- Un kas šī par vietu? viņa paceļ rokas. Kas te vispār ir? Kaut kāda draņķa nāvinieku kambara priekštelpa? Vai tu kopā ar saviem tērētajiem drauģeļiem taisies mani kaut kur aizvest un cepināt uz lēnas uguns? Viņas smadzenes nespēj aptvert visu šo vājprātu, ko Gideons mēģina viņai izklāstīt.
Gideons ļauj viņai nolaist tvaiku. Lai meitene paskraida šurpu turpu, lai nomierinās. Tad viņš stāsta tālāk: Pirms krēslas iestāšanās tevi no šejienes aizvedīs. Tevi nomazgās, pārģērbs rituāla drēbēs un aizvedīs uz Lielo zāli. Tur Meistars veiks rituālus, kuri jānotur pirms upurēšanas.
Keitlīnai ieplešas acis. Šis cilvēks ir traks! Vājprātīgs! Tas taču ir skaidrs.
Gideons mēģina viņu nomierināt. Tie nebūs seksuāla rakstura, taču sāpīgi gan. Tavā miesā iegriezīs Svētajo zīmes. Par katru trejakmeni vienu zīmi. Uz tavām rokām, kājām un muguras. Brūces iesvaidīs ar Svētajo ūdeni un tevi uz piecām stundām tur atstās.
- Un kas notiks pēc piecām stundām?
- Nesēji tevi aiznesīs uz upi. Tevi iegremdēs straumē, kuru šķērsoja sentēvi, lai uzbūvētu šo Templi un Stounhendžu.
Dzirdēdama šo vārdu, viņa domā par Džeiku. Par abu pēdējiem tuvības brīžiem.
- Stounhendžā notiks rituāla pēdējā daļa. Upurēšana.
Keitlīna klausās ar vaļā muti. Visi šie vārdi ir no plānprātiņu
leksikona. Zieds, upurēšana, Nesēji, Svētajie. Kā? šis jautājums izsprūk pats. Kā tas notiks?
- Ātri. Ātri un saudzīgi.
- Saudzīgi? Kā tu vispār vari ko tādu teikt? Meitene nodur galvu. Viņai trīc rokas. Tas viss ir tāds ārprāts, ka viņa nespēj noticēt. Kur ir Džeiks? Vai viņš ir… Jau izrunājot vien viņa vārdu, Keitlīna kļūst nelaimīga. Vai arī viņš iet cauri visam tam pašam?
- Nē. Gideons lūko runāt iejūtīgi. Tavs draugs ir miris. Policija pirms vairākām dienām atrada viņa līķi. Folksvāgena furgoniņā.
Keitlīna paliek bez elpas. No tā jau viņa baidījās. Ieslodzīta tajā akmens caurumā, viņa simtiem reižu par to domājusi, tomēr uzzinātais viņu briesmīgi satriec.
Gideons apskauj meiteni un jūt, kā tā šņukst viņam uz pleca. Tad nāk asaras un viņa dreb pie visām miesām.
Meitenei pār plecu viņš redz, ka cauri kameras restēm raugās kāda seja. Viņa tēva seja.
150
Kad Megana atgriežas savu vecāku namā, Semija jau ir pamodusies un ālējas. Viņa ir izkrāsojusi visu sejiņu un pusi savas istabas mēbeļu.
- Mammīt, es gribu būt smuka! viņa lepni smaida un savelk uzkrāsotās lūpiņas.
- Nāc nu, iesim nomazgāsimies. Megana atgriež dušu un mēģina cik necik nomazgāt šīs šausmas.
Viņas meita pieiet pie zemā skapīša zem izlietnes un paņem savu šampūna pudeli. Es jau esmu liela, mammīt, es pati varu nomazgāties!
Megana smaida. Meitiņa aug. Vēl pāris mēnešu, un viņa sāks iet skolā. Šķiet, tikai pirms piecām minūtēm Semija bija auklējams zīdainītis. Laiks skrien tik ātri.
Ūdens ir silts, un viņa palīdz Semijai ierāpties dušā, pielūkodama, lai mazā neiespiestu kāju pirkstus spraugā, tad aizver durvis.
- Tev tur viss kārtībā? Megana piespiež seju pie stikla, kas pārklājies karstā ūdens tvaikiem. Semija plakšķina pa otru pusi un ķiķina.
Megana saķer galvu un izliekas, ka viņu ķēris sitiens, tad atkal piespiež seju pie stikla.
Semija uzplīkšķina vēlreiz un smejas vēl skaļāk.
Tā viņas varētu ālēties līdz vakaram.
- Varen jautri, aiz muguras saka zema balss.
Megana apcērtas.
- Ādam! Viņu pārņem panika. Kā tu tiki iekšā?
- Pa sētas durvīm, viņš greizi nosmīn. Tava māte bija atstājusi tās vaļā. Es viņai desmitiem reižu esmu teicis, ka ari tās jāslēdz ciet. Bet viņa jau neklausās.
