- Kur tas bija? Megana jautā.
Lī Džonss krata galvu. Es nezinu. Man galvā uzmauca maisu. Es neko neredzēju. Mani kaut kur veda ar mašīnu. Es tikai atceros, kā tur iekšā izskatījās: kā lielā, vecā baznīcā, nu, kā kaut kādā katedrālē.
- Varbūt tas bija Vorminsterē? Džimijs min.
- Varbūt. Es nezinu. Kopš bērnības nekādās baznīcās neesmu bijis. Saprotiet, gan ejot iekšā, gan nākot laukā, man galvā bija tas maiss. Sems teica, ka to, kur īsti tā pulcēšanās vieta atrodas, man atklās tikai pēc kāda laika.
Megana negrib, lai viņš pārāk aizrunājas. Lī, vai jūs kaut ko zināt par Keitlīnu Loku? Par to amerikāņu meiteni, ko nolaupīja Stounhendžā?
- Tikai to, kas bija ziņās.
- Kā jums šķiet: vai viņa varētu būt pie šiem cilvēkiem, tajā slepenajā pulcēšanās vietā?
Šāda iespēja zēniņu, šķiet, briesmīgi šokē. Tā amerikāniete? Nē, viņi noteikti neko tādu nedarītu! Nekādā gadījumā!
Meganai ir skaidrs, ka puika ir nobijies. Interesanti, kāpēc? Džimijs teica, ka jūs kaut ko zinot par to, kam jānotiek šovakar.
Džonss minstinās, nespēdams sadūšoties, lai atbildētu.
- Hei, Lī, stāsti! uzrūc Meganas padotais.
- Nu labi. Varbūt tur patiesībā nekā tāda nav. Nu, es patiesībā neesmu viens no viņiem, jūs saprotat? Es vienkārši strādāju Stounhendžā par apsargu un kopā ar Semu biju tajā ceremonijā.
- To mēs jau dzirdējām, Megana asi norāda. Un tātad, Lī?
Viņš dziļi ieelpo un izelpo. Tur pie akmeņiem ir paredzēts
kaut kas grandiozs. Apsardze ir pastiprināta. Tur ir par daudziem desmitiem vairāk džeku. Es esmu tajā maiņā, kura no sešiem nevienu nelaidīs tuvāk pārjūdzi no teritorijas.
- Vai tad tur katru dienu nenotiek visādas lūgšanas, mesas un ceremonijas?
- Jā jau, jā, bet parasti tādēļ nekādi īpaši drošības pasākumi netiek ieviesti. Pāris sargu, lai pieskatītu, ka neviens negrābstās gar Svētajiem. Šovakar tur viss ir pilnīgi slēgts. Nepiederošiem ieeja aizliegta līdz pat ritvakaram. Viņš pagriežas pret Džimiju. Jūs varat paskatīties oficiālajos papīros. Tur būs rakstīts, ka teritorija ir slēgta, jo notiek akmeņu apkope, bet patiesībā tam, kas tur šovakar notiks, ar apkopi nav nekāda sakara. Vismaz ne ar tādu apkopi, kādu varētu iedomāties.
156
Ar militāro patruļu pirmais sastopas Lūks van Dāle. Saceldams putekļu mākoņus un spļaudams dūmus, viņam tieši priekšā parādās bruņutransportieris Saxon. Lūks nebūt nav pārsteigts. Patiesībā viņš bija domājis, ka brašie armijnieki uzradīsies daudz ātrāk.
Lūks nesteidzīgi nobremzē un nokāpj no putekļainā motocikla. Apklusinājis motoru, viņš aizgriežas un klusi saka rācijā:
Ierodas ciemiņi. Bruņutransportieris. Tūlīt būs klāt. Es turēšu šo frekvenci vaļā, cik ilgi vien varēšu. Sakarus pārtraucu.
Lielais, aizsargkrāsas plankumiem nopervētais Saxon rēkdams apstājas, laukā izlec vairāki kareivji. Aiziet, laiks pārbaudīt, kā strādās Lintona sacerētā leģenda. Van Dāle nokabina no pleciem mugursomu un izrok viltotos dokumentus. Sveiciens! viņš, draudzīgi smaidīdams, uzsauc. Arī jūs strādājat svētdienās, ko?
Pirmais atbild parastajā zaļi brūnajā lauka formā glīti uzposies zaldāts. Viņam varētu būt nepilni trīsdesmit gadi, un uzšuve uz piedurknes vēsta, ka viņš ir kapteinis Jorkšīras pulkā vienā no lielākajiem Lielbritānijas armijas kājnieku pulkiem.
- Ser, jūs šeit nedrīkstat atrasties. Šī ir slēgta militāra teritorija. Lūdzu, atstājiet savu motociklu un brauciet mums līdzi!
- Tā nevarētu būt. Van Dāle paceļ papīriem piestūķētu mapīti. Es esmu no Starptautiskās Entomologu un dabas vēsturnieku biedrības. Mums ir atļauja veikt retu daudzkāju un vienādkājvēžu sugu novērošanu. Ir skaidrs, ka zaldātiņam tas viss skan kā ķīniešu ābece. Simtkāji, utis, mitrenes tādā garā.
