Keitlīna raugās uz viņu neizpratnes pilnām acīm. Ko tu dari?
- Nezinu. Kad darīšana ar seniem objektiem, parasti grūti kaut ko saprast. Atliek vienīgi pētīt, līdz rodas nojausma, kam tie domāti. Viņš atbalstās uz elkoņiem un laižas dziļāk. Nežēlīgi sāp naža sagraizītais plecs.
Gideons ar kāju taustās gar akas sienu. Tur kaut kas ir. Šaurs plauktiņš, sprauga. Viņš ieāķē tajā kājas pirkstus un nolaiž lejup ari otru kāju, meklēdams vēl kādu dzegu. Pēc brīža tāda ari atrodas.
Kad Gideons ir nozudis, Keitlīna pierāpo tuvāk. Viņa te neparko nepaliks viena. Tagad ir redzami tikai viņa pirksti. Viņš uzsauc: Te sienās ir spraugas. Var kāpt lejup kā pa trepēm. Saņemies un mēģini.
Vairs nav redzamas arī viņa rokas, Keitlīna ar pūlēm spēj saskatīt tikai Gideona galvvidu. Viņa nometas ceļos un sāk iegremdēties tumsā. Jau atkal jādodas melnā caurumā. Viņas prāts tam pretojas, ķermenis kļūst stings. Nē, viņa to nespēj. Viņa nespēj līst iekšā tādā caurumā.
Tomēr viņai nav citas izejas. Jāiet līdzi Gideonam. Jāuzticas un jāiet.
Pēdas, kas reiz bija skaistas un koptas, berzējas gar raupjo smilšakmeni, līdz beidzot viņai izdodas uztaustīt spraugas. Keitlīna dodas lejup, dodas tumsā.
Kreisā kāja negaidīti uzduras stingram pamatam no akas sienas rēgojas akmens dzega. Viņa var atslogot savainoto kāju un drošāk virzīties lejup.
Tad pēkšņi atskan briesmīgs troksnis. Liekas, viņai tieši virs galvas pa tuneli ripo vilciens.
- Kas tur notiek? no apakšas sauc Gideons.
Keitlīnai nav ne jausmas. Viņa paceļ galvu.
Kaut kas slīd pāri akas atverei. Akmens disks, kas aizsedz trūcīgo gaismu. Keitlīnas acu priekšā atvere ir aizkritusi ciet. Būkšķis. Klusums.
Viņi ir iesprostoti. Ceļa atpakaļ vairs nav.
183
Kad ārsts tin ap Meistara ievainoto kāju elastīgu pārsēju, parādās Greblis ar murgainu ziņu.
- Kapenēs viņu nav. Mēs tās pārmeklējām krustām un šķērsām. Ja arī viņi tur bija, tad tagad ir aizbēguši.
- Viņi bija uz arhīvgalda, sāpes liek Meistaram runāt klusu. Viņi tur bija, es pats redzēju.
- Vai jūs domājat, ka es nedzirdēju, ko jūs sakāt? Greblis vaicā. Mēs visu pārmeklējām. Arī arhīvgaldu.
- Es tur uzkāpu, Meistar, viens no Pielūkiem piebilst. Līdz pašai augšai. Griestus no turienes nevar aizsniegt. Pa augšu viņi nevarēja aizbēgt.
Meistars noslidina kājas gar akmens galda malu un pieceļas sēdus. Galvā saskrien asinis, viņam kļūst nelabi. Tātad viņi joprojām ir turpat.
Greblis pieliecas draugam klāt. Ticiet man, viņu tur nav. Mēs būtu atraduši.
- Tad viņi ir izmukuši man aiz muguras. Meistars pieceļas kājās un sāpēs saviebjas.
- Jūs nedrīkstat celties un staigāt! saka ārsts. Piededzinājums ir pavisam svaigs, nedrīkst vēl vairāk samocīt brūci!
Meistars neklausās. Vēlreiz pārmeklējiet pilnīgi visu. Pēdējo reizi; tad viss ir beidzies. Ir jāprot atzīt, ka tu esi sakauts. Grebli, jūs zināt, kas jums darāms.
Greblis pamāj ar galvu. Viņš visu saprot. Lieliski saprot.
184
Bridi abi pat nepakustas. Viņi kā sastinguši stāv karstajā, smacējošajā tumsā. Nav redzams itin nekas. Viņi dzird tikai paši savu aizturēto elpu. Dzird, kā viņu pēdas skrāpējas gar akmeņiem.
- Mēs te nosmaksim! Keitlīnu pārņem panika. Mīļais Dievs, nē!
- Mieru! Gideons parāpjas augstāk. Keitlīn, izbeidz! Viņš pastiepj roku, satausta meitenes pēdu. Pieskaras tai. Aka ir tik šaura, ka tuvāk viņš netiek. Nomierinies, lūdzu. Jāizdomā, kā lai mēs tiekam ārā.
