Tālāk austrumu gaitenis. Pa to var nokļūt pašā apakšējā līmenī. Sentēvu kapenēs. Tieši turp viņi dodas.
Gaiteņu līčloči un pagriezieni viņam atkal atsauc atmiņā ēģiptiešu kapenes. Tādās celtnēs allaž ir iebūvēts noslēpums. Viņš labi atceras Hufu Lielās piramīdas slepenos kambarus un ejas.
Kaut nu arī Templim būtu noslēpumi! Zvaigžņu lūkas, te augstāki, te zemāki gaiteņi, Noeja un Uzeja, ģeogrāfiskā atbilstība… Tas viss vedina domāt, ka viņš nekļūdās.
Abi apstājas pie aizslēgtām ozolkoka durvīm.
- Aši! Gideons pievelk Keitlīnu pie sienas; meitene ir pavisam aizelsusies. Apsēdies! Sēdi un nekusties!
Viņš pakāpjas vairākus metrus atpakaļ, pagriežas un pētoši skatās. Mazliet vairāk uz priekšu! Panāc pusmetru uz manu pusi!
Meitene nepieceldamās pašļūc uz priekšu, pievelk drebošos ceļgalus pie krūtīm, sakārto vaļīgo upurdrānu krokas.
- Labi. Tur arī paliec! Viņš paiet vēl tālāk atpakaļ, nozūd gaiteņa līkumā, tad atgriežas un cieši skatās Keitlīnai acīs.
- Nekusties! Lai kas. arī notiek pat ja viņi taisās tevi sagrābt -, nekusties!
175
Keitlīna trīcēdama sēž uz aukstās grīdas pa pusei raustīgās lāpas gaismā, pa pusei tumsā, kas valda gaitenī, kurš ved uz Sentēvu kapenēm.
Gideons ir pazudis. Viņa palikusi viena. Viņas domas aizklīst savus ceļus, līdz senajiem laikiem, kad viņa, maza meitene, spēlēja ar vecākiem paslēpes. Viņa prata tik labi paslēpties, ka tēvs un māte nespēja viņu atrast. Viņa gaidīja, liekas, bezgalīgi ilgi. Un baidījās, ka viņu tā arī neatradīs.
Vai Gideons ir aizgājis pavisam? Atstājis viņu kā ēsmu, lai pievilinātu tos vājprātīgos cilvēkus?
Atskan soļu duna. Kāds tuvojas. Gaidīšana ir beigusies. Apslāpētas balsis. Tie nāk viņu sagūstīt. Gideons lika nekustēties… lai notiek kas notikdams… nekusties.
Keitlīna apvalda bailes. Nācēji ir pavisam tuvu. Soļi dun tik dobji, ka ir skaidrs: pēc dažām sekundēm tie viņu ieraudzīs.
Gaitenī atskan kaut kas līdzīgs sprādzienam. Troksnis ir tik skaļš, ka viņa šausmās saraujas. Ausīs sāpīgi džinkst. Vīrietis, kas stāv viņai blakus, ir piespiedis roku pie krūtīm. Viņa acis ir plati ieplestas, mute vaļā. Viņš sagumst, nokrīt ceļos.
No tumsas iznāk Gideons. Ar drebošu roku notēmē pistoli uz vecu vīrieti sarkanās drānās.
- Tēvs… Šo vārdu viņš spļautin izspļauj.
Ģildes Meistars skatās uz Pūķi, kas guļ uz grīdas; viņa seja pauž vienu vienīgu nicinājumu.
- Kāpēc tev vajadzēja tā darīt?
Gideons vicina ieroci.
- Atdod man kapeņu atslēgu.
Meistars noņem kaklā pakārto atslēgu.
- Es jau zināju, ka tev par katru cenu vajadzēs nolaupīt kaut ko vērtīgu. Tu esi tāds pats kapu zaglis kā Nateniels. Viņš nomet atslēgu asiņu peļķē, kas iepletusies blakus Pūķim.
- Paņem! Gideons nokomandē Keitlīnu, pistoli joprojām turēdams pavērstu pret tēva krūtīm.
Keitlīna noliecas.
Pūķis sagrābj viņu aiz kājas un pievelk sev klāt.
Meistars metas Gideonam virsū kā vērsis un ietriec viņu sienā.
Atskan vēl viens briesmīgs sprādziens.
176
Abi noslīgst uz grīdas, nelaizdami viens otru vaļā. Pistole ar troksni nokrīt uz asinīm nošļakstīta akmens bluķa.
Keitlīnā iedzirkstas izdzīvošanas instinkts. Viņa izstiepj roku pāri Pūķa asiņu peļķei un satver šaujamo. Vīrietis joprojām tur viņu aiz kājas. Tā spēcīgās rokas virzās tuvāk ceļgalam. Viņa pagriežas. Viņai nav izvēles. Meitene nospiež mēlīti. Šāviens trāpa tieši sejā. No rībiena aizkrīt ausis.
