Puika mēģina pretoties, taču viņam galīgi nav elpas. Labāk beidz māžoties, Lī!
168
Seši Ģildes locekļi Pūķa un Mušas vadībā žigli nogādā Keitlīnu un Gideonu atpakaļ iepriekšējā ieslodzījuma kamerā.
Meiteni no šīs steigas, no šīs sprēgājošās, drudžainās enerģijas pārņem panika.
- Kas noticis? Gideons jautā Pūķim.
- Pagaidi.
Pielūki iestumj ziedu pa durvīm, bet Gideonu Pūķis pavelk nostāk.
- Meistars nolēma, ka rituālam jānotiek citādi. Viņš bija pie akmeņiem un tagad ir kļuvis par Svētajo trauku. Dievi ienāca viņā. Šobrīd viņš ir Lielajā zālē, ļaudams tiem izvietoties Templī.
- Rituāls notiks citur?
- Jā. Viņš uzskata, ka šeit to noturēt būs drošāk.
- Tas nav pretrunā ar tradīciju?
- Nē. Lielās zāles akmeņi nāk no tās pašas vietas. Daudzējādā ziņā šī vieta pat ir vēl svētāka.
Gideonam nav ilgi jādomā, lai saprastu, ko tas nozīmē. Keitlīnu neizvedīs no pazemes. Viņam nebūs nekādu izredžu palīdzēt meitenei aizbēgt. Viņš skatās cauri restēm. Keitlīnai būs jāmirst dažu soļu attālumā no šejienes.
- Es gribu runāt ar tēvu. Man viņš jāsatiek. Gideons mēģina paspraukties garām. Pūķis aizstājas viņam ceļā.
- Tas nav iespējams.
- Tā ir neatliekama nepieciešamība.
- Es teicu tas nav iespējams. Pūķis piemiedz acis. Meistars norādīja, ka viņu nedrīkst traucēt. Jau tuvojas krēsla. Rituāls ir sācies.
Gideonu iestumj atpakaļ kamerā, durvis tiek aizslēgtas. Keitlīna sēž uz gultas malas, neveikli turēdamās pie rituāla ģērba krokām; viņai uz vaigiem vēl nav izzudušas asaras. Tērpam uz muguras ir šķēlums, lai akmens nazis varētu skart miesu.
Gideons noraisa virvi, ar ko apjoztas viņa drānas. Ņem, tā tev būs ērtāk.
Keitlīna paņem virvi un apslāpēti iešņukstas. Cik tas ir stulbi! Mani tūlīt nogalinās, bet es te sēžu un uztraucos, ka sveši var redzēt manu pakaļu.
Ir tik labi saprotams, ka meitenei vajag saglabāt zināmu pašcieņu… Tas nav stulbi. Tas ir cienījami.
Keitlīna skatās uz durvīm. Viņa ir tā nobijusies, ka gandrīz nespēj parunāt. Kas tur notiek?
- Viņi ir nolēmuši veikt rituālu šeit, nevis Stounhendžā. Kā viņam gribētos, lai jaunās ziņas būtu priecīgākas!
Keitlīnas seja satumst skumjās. Izskatās, ka viņa ir pilnīgā izmisumā. Vai tu nevari mani apkampt? Man ir tāda sajūta, ka es tūlīt pavisam salūzīšu.
Gideons pievirzās viņai tuvāk. Meitene apvij rokas viņam ap vidukli un noliek galvu uz pleca. Tik labi tomēr, ka ir kāds blakus. Ka var pieķerties pie kāda, kurš nevēl viņai ļaunu.
- Ei! Viens no Pielūkiem uzsit pa dzelzs restēm. Aizliegts! Ej nost no viņas!
Gideons uzlūko viņu ar iznīcinošu skatienu. Vai šis idiots domā, ka viņi te tagad drāzīsies? Nejēga. Viņš lieliski zina, ka zieds, kam nule bijuši dzimumsakari, vairs nebūs derīgs.
Nebūs derīgs!
Kā viņam tas agrāk neienāca prātā?
Varbūt tomēr izdosies meiteni izglābt.
169
Meistars ir ģērbies maisaudekla rituāla tērpā, kas ar senlaikos lietotu biešu, rubijas un ievogu maisījumu nokrāsots sarkans. Zem kapuces kā blāvs pusmēness viz viņa sirmie mati.
Svētajo vieta šodien ir rituāla traukos. Vienādos attālumos ap akmeņu loku krāsainās stikla caurulēs deg jaunas sveces.
Pa zvaigžņu lūkām redzamas debesis.
Kuru katru bridi iestāsies krēsla.
Meistars ir pārguris. Svētajo pārvietošana uz Templi ir izsmēlusi viņa spēkus. Tomēr viņa roka būs nekļūdīga.
Viņš paceļ rituālo akmens smidzināmo trauku. Tajā ir no Svētajiem savākts ūdens. Viņš izveido svēto līniju, kas sākas pie trilītu pakavā novietotā Altāra akmens, ved cauri austrumu sarsēnu arkām, pāri Bendes akmenim līdz Papēža akmenim.
