161
Sprosta durvis atveras, un lāpu liesmas pie sienas noplīvo caurvēja brāzmā.
- Fēniks? Muša pamāj ar roku, aicinādams viņu pienākt tuvāk.
Gideons atstāj Keitlīnu guļam uz sāna; meitenes skatiens ir
piekalts garajās drānās tērptajam stāvam durvju ailā.
Mušām rokās ir balti kokvilnas cimdi; tādus pašus viņš sniedz Gideonam.
- Uzvelc.
- Kāpēc?
Miesnieks apveltī viņu ar skatienu, kas nepārprotami liecina, ka tas ir bijis stulbs jautājums. Pirkstu nospiedumi. Es tev kaut ko iedošu, un nav nekādas vajadzības, lai tur paliktu kādas pēdas. Viņš pieliecas tuvāk. Pēc stundas mēs nāksim viņai pakaļ. Lai viņa gatavojas. Pavisam drīz viņai būs jāmirst.
Gideonam nav šaubu, ka Mušām upurēšanas rituāls nav pats galvenais. Šis cilvēks ir sadists. Viņš gūst baudu, skatīdamies, kā citi cieš.
Miesnieks iziet no kameras un no viena pie durvīm noliktā Pielūka paņem balta rakstāmpapīra loksni un lētu pildspalvu. Iedod viņai! Pasaki, ka viņa var uzrakstīt atvadu vēstuli, kam vien vēlas. Apsoli, ka tā tiks nodota adresātam.
- Un vai tā būs?
- Ja viņa nedarīs muļķības, teiksim, neaprakstīs, kādi mēs izskatāmies un kur viņa atrodas, tad jā adresāts to saņems.
- Sapratu. Vēl kaut kas?
- Nē. Sešdesmit minūtes, tieši tik laika viņai vēl atlicis. Gādā, lai viņa būtu gatava.
Sprosta durvis ar blīkšķi aizveras.
Keitlīna sagaida viņu, piecēlusies sēdus un nemierīgi lūkodamās pretim. Gideons iedod viņai papīru un rakstāmo. Tu varot uzrakstīt vēstuli.
- Vecākiem?
Meitēns joprojām turas pie savām ilūzijām.
- Keitlīn, nedomā, ka tam ir kāds sakars ar šantāžu. Es tev teicu izpirkuma maksa netiks pieprasīta. Šie cilvēki pat nedomā tevi atbrīvot. Viņš apsēžas meitenei blakus un mēģina būt stiprais plecs. Es tev pateikšu visu, kā ir. Viņi gatavojas uzsākt savu rituālu. Tev vēl ir dota viena stunda, un tas ir viss. Viena stunda.
162
Keitlīna uzraksta divas vēstules. Vienu mātei, otru tēvam. Stulbi, ka nevar rakstīt vienu, bet nevar, un viss. Viņai nav izvēles. Vecāku šķiršanās sagandē viņas nāvi gandrīz tikpat baisi, kā tā ir sagandējusi viņas dzīvi.
Ir grūti atrast īstos vārdus. Sākumā viņa vispār neko nespēj uzrakstīt. Liekas, viņa vispār nekad nav rakstījusi ar roku. Turklāt vēl šādu vēstuli nu kurš tad vispār zina, kā kaut ko tādu lai raksta?! Tādas vēstules vajadzētu rakstīt tikai večukiem vai tiem, kas slimo ar briesmīgām slimībām.
Galu galā viņa vienkārši raksta tieši to, ko domā.
Paldies, ka Tu man devi dzīvību, ka dāvāji man savu skaistumu un dzīvesprieku. Mammuci, man ļoti žēl, ka mēs tik daudz strīdējāmies par tēti un Fransuā. Mīli, ko gribi! Ja viņi ļaujas, mīli abus! Žēl, ka mēs nevaram saskūpstīties un salīgt mieru.
Dzīvo laimīga, māmiņ.
Mīlu,
Keitlīna XXX
Vēstule tēvam ir aizkustinoši citāda.
Tēti, piedod. Es zinu, ka man vajadzēja Tevi klausīt. Lūdzu, nevaino Ēriku. Es vienkārši viņu apmānīju. Tēti, es Tevi mīlu un man Tevis pietrūks. Ja debesis tiešām ir, es Tevi tur gaidīšu ar kafiju un kūku, ar biezu kapučīno, kādu mēs dzērām Itālijā, un ar tādu šokolādes kūku, ar kādu noķellējāmies Hard Rock kafejnīcā Londonā. Mīļas bučas no Tavas meitiņas, tēti, es Tevi viemēr mīlēšu. XXX
Gideons nelasa gatavās vēstules. Viņš vienkārši tās paņem un saloka trijās daļās. Kā tu jūties?
- Diezgan draņķīgi.
Meitene izskatās bāla un izvārguši, it kā dzīvība jau būtu viņu pametusi.
