nerēgotos. Garš stāsts. Kā lai mēs paložņājam pa to Imberu tā, ka darbā neviens par to neuzož?
- Es zinu! Džimijs pašapzinīgi uzsmaida. Patiesībā es jau sadabūju palīgu. Viņš sēž manā mašīnā un gaida.
141
Gideons tiek pārvietots uz daudz lielāku kambari. Varētu būt aptuveni seši reiz četri metri. Salīdzinājumā ar pirmītējo sērkociņu kastīti tas ir penthauss. Un tomēr ari šī pils ir cietums.
Durvis ir vaļā, pie tām stāv divi Pielūki; vienu no viņiem Gideons ir redzējis kopā ar Pūķi. Pie visām četrām sienām deg lāpas. Uz akmens grīdas ir divas rupji taisītas koka gultas ar salmu cisām. Stūrī divas šauras akmens siles ar ūdeni.
Ja viņš nealojas, šis kambaris nevarētu būt tālāk par piecdesmit līčloču gaiteņa metriem no stāvajām kāpnēm, kas ved uz noliktavu. Lai saprastu, kāpēc viņš ir atvests šurp, ilgi galva nav jālauza. No šejienes meiteni nebūs grūti pārvietot uz automobili.
Ārā dun soļi. Juku jukām skan vīriešu balsis, durvju ailā parādās ēnas, tad kambarī ieklumzā četri Pielūki. Meiteni viņš pirmajā brīdī pat nepamana. Divi satver viņu aiz padusēm, otri divi aiz kājām. Meitene tiek iecelta gultā.
Viens no četriem ir Pūķis. Kad divi pirmie ir aizgājuši, viņš uzkavējas. Viņa ir izvārguši, gandrīz septiņas dienas neko nav ēdusi. Viņam blakus stāv būdīgs Pielūks, un Pūķis apliek roku tam ap pleciem. Šis ir Vienradzis. Viņš stāvēs pie durvīm. Ja tev šķiet, ka meičai kļūst sliktāk, viņam ir norādīts nekavējoties atvest ārstu. Viss saprotams?
Gideons pamāj ar galvu.
- Labi, jo viņai jāpaliek dzīvai. Tas šobrīd ir pats galvenais. Vismaz šodien un rit. Viņš čomiski uzsit Gideonam uz pleca un kopā ar Vienradzi iziet, aizverot dzelzs durvis.
Interesanti, vai Meistars ir Pūķim pastāstījis par viņu faktiskajām attiecībām, Gideons prāto. Ja Pendragonam bija jānodrošina Šaurā loka atbalsts, būtu bijis prātīgi atklāt šo ģimenes noslēpumu. Vismaz viņš pats tā būtu darījis.
Viņš paskatās uz ziedu. Nav grūti noskārst, ka pavisam nesen meitene bijusi ļoti skaista. Pat tagad neuzkrāsojusies, biezie, melnie mati nespodri un blāvi viņa ir pievilcīga. īsā, kapučainā kleita ir uzrāvusies, un Gideons pamana tetovējumu zvaigznes un svītras, liecība par gluži citu dzīvi, koķetu dumpi un jauneklīgu nepaklausību. Lai meitene nejustos neērti, Gideons noliecas un pavelk kleitu lejup.
Tā iesit viņam pa roku. Liec mani mierā!
Viņš iztrūkstas un atkāpjas nost.
Meitene kareivīgi pieraušas sēdus. Viņa ir dezorientēta. Acīs neizdzēšama baiļu izteiksme. Vācies prom! Nenāc man klāt!
- Es tev nedarīšu pāri. Goda vārds.
Keitlīna paskatās apkārt. Viņas lūgšanas nav pilnīgi uzklausītas, taču viņa vismaz vairs neatrodas tajā briesmīgajā klaustrofobiskajā caurumā. Te var elpot un pakustēties. Un apgulties. Viņa paskatās uz svešo vīrieti; meitenes acis ir gandrīz melnas. Kas tu tāds esi? Ko tu te dari?
142
No Džimija melnā golfa GTI izkāpj milzis. Džošs Gorens, labdien, kundze. Priecājos iepazīties.
