Viņš zina, kas viņam jādara.
165
Kailija Loka no visa spēka aizcērt telefona vāciņu, pārtraucot sarunu ar vīru.
Tas knauzeris ietiepīgi atsakās pielikt savu daļu. Skaidrs, viņa to var darīt publiski, viņš nevar. Viceprezidenti ar teroristiem netirgojas, tas pat muļķim skaidrs. Bet viņš tomēr varētu izķeksēt savu sasodīto naudasmaku, netaisīdams lieku troksni. Policijai un žurnālistiem varētu iestāstīt, ka viņa pati savākusi visu prasīto summu.
Bet nē, kur nu! Viņš taču nevar atkāpties no saviem svētajiem principiem. Tad sašķobītos viņa morālā stāja proti, viņš varētu zaudēt kaut kādu vēlētāju balsis. "Dzelzs" Toms Loks taču nevar andelēties ar bandītiem, pat miesīgas meitas dēļ ne. Turklāt vēlēšanu gadā.
Viņa nikni staigā pa savu luksusnumuru "Dorčesterā". Dusmas aug augumā, un viņa pat nevar tās izgāzt uz Šarlēnu: palīdze ir slima, saindējusies ar pārtiku. Tieši šodien, nu, protams! Kailija pieiet pie minibāra un paskatās uz vodkas pudeli. Ak debess, cik ļoti gribas iedzert! Bet nē, nedrīkst. Viņa paņem šokolādes tāfelīti. Apsēžas gultā un sāk to tiesāt nost pa gabaliņam vien, skatīdamās televīziju un reizē klausīdamās radio. Viņai būtu vajadzīgs diazepams. Vai amfetamīns. Kailija paķer pulti un pārslēdz kanālu uz Sky News. Kaut nu tur būtu par viņas mazulīti!
Kailija ieslēdz aipodu un sāk blandīties pa internetu, meklēdama jelkādas informācijas drumslas par meitu. Ai, kā to nevajadzēja darīt! Interneta tenkas ir riebīgas. Nesaudzīgas. Jau ir gatavs virtuāls kapakmens, uz kura fani ar aerosola baloniņiem uzrakstījuši atvadu vārdus. Fani lielākoties ir zēni.
Tomēr Kailija to izlasīs. Līdz pašam pēdējam vārdam. Viņai jāzina viss, kas ir kaut cik saistīts ar Keitlīnu. Jo sirds dziļumos viņa jūt kaut ko tādu, ko būtu grūti ietērpt vārdos.
Acīmredzot tas ir mātes instinkts. Viņas nervi ir nospriegoti līdz galējai robežai. Tieši šobrīd ar viņas bērniņu notiek kaut kas ļoti slikts. Kailija to zina, un viss.
166
Tā briesmīgā skaņa. Metāla žvadzoņa.
Vecā slēdzenē pagriežas izdilusi atslēga. Atveras viņas cietuma durvis. Tie ir atnākuši viņai pakaļ. Pēc brīža jāsākas rituālam. Viņai jāmirst.
Gideons apskauj meiteni. Esi gatava! viņš čukst. Nezinu, ko un kad es darīšu, bet esi gatava cīnīties pēdējiem spēkiem.
Keitlīnas sirds smagi dun viņam pie krūtīm. Meitene trīc pie visām miesām.
- Laiks! no durvju puses uzsauc nepacietīga balss.
Keitlīna nelaiž Gideonu vaļā.
- Esi braša! Esi stipra! Viņš saudzīgi atstumj meiteni un satver viņu aiz rokas. Es būšu ar tevi.
Keitlīna dziļi ieelpo un stingri pavēl sev nezaudēt galvu. Neļauties bailēm, nekrist panikā! Neparko. Kamēr ir dzīva cerība, cīņa vēl nav beigusies.
Dziļi sirdī smēlusies drosmi, viņa atsvabina roku no Gideona tvēriena un dodas uz durvju pusi, kur viņu gaida divi garos apmetņos tērpušies vīrieši.
Pūķis ar galvas mājienu sveicina Gideonu un norāda uz vēstulēm, kas palikušas uz meitenes gultas malas. Gideons saprot neizteikto norādījumu un steidzas tām pakaļ.
Viņi iziet nāves gaitenī. Iedami gar plandīgo lāpu liesmu rindu, nonāk šķīstīšanas zonā.
Keitlīnu atrauj no Gideona, izģērbj un iestumj dziļajā akmens renē. No akmens griestos izcirstajām teknēm pār viņu nolīst dzidrs, auksts minerālūdens. Meitene trīc, no aukstuma viņai aizraujas elpa.
Gideons aizgriežas. Šķīstītāji izvelk Keitlīnu no ūdens, noslauka un ieģērbj garās upurdrānās. Viens no Pielūkiem pienāk viņam klāt un klusi saka: Fēniks, tagad nāc man līdzi. Tu viņu atkal sastapsi Lielajā zālē. Gaismas loks ir aizdegts. Viņu jau gaida.
