- Vai tā ir, Džimij? Vai tavs tēvs ir Ģildes loceklis? Vai tāpēc mani triec prom uz Svindonu?
- Es vienkārši tā pateicu Džonsam, lai viņš sāktu runāt.
Megana ieskatās padotajam acīs un redz, ka viņš apvalda
savas emocijas. Bet tev pašam šķiet, ka viņš tur ir. Vai man ir taisnība?
Džimijs aizgriežas. Viņu moka šaubas: tēvs visu mūžu ir bijis viņa varonis, tēva ietekmē viņš vispār sāka strādāt policijā, tēvs ir vienīgais, kas par viņu allaž ir stāvējis un kritis. Nevar būt, ka vecais iepinies šitādās šausmās. Nē, viņš vienkārši nespēj tam noticēt. Un neticēs, iekams nebūs redzējis neapgāžamus pierādījumus.
158
Keitlīna sāk vemstīties. Viņa to nekādi nespēj apturēt. Meitene apsēžas uz gultas malas, tad nokrīt ceļos. Kuņģis mokošās spazmās atkal un atkal raujas laukā pa rīkli.
Gideons skatās un jūtas bezpalīdzīgs un lieks. Viņš apskauj meiteni, atnes viņai padzerties, ieliek saujā māla krūzi, tomēr redz, ka tas nav nekāds mierinājums. Keitlīnai strauji kļūst arvien sliktāk.
Viņa atbalsta muguru pret sienu un uzliek rokas uz vēdera. Man ir tāda sajūta, it kā es būtu norijusi bateriju skābi.
- Apmēram tā ari ir. Kuņģa skābe, ko izdala tavu zarnu sieniņas. Tu atceries, kad tevi šurp atveda? Kad tu pēdējo reizi kaut ko ēdi?
- Nezinu. Man pilnīgi zudusi laika izjūta, nav ne jausmas, vai tagad ir diena vai nakts. Viņa apklust un domā. Mēģina tikt skaidrībā ar pēdējām dienām. Pagaidi. Tas bija sestdien, pašā rīta agrumā. Pirms saulgriežiem. Deviņpadsmitajā jūnijā.
- Šodien ir divdesmit septītais. Svētdiena, divdesmit septītais jūnijs.
- Ak dievs!
- Tevi badina, lai šķīstītu tavu ķermeni. Saskaņā ar rituāla prasībām vismaz septiņas dienas tev mutē nedrīkst būt bijis ne kumosa.
Viņš skatās uz restēm, aiz kurām stāv divi Pielūki. Keitlīn, viņi drīz nāks tev pakaļ. Tad sāksies rituāls, un rituālā ir tāds bridis, kad tevi izvedīs ārā. Es iešu tev līdzi. Apsardze būs ļoti nopietna, vēl rūpīgāka nekā tagad. Bet tās ir mūsu vienīgās izredzes.
- Izredzes? meitene kļūst kripatiņu mundrāka. Kādas izredzes? Ko tu taisies darīt?
- Visu, ko varēšu. Gideons apņēmīgi lūkojas viņai acīs.
159
Pirmie to atskārš tie, kas atrodas debesīs un noskatās no Apache helikoptera. Trīs motociklisti laižas lapās. No zemes uzvirmo putekļu mākoņi, un bezceļu motocikli pēkšņi rēkdami joņo katrs uz savu pusi.
- Nepiederošie izklīst! Kontrole, vai jūs to redzat? Milners pieregulē kameras fokusu, lai tajā varētu saskatīt pēc iespējas plašāku zemes laukumu.
- Jūs sapratu. Jā, "Apaš", mēs redzam. Patruļas ir gatavas pārtveršanai.
Milners pamana masīvo bruņutransportieri, kas zvārodamies ripo pa poligonu, tad divus mazākus un žiglākus lendroverus Snatch 2, kuri joņo šurp no rietumu puses.
- Motociklistus te bieži negadās manīt, Goldins saka, uz brīdi izslēdzis mikrofonu. Kur nu vēl tādus kā šie zeļļi.
- Labi vien ir, vismaz iznāk kaut cik palidināties, nav visu laiku jādeldē bikšpakaļa uz zemes.
- Nūja, kāda jēga turēt smalku tehniku nelietotu, Goldings uz notiekošo skatās tikpat rāmā garā.
Abi pasmejas, nenovērsdami skatienu no monitora, kurā motociklisti jauki trenkā armijas mašīnas.
- Varbūt tie ir manevri? ieminas Goldings. Septiņdesmit sestais kājnieku pulks vai Deviņpadsmitais viņi mierīgi varētu tēlot tos iebrucējus.