Viņa pasmeļ krūzē ūdeni.
- Nolādēts! Viņa triec krūzi pret grīdu un sāk raudāt. Es negribu mirt! Mīļais Dievs, neļauj, lai viņi mani nogalina!
163
Džimijam zvanot uz apsardzes firmu, uzreiz ieslēdzas automātiskais atbildētājs. Līdz rītam birojā neviena nebūs.
- Vai tev nav galvenā bosa telefona? jautā Megana.
- Ir. Viņu sauc Džons Dorens-Smits. Man ir viņa mobilais. Džimijs atkal šķirsta piezīmju grāmatiņu un vēlreiz ķeras pie tālruņa.
Neviens neatbild.
Džimijs atstāj ziņu, runādams uzsvērti nopietni: zvana no policijas, lieta ir steidzama, nekavējoties piezvaniet!
Kaut kas briest. Meganai par to vairs nav šaubu. Viņa domās atkal atgriežas pie Lī Džonsa. Ko zeņķis viņiem nestāstīja? Tādi kā viņš ar policiju parasti sāk runāt triju iemeslu dēļ: tāpēc, ka baidās nonākt cietumā; tāpēc, ka viņiem vajag naudu visticamāk, narkotikām; vai tāpēc, ka ir iepērušies tādās ziepēs, no kurām neprot tikt ārā.
- Vai Džonss tev prasīja naudu? viņa uzrunā Džimiju.
- Nē, pat neiepīkstējās.
- Viņš gribēja ar tevi runāt tikai tāpēc, ka viņa draugs Grābs bija pazudis bez vēsts?
-Jā.
- Mums vajadzētu iesniegt atlūgumu! Viņa pietvīkst. Kā es varēju būt tik stulba? Kad tika nogalināts Timberlends un sagūstīta Loka, viņš noteikti bija kopā ar Grabu!
Džimijs uzreiz zvana Lī Džonsam uz mobilo. Viņu nedrīkstēja laist prom, tagad tas Meganai ir pilnīgi skaidrs. Acīmredzot viņa tobrīd vairāk domāja par Semiju, nevis par visiem šiem murgiem.
- Priekšniec, viņš neatbild. Džimijs pastiepj telefonu uz viņas pusi, it kā Meganai būtu vajadzīgi pierādījumi.
- Tu zini, kur viņš dzīvo?
Ar to padotajam pietiek. Viņš iedarbina motoru.
- Kaut nu viņš būtu mājās, Džimij!
164
Meistaru Stounhendžā neviens nav gaidījis.
Uzticamie brāļi no Šaurā loka sāk vēl knašāk nosegt žogus ar melnajām plēvēm. Teritorijā vairs nav nevienas nepiederošas personas. Tikai tad, kad gar improvizēto izolācijas sienu ir izvietojušies pieredzējuši Pielūki, Meistars beidzot dodas uz svētvietu.
Vakars pienāk mākoņains, saule zemu rietumu pamalē spīd sērīgi. Tagad pats galvenais ir laiks. Meistars iet gar lauka malu. Kā jau allaž, viņš ieies pa vārtiem, kurus veido gigantiskie sarsēni, kas novietoti saules līnijā no Papēža akmens uz Altāra akmeni. Apstājies pie piecu milzīgu trejakmeņu pakava, viņš nometas ceļos. Pasaules svētie valdnieki, es zemojos jūsu priekšā, lūgdams jūsu padomu un gudrību. Es nāku šurp ar visu savu mirstīga cilvēka vājumu un uzticību. Es veltīju visus savus spēkus atjaunotnes rituālam un gādāju, lai viss būtu sagatavots jūsu godināšanai. Ir gatavs jūsu izraudzītais zieds. Niecīga atlīdzība par jūsu neizmērojamām veltēm.
Viņš paceļ galvu. Krēsla ir vēl jaušamāka. Iespējams, briest neparedzēta vētra. Svētajo pastiprināts dabas spēks.
Kungi un valdnieki, ir sākuši pulcēties mūsu ienaidnieki. Tie tuvojas kā mākoņi, kas aplenc sauli un mēnesi. Es zinu, ka šis būs pārbaudījums, kurā mums, jūsu Kalpiem, vajadzēs apliecināt mūsu ticību un apņēmību, taču es to nespēju uzņemties bez jūsu padoma, bez jūsu piekrišanas.
Viņa rokas kļūst smagākas. Tās noslīgst gar sāniem kā pagurušas no smagas nastas turēšanas. Vārdi ir lieki. Svētajiem viss ir zināms.
Tie pārņem viņa prātu. Tie ienāk viņa šaubās. Tie caurstrāvo ikkatru viņa esības atomu. Kad tie viņu atstāj, Meistars guļ kņūpus un nespēj atgūt elpu. Taču viņš ir saņēmis gaidīto atbildi.