- Tā varētu būt. Pūķis teica, ka viņš šorīt tur manījis cilvēkus. Tie kādu brīdi sekojuši viņam un Mušām, taču sapratuši, ka ir pamanīti, un devušies prom.
- Vai viņi paspēja nodarīt ko nelāgu?
- Nedomāju. Pendragons brīdi pārdomā. Gandrīz visi mūsu resursi ir vajadzīgi, gatavojoties šim vakaram un nākamajam rītam. Tomēr es pastiprināšu Tempļa apsardzi. Gorens nedrīkst radīt problēmas.
- Labi. Nočīkst dīvāns Dokerijs ir noliecies uz priekšu. Arī pārvaldē man ir nelielas problēmas, tomēr es domāju, ka ar tām mēs esam tikuši galā.
- Jūs runājat par to Auna sievišķi?
- Jā. Viņa ir atstādināta no izmeklēšanas. Hants, protams, neko nesaprata, tomēr galu galā noticēja, ka viņu vajag pārcelt citā darbā. Rīt viņai jāsāk strādāt Svindonā, un mēs esam iznīcinājuši visus viņas savāktos lietiskos un elektroniskos pierādījumus. Es liku arī, lai Auns no rīta ar viņu aprunājas. Kā man tika ziņots, sarunai bijis vēlamais rezultāts.
- Cerēsim. Un jūsu dēls? Kā tas uzvedas?
Dokerijs saviebjas. Joprojām neko labu nevaru sacīt. Izskatās, ka viņš to inspektori uztver ļoti nopietni.
- Gregorij, es saprotu, ka tas ir jūsu dēls, tomēr mēs nevaram pieļaut, ka mums tādēļ rodas problēmas.
- Es to lieliski apzinos. Un kā uzvedas jūsu paša bērniņš?
- Dots pret dotu. Nē, es nedomāju, ka būtu pamats nemieram. Viņš, protams, izgāja iesvaidīšanu, un viņš teicami saprot, ka par savu dzīvību var pateikties vienīgi Ģildei. Pendragona seja kļūst skarba. Un tātad kālab jūs vēlējāties ar mani runāt? Kas jums padomā?
Dokerijs apsēžas uz pašas dīvāna maliņas. Man ir priekšlikums. Tas ir nedaudz neordinārs, tomēr es domāju, ka jūs varētu to atbalstīt. Ja jūs piekristu, mums vairs nebūs jāuztraucas, ka mūsu šāvakara plāni varētu izjukt.
154
Ar ātrumu, kas lielāks par simt piecdesmit jūdzēm stundā, pāri Solsberijas līdzenumam traucas Apache helikopters. Tas apstājas augstu zilajās debesīs, tad apmet loku un vēlreiz lido pāri saulainajam Imberas poligonam.
Helikopters ir aprīkots ar automātisko lielgabalu M230, kura tēmēšanas sistēma ir sinhronizēta ar pilota un artilērista ķiveru tēmēkļiem. Vēl nešpetnākas ir lāzervadāmās raķetes Hellfire II, kas spēj iznīcināt tankus, ēkas un pazemes patversmes. Tas ir vesels lidojošs arsenāls.
Tomēr šoreiz helikopters devies miermīlīgā lidojumā. Nevienam pāri netiks nodarīts. Pilots Tomijs Milners un viņa divu vīru apkalpe ir pacēlušies debesīs, lai uzmeklētu pulciņu nepiederošu personu, kas it kā manītas slēgtajā teritorijā. Patīkama pārmaiņa pēc garlaicībā nodirnētajām dienām.
Jau pēc dažām minūtēm Milners var ziņot par rezultātiem. Objekti atrasti. Kopskaitā divpadsmit. Izklīduši, atrodas virzienā divpadsmit, trīs, seši un deviņi. Vai lai aprakstu viņu atrašanās vietu vai jūs nolasīsiet datus no mūsu datu ekrāniem? Pārraidi beidzu.
- Mēs jau lasām datus, atbild bāzes kontrolieris. Šobrīd apstrādājam. Varat aprakstīt pārvietošanos?
- Čārlijs tūlīt visu pateiks. Es lidināšos tur pāri, lai mūsu kameras visu glīti parādītu. Turpina otrais pilots Čārlijs Goldings. Divas grupas. Četri uz motocikliem virzās uz Imberas apgaitas takas pusi. Astoņi pārējie, sadalījušies pa divi, kājām dodas centra virzienā.
Milners noregulē redzamību vienā no jaudīgajām videonovērošanas kamerām.
Ekrānā parādās melnā formas tērpā ģērbies plecīgs stāvs.
- Te man viens no nepiederošajiem ir pilnā augumā, saka pilots. Kā redzat, viņš nelielā ātrumā brauc ar motociklu; braucamrīks nav armijas parauga.
- Paldies, "Apaš-1". Mēs visu saņēmām. Palieciet un gaidiet turpmākus norādījumus. Pārraidi beidzu.