Viņa ir nošļākta ar asinīm un smadzeņu putru. Keitlīna nomet pistoli un šausmās paceļ sarkanās rokas. Viņa nespēj pakustēties. Gideons pienāk viņai klāt.
- Nāc! Mums jāiet!
Keitlīna ir sastingusi. Viņai atmiņā uz visiem laikiem paliks šī drausmīgā brīža ainas. Kā šis vīrietis uz viņu skatījās; asinssarkanā migla, ādas lēveri, siekalas, kaulu drumslas. Viņš ir miris. Viņa nupat nošāva cilvēku.
- Keitlīna! Celies augšā!
Gideons satver viņu aiz rokas. Tā ir slapja no asinīm un smadzenēm. Gideons velk viņu sev līdzi, akmeņi viņai zem kājām šķiet mīksti un ļodzīgi. Acis aizmiglojas. Viņa apstājas un sāk vemstīties. Tukšajā kuņģī uzrodas vēl daži šķidruma pilieni.
- Nāc taču!
Viņa atkal norīstās un paskatās sānis. Gideons slēdz vaļā kādas durvis, tās ir tikai dažus metrus no viņas.
Viņš pieskrien un satver Keitlīnu, ievelk sev līdzi vēl vienā tumšā kambarī.
Pilnīgi tumšā.
Viņa stāv un trīc, Gideons taustās apkārt. Meitenes acu priekšā atkal izplūst asiņainā migla. Miesa. Siekalas. Kauli. Tas pēdējais, stingais skatiens. Kā salauztai lellei.
Gaisma. Pie sienas ir iedegta lāpa. Tās liesma ir oranža. Oranža, nevis sarkana. To ir aizdedzis Gideons. Turēdams
Keitlīnu pie rokas, viņš citu pēc citas aizdedz milzīgas sveces. Melnā tumsa izklīst, nozūd kā ūdens nokaitētās smiltīs. Pamats zem kājām izliecas. Viņai saļogās ceļi, dzīslas caurstrāvo šķebīgs karstums.
Keitlīna!
Gideona balss džinkstēdama skan no liela tāluma, tā ceļo pie viņas pa garu, tumšu tuneli. Viņa krīt.
177
Lode ir izgājusi cauri Meistara augšstilbam. Tā ir viņa laime. Būdams profesionāls karavīrs, viņš zina divas vienkāršas patiesības. Pirmkārt, jebkura šauta brūce var būt liktenīga. Ja tā asiņo ilgi, tu mirsti. Otrkārt, ja šāviens nav ķēris galvā vai mugurkaulā, ar pistoli ienaidnieku nav iespējams neitralizēt. Jā, viņš būs pamatīgā šokā, taču, no tā attapies, ienaidnieks piesliesies kājās un no jauna tev uzbruks. Tieši to viņš šobrīd grasās darīt.
Meistars noslauka asinis un apskata brūces, kur lode ir iegājusi un iznākusi ārā. Tās ir tīras. Viņš piesardzīgi patausta bojātos audus. Lodes ātrums nebija liels, tādēļ atvere ir līdzena. Apkārtējie audi gandrīz nav cietuši. Piespiedis pirkstu, viņš skatās, kā caurums aizvelkas ciet. Ja šauts būtu ar citu ieroci, ievainojums būtu daudz nelāgāks.
Viņš turpina taustīt, līdz jūtas pārliecināts, ka brūcē nav kaulu šķembu un saplosītu muskuļaudu. Mēģina piecelties kājās, taču viņam ir grūti noturēt līdzsvaru. Grūti iztaisnot kāju, tā negrib turēt svaru. Viņš atbalstās pret sienu un norauj auklu, ar ko apjoztas viņa drānas. Apmet to ap kāju un izveido žņaugu. Tas ir pagaidu līdzeklis, bet šimbrīžam ar to būs diezgan.
Tā var apskādēt nervu, tomēr labāk riskēt, nevis noasiņot līdz nāvei. Viņš raugās lejup. Tur ir lipīga asiņu peļķe un Pūķa smadzeņu putra. Nav nekādas jēgas taustīt pulsu. Ar sānu redzi viņš pamana kapenēs mirgojam gaismu. Tur kliedz viņa dēls. Mudina meiteni kustēties ātrāk.
Viņš iebāž roku dziļajā kabatā. Satausta rituāla āmurus un akmens nazi.
Viņam pietiks spēka tos panākt. Pietiks spēka pabeigt rituālu.
178
Gideons negribīgi atstāj paģībušo Keitlīnu guļam uz grīdas. Augstu pacēlis lāpu, viņš ātri izstaigā kapenes. Kaut kur jābūt kādai pazīmei. Liecībai, ka šī nav liktenīga kļūda.
No desmitiem slīpi novietotu zārku viņam seko tukši acu dobuļi. Šie skatieni velkas viņam līdzi kā spoki. Miroņu rēgainās rokas tver viņu aiz skausta, tās ir aukstas kā šermuļi murgos.