Ēģiptieši ievērojamiem aizgājējiem deva līdzi to vērtīgākās mantas. Izskatās, ka tāpat rīkojušies arī Svētajo Kalpi. Ēģiptieši gādāja, lai kapenēs būtu arī kas cits. Slepenas ejas uz pēcnāves dzīvi. Gari tuneļi, pa kuriem iziedams mirušais valdnieks varēja augšāmcelties un būt kopā ar savu tautu.
Gideons pūlas atcerēties visu, kas viņam zināms par piramīdām. Par pieticīgajām būvēm, kas tika uzceltas par godu jaunajam Pepi II. Par zikurātam līdzīgo Džosera piramīdu. Par Sneferu Sarkano piramīdu. Par Gīzas piramīdām, kas tika celtas divtūkstoš piecsimt gadu pirms Kristus dzimšanas, ap to pašu laiku, kad šeit vēla Stounhendžas akmeņus, uzreiz pēc Tempļa pabeigšanas. Kambari Lielajā piramīdā ļoti līdzinās tiem, kas šobrīd atrodas viņam apkārt. Neizdibināmas ejas, kas no valdnieka un valdnieces atdusas kambariem ved uz ārpasauli. Slepenie gaiteņi ļāva brīvību atguvušajiem gariem aizlidot debesīs.
Gideons stumda šķirstus. Izkustina miroņus. Dzird, cik neapmierināti žņerkst to kauli. Zirnekļu tīmekļu apvītie ģindeņi čīkst un brākšķ, kad viņš aiz šķirstiem un zem tiem meklē lūkas vai nomaskētus gaiteņus. Tomēr neatrod.
Aiz muguras ievaidas Keitlīna, un viņš atgriežas pie meitenes, noliecas un pastiepj lāpu tā, lai redzētu viņas seju. Viņa pamazām atgūst samaņu, taču ir mironīgi bāla. Viņas acis ir glāžainas. Viņas iekšējās rezerves izsmeltas.
Gideons uzmundrinādams pieskaras meitenei pie pleca. Viss ir kārtībā. Tu vienkārši paģībi.
Viņas skatiens paslīd Gideonam garām un ierauga šausmu kambari. Zārki. Skeleti. Sveces. Murgs joprojām nav beidzies.
Gideons atsauc atmiņā savus pētījumus, aprakstu putekļainās mapes, savu akadēmisko pagātni. Sasprindzina prātu, lai beidzot ieraudzītu to, ko uzreiz nevar saskatīt. Neskaidri atminas milzīgu labirintu. Tas bija Amenemheta piramīdā, celtnē, kas, pēc daudzu domām, ir iespaidīgāka nekā Lielā piramīda: simtiem telpu, gaiteņu, eju, viltus kapeņu, zvaigžņu lūku un slepenu durvju.
Tur bija griestos ierīkota slepena izeja. Nomaskēta ar akmens vāku. Pa to varēja izlīst apslēptu telpu un gaiteņu labirintā. Neskaitāmi strupceļi un bezdibenīgas atveres un tomēr tā bija izeja, iespēja izkļūt ārā.
Skandināvu arheologi atklāja, ka labirints simbolizē pavasara saulstāvjus, bridi, kad saule uzvar ziemas tumsu. Gideons paceļ galvu. Viņa skatiens apstājas pie lielā akmens kuba telpas vidū. Pat ja viņi uz tā uzrāptos, griesti visviens būtu pārāk augstu. Tomēr citu izeju viņš nespēj saskatīt.
Kaut nu Keitlīnai pietiktu spēka…
- Mums jāsāk kustēties. Viņš saņem meiteni aiz rokas un pieved pie milzīgā smilšakmens bluķa. Gideons rāpjas pirmais, tad uzvelk viņu pāri pirmajiem akmens plauktiem.
- Pagaidi! Viņš aizāķē Keitlīnas pirkstus aiz akmens kluča malas. Turies cieši! Man jāpakāpjas mazliet augstāk, tad es…
Vārdi izkalst viņam mutē.
Viņš redz to, ko Keitlīna nevar ieraudzīt. Cilvēka stāvu meitenei tieši aiz muguras.
179
Viņš ir pārāk gauss un nepaspēj apturēt akmens asmeni, kas ievelk švīku Keitlīnas kājā.
Meitene iekliedzas un gandrīz nokrīt no smilšakmens bluķa. Gideons satver viņu aiz rokas un uzvelk vienu līmeni augstāk.
Meistars vēlreiz paceļ nazi. Cirtiens trāpa pārāk zemu. Viņš ar pūlēm pasper soli uz priekšu un cērt vēlreiz. Jau tuvāk, taču nazis, vienalga, nesasniedz meiteni. Par spīti sāpēm, viņš uzsvempjas uz akmens arhīvgalda apakšējā plaukta.
Gideons velk un stumj Keitlīnu augšup gar bluķa malu. Tālāk no naža. Tā viņš nepamana briesmas. Nazis iecērtas plecā viņam pašam. Viņš nogāžas uz grīdas.