Gideonam negribas atstāt meiteni vienu ar šiem cilvēkiem, taču viņu jau velk prom. Iedams viņš atskatās uz Keitlīnu, taču neredz meitenes seju. Gideons vēlas ielūkoties viņai acīs, vēlas īsu cilvēcisku kontaktu, taču tas nav iespējams. Viņai apkārt stāv Ģildes locekļi.
Ienācis Lielajā zālē, viņš apstājas un neziņā paskatās apkārt. Gaisā virmo silta vaska sveču smarža. Viņš paceļ galvu un ierauga, ka zvaigžņu lūkas ir vaļā. Debesis ir pelēkas, tuvojas vakars.
Laika palicis pavisam maz.
Viņa acis aizķeras aiz Bendes akmens. Tur savažota gulēs Keitlīna, un viņai uz rokām, kājām un muguras tiks ievilktas trejakmeņu zīmes. Viņš izdzird soļus. Keitlīnu jau ved šurp. Tūlīt sāksies rituāls.
Durvju ailā parādās kapuces apēnotā Pūķa seja. Tas skatās tieši uz Gideonu. Nāc man līdzi! Tūlīt pat! Tas nenotiks pie akmeņiem.
167
- Džimij, vai šis tiešām ir vienīgais ceļš?
- Balforda ir murgs, seržants purina galvu. Te mīcās bezmaz puse armijas: Trešais mehanizēto kājnieku pulks, strēlnieki, Karaliskā apgāde, pat armijas policija ir dislocēta šeit.
Beigu beigās viņiem kaut kā izdodas paspraukties garām zaldātu kolonnai, kas velkas gliemeža ātrumā, un Džimijs, ieminis gāzes pedāli grīdā, no Malboro ielas nogriežas Hūberta Hamiltona ielā, tad iestūrē Haringtona ielā. Pēdīgi viņi ir nonākuši ielā, kurā dzīvo Lī Džonss.
Džimijs apstājas ielas malā, un viņi, izlēkuši no mašīnas, ieskrien pagalmā. Balti betona pakāpieni, noplukušas durvis. Megana nenoņem pirkstu no zvana pogas, bet Džimijs, aizspraucies gar balkonu, dauza pie loga.
Neviens neatsaucas.
Megana pietupstas un kliedz pastkastītes spraugā: Lī, te Beikere un Dokerijs no policijas! Atveriet, mums jāaprunājas! Nekavējoties!
Joprojām mēms klusums.
- Uzlauz durvis!
Džimijs vilcinās.
- Lauz, Džimij, citādi es pati to izdarīšu!
Seržants pakāpjas atpakaļ un sper. Viņa spēriens norauj slēdzeni, taču durvis nepadodas. Viņš vēlreiz atkāpjas un sper vēlreiz, pamatīgāk ar papēdi. Durvis atveras, un viņi vienā lēcienā ir iekšā.
Džimijs ieskrien virtuvē, Megana metas uz istabu. Tad uz vannasistabu. Tukšs un kluss. Lī Džonsa nav mājās. Viņa atgriežas istabā. Atrauj vaļā skapi, tad kumodes atvilktnes. Drēbju kalni. Viņa vēlreiz iemetas vannasistabā. Zobu suka ir savā vietā. Nekas neliecina, ka Lī Džonss būtu steigā devies prom.
Viņi lēni iziet no mājas, lauzīdami galvu, kur vēl lai zeņķi meklē. Megana četrdesmit metrus no viņiem pamana kārnu vīrieti ar avīzi vienā un sviestmaizi otrā rokā.
Tas ir Džonss!
Ari Džonss pamana viņus stāvam uz kāpnēm un metas bēgt.
Viņš skrien ātri daudz ātrāk, nekā varētu gaidīt no bijušā narkomāna. Viņš skrien uz pļavām, kas plešas aiz Haringtona ielas. Megana jož pakaļ. Džimijs metas atpakaļ, lai ielēktu mašīnā un pārtvertu bēgli, kad tas izskries uz Malboro ielas.
Vēl drusciņ, un viņa to panāks.
Džonss atskatās un redz, ka Megana jau gandrīz min uz papēžiem. Pamana ari, ka viņa ir viena, un ātri vien apjēdz, ka otrs policists seko viņam ar mašīnu.
Zeņķis pagriežas uz citu pusi. Viņš nav tik stulbs, lai meklētu glābiņu klajā laukā. Ziemeļos ir biezs pamežs. Ja paveiksies, tur viņš Meganu atstās ar garu degunu.
Tomēr viņam tas neizdodas.
Kad viņa enerģijas rezerves sāk izsīkt, Meganai uzrodas otrā elpa. Viņa panāk Džonsu dažus metrus no mežmalas.
Abi ir aizelsušies, taču policiste Beikere ir spēcīgāka un labāk trenēta. Viņa saķer bēgli aiz rokas un izgriež to viņam aiz muguras.