Keitlīna aizver acis. Mēģina ar savu iekšējo tumsu iznīcināt šo drausmīgo melnumu. Lēni ieelpo caur degunu. Izelpo caur muti.
Gideonam virs galvas atskan ritmiska dunoņa. Viņš ieklausās, tad vaicā: Kas notika? Vai tu kaut ko pavilki? Uz kaut kā uzkāpi?
- Es nostājos uz kaut kā jocīga. Viņas balsī skan asaras. Piedod! Tagad tas ir man pie ceļgaliem. Tāda kā dzega.
Ahā!
Gideons zina, ka senās kapenēs bieži tika ierīkotas lamatas, lai nepieļautu, ka apbedījumus aplaupa zagļi. Viņš pavelkas augstāk un satausta dzegu. Tas ir gluds akmens. Pavisam neuzkrītošs. Acīmredzot stratēģiski novietots, līdzsvarojot citu iebūvētu akmens plāksni. Ja uz to tiek izdarīts spiediens, piemēram, ja uz dzegas kāds nostājas, atsvars pārvietojas un atvere aizkrīt ciet. Pavisam vienkārši. Tik vienkārši un tik nenovēršami.
- Mēs netiksim no šejienes ārā, ja? Keitlīna cenšas nezaudēt mieru, taču viņu krata šausmu drebuļi.
- Pa to pašu ceļu netiksim, tas nu ir skaidrs. Gideons runā tālāk, neļaudams viņai pieķerties šai domai. Tātad jāvirzās uz leju. Nekāp virsū nekādiem izvirzījumiem. Ja tu uztausti vēl kādu viltīgu dzegu, uzreiz pasaki man. Norunāts?
Keitlīna vēlreiz dziļi ieelpo, pūlēdamās nomierināties. Norunāts.
Viņa jūt un dzird, ka Gideons rāpjas zemāk. Kļūst arvien grūtāk noturēties. Viņas spēki sāk izsīkt.
Stāvi! Stāvi! Gideons kliedz, un viņa sastingst. Te ir vēl viena!
Viņš ar pēdu aptausta izvirzījumu. Nav šaubu, ka tas ietilpst kaut kādā mehānismā. Bet ko īsti tas iedarbina? Varbūt tas kaut ko atver? Vai aizver ciet vēl kādu atveri? Ja nu tas iesprostos viņus šajā caurumā līdz pasaules galam?
Bet, kas zina, varbūt tas kalpo tikai acu apmānam?
Varbūt tomēr to nospiest? Ja viņi neko nedarīs, sekas taču būs tikpat liktenīgas.
Gideons drudžaini domā. Varbūt ari no apakšas aku nosprosto tāda pati bīdāma plāksne. Vai nevar būt tā, ka, uz tās nostājoties, pār viņiem nogrūs smilšu lavīna vai pat akmeņi?
Tad viņi tiks aprakti dzīvi.
185
- Viņu nekur nav, saka Greblis. Mēs pārmeklējām visu.
Meistars sēž, atbalstījis ievainoto kāju uz akmens sola. Tas ir pilnīgi droši?
Greblis pamāj. Mēs izķemmējām visu, kambari pēc kambara, gaiteni pēc gaiteņa.
- Tas nozīmē, ka viņi ir aizbēguši, bilst Meistars. Tā ir vienīgā versija. Viņi kaut kā tikuši garām Pielūkiem, kas sargā izeju.
Nav skaidrs, kā bēgļiem tas izdevies, taču, domājot loģiski, nekas cits nevarēja notikt. Greblim ļoti negribas to sacīt, tomēr viņam nav izvēles. Pabeigt rituālu mēs vairs nepaspēsim. Šķīstītājiem, Nesējiem un Pielūkiem jāizklīst. Jābrīdina ārzemju brāļi. Jāveic visi piesardzības pasākumi.
Meistars ar pūlēm pieslejas kājās. Tev taisnība. Mēs esam pievīluši Svētajo uzticību. Tad viņš pats sevi izlabo. Es viņus pievīlu. Pievīlu jūs visus.
Greblis apzinās, ka šis nav īstais brīdis uzmākties ar mierinājumiem, piedošanu un jūtelību.
- Vai man tiek atļauts visu atcelt un uzsākt plāna B īstenošanu?
- Jā. Meistars iepleš rokas un apskauj savu veco draugu. Desmit minūšu laikā Templim jābūt tukšam. Es dodos pie Svētajiem, bet pēc tam iziešu pa savu eju.
Greblis pamāj. Jā. Mums nekas cits neatliek.
186
- Ko tu dari? kliedz Keitlīna. Par ko tu domā?
Gideonam nav atbildes.
Sirds pukst neizturami ātri.
- Es tikai atvelku elpu, viņš melo, noņemdams kāju no viltīgās dzegas. Uztaustījis citu atbalsta punktu, viņš atļaujas mazliet atslābināties. Uzmanies, te ir vēl viens slazds.