- Zini, bet tie var būt arī kaut kādi nepiederoši, atsaucas Milners. Reizēm šurp atsūta desantniekus vai jūras kājniekus, lai patrenējas pirms došanās uz Vidējiem Austrumiem…
Viens motocikls pagriežas sānis tik strauji, ka lendrovers paliek stāvam, un tad aizjoņo prom pavisam uz citu pusi.
- Viņi aizlaidīsies! Milners ar pirkstu iebaksta monitorā. Skaties, ko viņi dara! Viņi izklīst tik plašā teritorijā un tik ātri, ka tās patruļas netiek viņiem līdzi.
- Dažs labs vakarā norausies, Goldings atkal ieslēdz rāciju. Viens no nepiederošajiem dodas dienvidu virzienā, tur pie Heitsberijas ir tāds kā mežiņš. Ko mums darīt: mainīt pozīcijas vai palikt tepat un paturēt acīs pārējos?
- "Apaš-1", palieciet, kur esat!
Vēl pēc piecām minūtēm viss ir beidzies. Motociklisti ir izrādījušies veiklāki par patruļām un izgaisuši. No visiem nepiederošajiem noķerti ir tikai četri kājnieki. Apache pagriežas un dodas atpakaļ uz bāzi.
160 stounhendŽĀ ir slĒgta
Cik nu Meganai un Džimijam redzams, tādas pašas zīmes ar vārdu SLĒGTS ir izvietotas uz visiem ceļiem un celiņiem, kas ved uz šo vēsturiski ievērojamo vietu. Ari autostāvvietai priekšā ir atslēga, slēgti arī visi privātie ceļi.
Abi policisti iet pa A344 maliņu gar neglītu nožogota asfalta laukumu, kurš kalpo par vēl vienu stāvvietu mašīnām un autobusiem. Viņi pāriet pāri ceļam un cauri vēl vienam žogam skatās uz glīti izkārtotajiem akmens bluķiem.
- Džimij, kas te īsti notiek? Megana lūkojas uz formās ģērbtajiem apsargiem. To ir tik daudz, ka ne saskaitīt.
- Nav ne jausmas.
Viņi paliek stāvam. Sargi sāk darboties: viņi piestiprina pie stiepļu žoga milzīgus melnas polietilēna plēves gabalus. Lai no šosejām neko nevarētu redzēt. Megana aiztek parunāties ar tuvāko bariņu. Sveiki! Kam jūs te gatavojaties?
Zēni nepievērš viņai uzmanību un turpina darboties ap melno polietilēnu.
- Ko jūs te darāt? neatlaižas Džimijs.
- Nav jūsu darīšana. Atbildētājs ir vecāks vīrietis, neskuvies, ģērbies melnā krekliņā un platās biksēs ar vismaz desmit kabatām.
Megana piespiež pie stieplēm savu darba apliecību. Es esmu no policijas. Kopš šī brīža tā ir mana darīšana.
Vīrietis pieceļas kājās un, joprojām turēdams rokā nazi, nāk uz Meganas pusi. Turpiniet bez manis! viņš uzsauc pārējiem un, apstājies tieši pretim Meganas apliecībai, izteiksmīgi uzsmaida. Te būs privāts pasākums VIP personām. Tā, lūk, un vai tagad es varētu painteresēties, kāpēc tā varētu būt jūsu darīšana?
Megana neliekas manām agresīvo toni. Puisis droši vien kādreiz strādājis policijā, un tagad, nīkdams kaut kādā apsardzes firmā, grib saviem biedrīšiem parādīt, cik viņš svarīgs un varens.
- Kam vajadzīgs šis maskēšanās pārklājums? Megana pamāj uz plēvi, kas jau izritināta pa laukumu kā melna upe.
Sargs skatās uz viņu kā uz sevišķi neattapīgu stulbeni. Lai neviens netraucētu. Privāta teritorija. Privāts pasākums. Ir saprotams? Ja cilvēki maksā bargu naudu, lai netraucēti pavadītu vakaru, viņi negrib, lai visādi ošņātos gar žogiem un kristu uz nerviem. Vai es runāju pietiekami skaidri? Ja jums ir vēl kādi jautājumi, zvaniet uz biroju. Tur varbūt jums pateiks, kas te šovakar ir saimnieks. Varbūt nepateiks. Tagad esiet tik laipna un piedodiet, mani gaida darbs.
Vīrietis pagriežas un aizsoļo.
Sūdabrālis, Megana nodomā.
- Man ir tās apsardzes firmas numurs, saka Džimijs. Kad atkal būsim mašīnā, es viņiem piezvanīšu.
Megana sāk iet un uzsit ar delnu pa žogu. Izskatās, ka tavam avotam būs bijusi taisnība. Šovakar te briest kaut kas pamatīgs. Un viņi lien vai no ādas laukā, lai to neredzētu itin neviena sveša acs.