Megana ir nobijusies ne pa jokam. Ādam, ko tu gribi? Ko tu te dari?
Viņš aizver vannasistabas durvis. Iesloga Meganu un Semiju vannasistabā.
- Mega, kur tu biji pa nakti?
- Ko? Viņa tēlo sašutumu.
- Tu visu nakti nebiji mājās. Un tu nebrauci ar savu mašīnu. Tā stāvēja uz ielas, un darbā tevis nebija. Tātad kur tu biji? Un ar ko?
- Ādam, manuprāt, tev vajadzētu doties prom. Megana grib tikt ārā, taču bijušais vīrs nelaiž. Tad Megana mēģina viņu satriekt ar saltu skatienu.
- Tā ir mana darīšana, kur es biju un ko darīju. Tev tur nav nekādas daļas. Tagad ej prom!
Viņa seja kļūst sarkana. Pakaklē sāk raustīties sīka dzīsliņa.
Megana mēģina tikt līdz durvīm.
Ādams atkal viņu nelaiž un aizliek priekšā kreiso roku. Tagad viņa ir iesprostota starp bijušā vīra izstieptajām rokām.
- Laid! Megana nekliedz. Viņa patur acīs Semiju. Mazā lej šampūnu dušas notecē.
- Kad gribēšu, tad laidīšu, Mega. Saki: kur tu biji?
Viņš ir tik liels. Megana apzinās, ka cīkstēties būtu caurcaurēm bezjēdzīgi. Un tomēr mēģina. Viņa triec ar celi Ādamam pa cirkšņiem. Vīrietis to noķer ar vienu roku. Viņa pirksti ir kā skrūvspīles. Viņš saspiež Meganas kāju un spiež tik ilgi, līdz viņas seja sāpēs pārvēršas. Tad ar otru roku saņem viņu aiz kakla un piespiež pie vannasistabas durvīm. Es tā dzirdēju, ka tev piedāvāts darbs Svindonā. Tevi paaugstina amatā. Malacis, Mega. Brauc uz Svindonu un strādā tur. Viņš iesānis paskatās uz meitu. Visiem tā būs labāk. Tad tu nebāzīsi degunu manā dzīvē un neošņāsies te apkārt. Vai tu mani saprati?
- Tēti!
Semijas sauciens iztrūcina viņus abus. Slapjā meitenīte ir izrāpusies no dušas.
- Princesīt! Ādams paķer dvieli, ietin meitiņu un paņem uz rokām. Es gribu uz tevi paskatīties! Viņš atver vannasistabas durvis. Esi tik laba, Mega, uzvāri tēju! Es tikmēr noslaucīšu savu meitu.
151
Meistars sēž, noliecies pār akmens galdu, uz kura izklātas senas kaites un zvaigžņu tabulas. Šodien ir sevišķi svarīgi precīzi izprast debess ķermeņu kustību. Tuvojas izšķirošais brīdis.
- Tēvs.
Viņu pārsteidz gan balss, gan šis vārds. Tēvs. Cik ļoti viņš bija ilgojies dzirdēt šo vārdu! Sveiks, Fēniks. Nāc iekšā. Biju piemirsis, ka liku tevi pasaukt.
Fēnikss. Šis vārds ieduras Gideona miesā kā ērkšķis.
- Apsēdies! Meistars norāda uz akmens solu. Kā uzvedas meitene? Kad biju aizgājis paskatīties, viņa šķita nelāgi satraukta.
- To var saprast.
- Ko tu viņai pateici?
- To, kāds būs viņas liktenis. Kas ar viņu šodien notiks. Viņai ir tiesības tam sagatavoties, samierināties ar viņas dievu.
- Un varbūt pat pieņemt mūsu dievus.
- Tieši tā. Ja iespējams, es vēlētos palikt kopā ar viņu. Līdz pašām beigām. Man liekas, es viņai esmu vajadzīgs, lai viņu spēcinātu.
- Līdz pašām beigām. Kā tev šķiet: vai viņa ir gatava?
- Noteikti. Gideons apklust, kā meklēdams īstos vārdus. Tēvs, mums ar tevi vairs nav noslēpumu. Tev šķiet, ka tu vari man atklāt vēl kaut ko, taču tā nav. Es zinu, kas mēs esam. Es to noskāršu no tava vārda, no mana uzvārda, no mana dzimtas mantojuma. Es to noskāršu no tā, cik liels spēks ir tavā rīcībā, no Tempļa arhitektūras un arheoloģijas, no zvaigžņu lūku izvietojuma un salāgojuma ar akmeņu apli. Es visu zinu, tēvs.
Džeimsa Pendragona acis tumsā spīd. Viņš pieiet tuvāk dēlam. Tev taisnība. Starp mums jāvalda lielākai uzticībai. Bet ņem vērā rituāls ir diezgan iespaidīgs. Tas var tevi šokēt. Vai tu esi pārliecināts, ka gribi būt tik tuvu šai meitenei? -Jā.