Kapteinis mapīti gan paņem, taču pat nesāk pētīt papīrus. Piedodiet, ser. Tam, kas tur rakstīts un ko jūs darāt, patiesībā nav lielas nozīmes. Man pavēlēts parūpēties, lai jūs atstātu šo teritoriju.
Katram muļķim skaidrs, ka stīvēties nav jēgas. Kā teiksiet. Viņš rezignēti novicina roku. Man nav nekas pretim doties mājās pie sievas un bērniem. Viņš paņem savus papīrus, iestūķē mugursomā un pagriežas, lai dotos atpakaļ pie motocikla.
Jaunais kapteinis aizstājas ceļā. Diemžēl es nevaru jums to atļaut. Jums būs jākāpj mūsu bruņutransportierī un jādodas uz kazarmām. Kāds no maniem padotajiem turp nogādās jūsu transportlīdzekli.
- Ei, tas nu ir par traku! Van Dāle pagrūž nost kapteiņa roku. Es esmu ar mieru aizvākties no jūsu poligona, vai ar to jums nepietiek?
- Velsbij, Simonds, Ričards! kapteinis nokomandē savus vīrus.
Trīs ierindnieki veikli ielenc van Dāli un aizbīda viņu prom no motocikla. Divi ir tik tikko izauguši no puišeļu vecuma, viņš bez pūlēm varētu pārlauzt abiem galvaskausu. Nolikt viņus gar zemi un atstāt brēcam pēc mammas. Tiesa, tad viņš vairs īsti neizskatītos pēc kukaiņu vācēja.
157
Megana un Džimijs atvadās no Lī Džonsa un brauc uz Stounhendžu. Megana nezina, ko lai domā par to, ko viņa nule ir dzirdējusi.
- Džimij, cik nopietni tu viņu uztver?
- Lī ir bijušais narkomāns, padotais atbild, stūrēdams ar vienu roku. Tiem melošana ir kļuvusi par otru dabu. Kas tev nedod mieru?
- Viņš lietoja vārdu "Svētajie". Viņš neteica "akmeņi", bet gan "Svētajie"; tāpat runāja ari Gideons Čeiss.
- Tad jau viņš laikam nebūs to sadzejojis pats.
Megana joprojām apstrādā informāciju. Viņš nestāsta visu. Divas iespējas: vai nu viņš zina vairāk, nekā mums atklāj, vai mazāk. Vai nu tā, vai citādi, viņš uzskata par vajadzīgu pievaldīt mēli.
Viņi ir izbraukuši no Šrūtonas un nogriezušies uz Eimsberijas ceļa; Džimijs iemin gāzi grīdā. Drīz labajā pusē parādās brūna ceļa zīme norāde uz Stounhendžu.
- Vai griezties iekšā stāvvietā?
- Nē, ne uzreiz. Pabraukā riņķī, labi?
Stūrēdams garām monumentam, Džimijs brauc gliemeža ātrumā, tad nogriežas no A344 un vēlreiz ripina garām Stounhendžai pa A303. Abi noskatās, kā netālu no akmeņiem divās grupās tiek sadalīti vismaz pārdesmit melnos uzvalkos tērpušies apsardzes darbinieki.
- Mjā, izskatās, ka vismaz šajā ziņā viņam bija taisnība, bilst Džimijs.
- Nogriez vēlreiz pa labi, Megana nokomandē. Tajā celiņā. Atstāsim mašīnu tepat un aizstaigāsim kājiņām.
Džimijs ieslēdz pagrieziena rādītāju un uzsāk manevru, taču sānceliņa vidū viņu sagaida ar smilšu maisiem nostiprināta zīme "Ceļš slēgts".
- Es apstāšos kaut kur tālāk un pagriezīšos atpakaļ, viņš saka. Citādi mēs dabūsim triekties nez cik tālu un pēc tam atpakaļ cauri Šrūtonai. Viņš pabrauc atpakaļgaitā un sāk pagriezienu. Megana lūkojas uz plašajiem laukiem.
- Mani tajā visā, ko Džonss stāstīja, mulsina vēl viena lieta…
- Kas tieši? Džimijs aši sagriež un iztaisno stūri.
- Viņš teica, ka tās reliģijas sekotāji esot visādi ārsti un policisti. To sacīdams, viņš pašķielēja uz tavu pusi un piebilda: "Neņem ļaunā." Kāpēc viņš tā darīja?
Džimijs noskārš Meganas domu gājienu. Es šim teicu, ka es par to viņu pulciņu visu zinu. Iestāstīju, ka mans tēvs ir tā biedrs, bet es negribu stāties. Tā ari pateicu ka mans sencis strādā policijā, ka viņš ir pārvaldes priekšnieka vietnieks; ja viņš grib, to nav grūti pārbaudīt. Tā es panācu, ka viņš vispār sāk runāt un ir ar mieru tikties.