Meistars metas pakaļ. Viņu vada alkas atriebties. Aizskarts lepnums. Gods. Visa viņa dzīves jēga un arī vērtība, par ko var atdot dzīvību. Viņš paceļ nazi.
Pistole ir palikusi augšā, uz akmens bluķa. Gideonam nav ne mazāko izredžu aizsniegt ieroci. Viņš nespēj novērst acis no nāvējošā asmens, ko tur viņa tēva roka.
Meistars grīļodamies tuvojas un cērt. Kustība ir greiza, cirtiens netrāpa mērķī. Gideons redz vājo vietu: Meistaram gar kāju tek asinis. Viņš sper, cik spēka.
Meistars sāpēs iegaudojas. Nazis izkrīt viņam no rokas. Gideons varētu viņu nonāvēt. Varētu mesties pēc pistoles un šo cilvēku nošaut. Nē. Viņš to nedarīs.
Viņš pagriežas un atkal rāpjas augšā, kur sakņupusi gaida Keitlīna.
Nelga! Meistars kliedz, gulēdams uz akmeņiem un abām rokām satvēris kāju. Tur nevar tikt ārā! Tur nav izejas!
Gideons uzrāpjas pašā augšā un palīdz Keitlīnai pievārēt pēdējo pusmetru. Stāvēdams uz milzīgā smilšakmens bluķa, viņš redz, ka tēvam ir taisnība.
Te nevar tikt ārā.
180
Meistars grīļodamies dodas prom no Sentēvu kapenēm. Vēl ir laiks, viņš zina. Ja izdosies sasaukt Nesējus un Pielūkus, ziedu izdosies sagūstīt. Jā, ir vēls, tomēr rituālu vēl ir iespējams pabeigt.
Viņš ir vārgs, reibst galva: viņš ir zaudējis pārāk daudz asiņu. Kājas raustās, tās nemitīgi savelk krampji. Viņš apstājas un veikli sakārto žņaugu. Nervi jau kļūst nejūtīgi. Katrs solis pa slīpo gaiteni ir vistīrākā spīdzināšana. Tomēr viņam veicas: kad viņš sasniedz laukumiņu gaiteņa vidū, tur stāv Greblis un trīs Pielūki.
- Šurp! Nāciet šurp! Neko vairāk viņš nespēj izdvest un noslīgst zemē.
- Ārstu, ātri! Greblis kliedz un uzsauc diviem vīriem: Palīdziet! Viņu vajag aiznest uz kambari.
- Nē! Meistars protestē. Mans dēls un zieds ir Sentēvu kapenēs. Saņemiet viņus ciet! Tūlīt pat!
- Paliec pie viņa! Greblis nokomandē vienu no Pielūkiem. Nepieļaujiet, ka viņš zaudē samaņu. Tad ieskatās savam senajam draugam acīs. Tūlīt atvedīs ārstu.
- Skrien! Meistars kliedz. Viņi ir uzrāpušies uz galda. Dari visu, lai atgādātu meiteni.
181
Meistars tiek aiznests uz viņa kambari un noguldīts uz akmens galda.
- Jūs esat zaudējis daudz asiņu, saka ārsts.
- Es zinu! Meistars atcērt. Savediet mani kārtībā, un viss.
Ārsts paloka galvu. Viņš gaida, kad no operāciju vadības telpas tiks atnests ledus un spirts. Brūci vajadzēs piededzināt ar nokaitētu metālu. Kaujas laukā nākas improvizēt. Ārstam tā nav pirmā reize.
Meistara domas klīst citur. Ja viņš nepabeigs rituālu, tam būs ļaunas sekas. Svētajo spēks samazināsies. Iespējams, līdz kritiskai robežai. Ļoti daudziem tas nozīmēs nāvi.
Bet kas notiks, ja zieds un viņa dēls tomēr aizbēgs? Viņš nodreb.
Par Ģildi uzzinās nepiederošas personas. To nedrīkst pieļaut. Viņš neko nevar darīt: vajadzēs ķerties pie galējiem līdzekļiem. Tāda iespēja ir laikus paredzēta. Viens viņa vārds, un tas notiks.
182
Milzīgā akmens bluķa virsma ir nesatricināma. Gideons smilšakmenī nespēj ieraudzīt nevienu plaisu, vienīgi kvadrātveida atveri tieši vidū. Nav saprotams, kam tā domāta. Lai kaut ko novadītu? Ūdeni vai gāzi? Vai varbūt lai kaut ko iegūtu?
Viņš lūkojas bezdibenīgajā caurumā. Varbūt tajā reiz bijis iestiprināts augstāks akmens bluķis, kas sniedzies līdz pat kapeņu jumtam? Atvere ir šauras akas platumā. Viņš tik tikko spētu tajā ielīst. Tomēr nekā cita te nav. Nav manāms nekas tāds, kas varētu kalpot par izeju.
Keitlīna sēž bluķa malā, abām rokām satvērusi kāju, kurā nazis atstājis vaļēju brūci. Gideons atkal ieskatās atverē, ieskatās neizdibināmajā, šaušalīgajā tumsā. Kuru katru brīdi būs klāt Pielūki. Viņš apsēžas un nolaiž kājas tukšumā.