Viņš pienāk paspiest roku un izslējās Meganai blakus kā kalns. Džošam Gorenam ir īsi, tumši mati, zilas acis, un izskatās, ka viņš ir tēsts no granīta. Tad Meganai pielec. Tas amerikānis no televīzijas ziņām. Tas, kurš runāja Kailijas Lokās preses konferencē. Viņa neko par sevi nesaka Džimijs droši vien jau galveno ir pateicis. Varbūt nāciet iekšā? Tur būs ērtāk runāt. Abi nāk viņai līdzi. Kad durvis ir aizvērtas, Džimijs pabeidz iepazīstināšanu. Keitlīnas māte ir atvedusi Džošu uz Angliju, lai viņš piedalītos meklēšanā.
- Un atgādātu Keitlīnu pie vecākiem sveiku un veselu, Gorens piebilst.
- Es zinu, Megana atbild. Jūs esat tāds kā privātdetektīvs, pareizi?
- Mana specialitāte ir glābšana un atgādāšana, tas atsaka.
- Divdesmit gadu pieredze desantniekos. Tikai mūsu desantnieki ir labāki par jūsējiem. Viņš apvelta Meganu ar žilbinošu Holivudas smaidu. Kundze, mēs esam gara radinieki. Mūs abus oficiālās iestādes tur ārpusē. Tādēļ Džimijs mani atveda pie jums.
- Es necik daudz nezinu, viņa atzīstas.
- Ar visu pienācīgo cieņu teikšu, ka jūs, kundze, droši vien zināt vairāk nekā tie pārējie.
- Kādā ziņā?
- Pēc manā rīcībā esošās informācijas un, ticiet man, informācijas man ir diezgan jūsu policija un FIB, manuprāt, pārāk paļaujas uz teoriju, ka Keitlīnu nolaupījusi kaut kāda noziedznieku banda un viņa šobrīd atrodas Francijā. Viņš ar galvas mājienu norāda uz Džimiju. Pēc manām domām, kundze, drīzāk jūs ar Džimu esat uz īstajām pēdām.
Megana to nevar izturēt. Džoš, saukādams mani par kundzi, jūs mani padarīsiet traku. Megana ir gluži laba uzruna.
- Labi, Megana, viņš atkal rāda žilbinoši baltus zobus.
- Mana pieredze liecina, ka, nolaupot kādu un aizvedot uz ārzemēm, vienmēr paliek pēdas. Visvienkāršāk ir pārvietoties ar mašīnu, taču tad ir jāizvairās no neskaitāmām novērošanas kamerām. Jāpērk prāmju un vilcienu biļetes un kaut kā jāpamanās to izdarīt tā, lai tevi neviens nepazītu. Mūslaikos tas nav iespējams. Šķērsojot robežu, tu atstāj pēdas. FIB, jūsu angļu policija un mani palīgi neviens nekādas pēdas nav atradis. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka viņi nekur nav aizbraukuši. Viņi joprojām ir tepat, šajā apkaimē.
Megana ir tādās pašās domās. Tomēr šis tas joprojām neiet kopā. Bet tie Keitlīnas balss ieraksti?
Gorens parausta plecus.
- Tie vēl neko nenozīmē. Vai tad grūti ierakstīt Keitlīnu šeit, tad lai kāds Londonā ielec Eurostar vilcienā, no Francijas piezvana un atskaņo ierakstu. Tas, ka ir atrasta tā telefona būdiņa, nav nekāds pierādījums.
- Ja nu vienīgi tā banda ļoti labi zina, ko dara, Džimijs piebilst.
- Par to jau nu gan nav šaubu, Gorens atbild. Viņi brīnišķīgi zina, ko dara. Un arī tāpēc es domāju, ka viņu midzenis tepat vien ir, tajā slēgtajā armijas teritorijā.
- Imbera pieder Aizsardzības ministrijai, Megana bilst. Bez speciālas atļaujas tur nevar iekļūt.
- Ka tik ne tā, Gorens pavīpsnā. Tur apkārt dzīvo cilvēki, un gar tām šautuvēm ved trīsdesmit jūdzes gara pastaigu taka. Turklāt armijnieku sargi izceļas ar savu stulbumu. Ticiet man, es pusi dzīves esmu dienējis armijā.
Megana smaida. Tātad jūs domājat, ka mēs kaut kā varētu tur ielavīties?
- Ne tikai domāju. Es šonakt turp dodos ar saviem zēniem. Pulksten vienos nulle nulle. Vai gribat piebiedroties?