No drānu kabatas viņš izvelk rituālo akmens nazi un skatās uz akmens bluķi, uz kura tiks guldīts zieds. Pieci cirtieni. Pa vienam par katru vareno trilītu, kurā atdusas galvenie Svētajie: Saules, Mēness, zvaigžņu, Zemes un viņsaules dievi.
Meitene tur tiks atstāta uz piecām stundām. Pa stundai katram dievam. Pēc tam viņu atvažos un vēlreiz nomazgās svētajā ūdenī. Tad viņu ziedos Svētajiem.
Otra roka iesniedzas citā dziļā kabatā. Pirksti aptausta priekšmetus, kas tajā glabājas. Rituāla āmuri. Viņš palūkojas uz abiem Nesējiem, kas gaida aiz Lielās zāles ieejas ailes. Tiem pa rokai atrodas raupjas priežkoka nestuves, uz kurām zieds tiks nests pēdējā gaitā.
Meistars ir gatavs.
Viņš paloka galvu. Nesēji tūdaļ dodas prom.
170
- Kāpēc tu bēgi? Stāvēdama blakus Lī Džonsam, Megana vēl vairāk izgriež viņa roku. Man nav laika muļķoties; tev arī nav.
- Labi! Jā, labi jau, labil Es visu pastāstīšu!
Megana redz Džimiju steidzamies šurp un palaiž Džonsu vaļā. Zeņķis pieslejas uz ceļiem. Ar otru roku satver Meganas tvēriena samocīto roku. Es nobijos! Redzēju, ka jūs iznākat no manas mājas, un vienkārši nobijos.
Megana pieceļ viņu kājās. Tu kopā ar Semu Grabu nogalināji Džeiku Timberlendu un palīdzēji viņam nolaupīt Keitlīnu Loku. Kā policiste varu teikt, ka ar tevi ir cauri, mans dīvainais jaunais draugs. Viņa ar pirkstu iebaksta kārnajās krūtīs. Tieslietu eksperti jau meklē pierādījumus Graba saistībai ar slepkavību un nolaupīšanu. Un es nešaubos, ka, līdzko mums būs tava DNS, tādi tiks atrasti arī par tevi. Zvērinātajiem briesmīgi patīk DNS. Tikai trīs burti, bet tādam bijušajam narkomānam kā tu pat prātā nevar ienākt, cik cieši viņi tiem tic.
Džonsam dzīvē ir iznācis pabūt cietumā. Viņam neparko negribas tur atgriezties. Zeņķis skatās Meganai garām, uz ceļu un lielo, brīvo pasauli. Viņš prāto, ko tagad darīt. Vispēdīgi ierunājas. Paklau, es gribu imunitāti. Garantiju, ka pret mani nebūs nekādu apsūdzību.
- Vari nemaz nesapņot, atcērt Džimijs. Par imunitāti tu vari aizmirst. Tagad var būt runa par negatīvo seku ierobežošanu. Domā ātrāk! Ko tu vari pateikt, iekams turēsi zobos apsūdzību?
Džonss atkal glauda sāpošo roku. Neko daudz. Tas nemaz nav tā, kā jūs domājat.
- Nežāksties! Megana nikni uzsauc. Mēs gribam dzirdēt visu. Un nemēģini melot vai laipot! Stāsti visu, kā ir.
Viņš piespiež roku pie pieres. Atmiņā nāk visas tās ainas. Mironis furgoniņa aizmugurē. Smukulīte, kas kliedz un spārdās.
Viņš pats, tupēdams tajā furgoniņā, ierosina, ka skuķi vajadzētu nogalināt. Tā bija nelaimīga sagadīšanās. Patiesībā nevienam nevajadzēja mirt. Viņš redz, ka policisti viņam netic. Nopietni! Mēs viņus saņēmām ciet tāpēc, ka meitene pieskārās vienam no Svētajiem. Tālāk viss vairs negāja tā, kā vajag: Sems iesita džekam, un mašīnā šis nomira. Mēs pārbijāmies. Tā nebija domāts.
- Es teicu nelaipot! Megana atkal iebaksta viņam krūtīs. Kāpēc jūs vispār bijāt Stounhendžā? Kuram tie abi bija vajadzīgi un kādam nolūkam?
Džonss norīstās. Rituālam ir vajadzīgs upuris. Sems teica, ka upuri izvēlas pēc tā, ka cilvēks pieskaras vienam no Svētajiem. Tai nebija noteikti jābūt tai smukulītei vai viņas čalim, tas varēja būt jebkurš, jūs saprotat? Viņi vienkārši pagadījās nepareizajā vietā un nepareizajā laikā.
- Kur viņa tagad ir? Džimijs noprasa.
- Templī, es jums par to stāstīju. Bet es jau teicu, es nezinu, kur tas atrodas. Par šādu atbildi policisti dusmojas, viņš to uzreiz redz. Goda vārds! Es to no ārpuses nekad neesmu redzējis. Kaut kur pie 360. šosejas, netālu no Imberas, neko vairāk es nezinu. Mēs nogriezāmies no ceļa pirms Imberas, blakus poligonam. Sems aizveda meiteni ar savu mašīnu, bet es paliku furgonā kopā ar to mironi.