Bāzes kontrolieris pagriežas pret pulkvežleitnantu Džeimsu Pendragonu, kas ir apsēdies pie monitoriem. Ko darīsim, ser?
Meistars pieceļas kājās. Sūtiet vienību izvākt šos stulbeņus no bīstamās zonas. Ielieciet aiz restēm līdz ritam. Tad palaidiet vaļā.
155
Lielāko dienas daļu Megana pavada, nespēdama attapties no šoka. Ādama negaidītā ierašanās viņu pārbiedējusi. Viņa skaidri saprata, ko bijušais vīrs ar to gribēja teikt: viņš demonstrēja, ka katru brīdi var viņu atrast, tikt klāt tiklab viņai, kā Semijai. Ko lai saka, riebeklis savu panāca. Viņš jau sen ir prom, taču Megana vēl trīc.
Megana domā par Ādamu arī vēlāk, kad Džimijs ved viņu uz Rietumu Lavingtonu, kur norunāta tikšanās ar kādu viņa aģentu. Ja var ticēt Džimij am, tas ir gandrīz tikpat iztrūcies.
- Viņš dreb kā apšu lapa, Džimijs saka. Bija pierunājams runāt ar tevi tikai laukos, labi tālu; citur viņš nejūtas droši.
Megana skatās pa logu; jau nez cik ilgi tur redzams tikai izplūdis zaļums. Mjā, mēs tiešām esam labi tālu.
Viņi iebrauc Dontsijā piecsimt gadus vecā internātskolā, kuras sarkano ķieģeļu ēka dižojas simt akru plašā teritorijā nomaļā Solsberijas līdzenuma kaktā.
- Viņu sauc Lī Džonss, Džimijs stāsta, iebraukdams vecāku mašīnām paredzētajā stāvvietā pie sporta laukumiem. Viņš strādāja Stounhendžas apsardzē kopā ar Semu Grabu, to puisi, kuru izzvejoja no upes Bātā.
- Paga, un viņš tikai šodien nolēma parunāties ar mums?
- Nē, es viņu tikai šorīt atradu. Es mazpamazām kāsu cauri visus tā apsardzes kantora darbiniekus un galu galā sazvanīju viņu.
Pēc dažām minūtēm stāvvietā iebrauc veca honda. Re, kur viņš ir, mūsu puisēns, Džimijs saka. Lai tad visu pārējo viņš tev pastāsta pats. Viņš izkāpj no mašīnas un dodas uz hondas pusi.
Megana noskatās viņam pakaļ un pēc brīža, kad Džonss nāk šurp, prātā novērtē viņu. Pumpains, aptuveni divdesmit piecus gadus vecs, garš un kalsns, taču iet neveikli. Uzmetis kūkumu. Nejūtas ērti. Jādomā, ar grūtībām atrod draugus, savrupnieks pēc dabas. Dzīvo viens pats, ēd, kas pagadās; draudzenes arī, visticamāk, nav.
Džimijs atver aizmugures durvis, apsēdinādams Džonsu, pats iemetas atpakaļ šofera vietā un iepazīstina klātesošos: Lī, šī ir mana priekšniece detektīvinspektore Beikere. Pastāsti viņai to pašu, ko stāstīji man, tikai bez māžošanās.
Puišelis skatās pretī tā, it kā Megana būtu cilvēkēdāja.
- Runā droši! Es nekožu, viņa mudina.
- Jūs domāsiet, ka es esmu traks.
- Bet tu tomēr pamēģini.
- Es strādāju vēl nupat kopā ar Semu Grabu. Viņš bija krietns vecis. It kā ņēma mani savā aizgādībā, kad pārnācu šurp dzīvot. Pieskatīja mani. Dabūja man darbu, iztīrīja no galvas glupības un palīdzēja tikt vaļā no tabletēm. Jūs zināt, kas ar viņu notika?
Megana pamāj.
Džonss nodur galvu. Viņš bija krietns vecis. īsts draugs.
- Pastāsti inspektorei, ko tu man teici par to kultu un Stounhendžu! Džimijs skubina.
Puika paceļ acis. Tas nav nekāds kults, tā ir reliģija. īsta reliģija. Senāka par kristietību un visādām tādām lietām. Sems tajā visā bija pa īstam iekšā. Viņš ticēja, ka tie akmeņi ir svētums, senu dievu templis. Viņš varēja stundām ilgi runāt par to, kāds tur iekšā ir spēks. Tur lūgties nākot visādi labi cilvēki, ārsti, advokāti un tamlīdzīgi, pat poliči. Viņš pašķielē uz Džimiju. Ei, neņemiet ļaunā, labi?
- Stāsti tālāk.
- Nu, man bija interesanti, jo Sems bija mans draugs un es gribēju būt ar viņu kopā. Viņi mani aizveda uz kaut kādu spocīgu vietu, un tur bija tāda kā mesa, un man deva svētību.