- Labi. Keitlīnas pirksti paslīd. Viņa ar muguru atspiežas pret akas sienu, izstiepdama rokas un kājas, lai nenokristu. Vismaz kaut ko viņa tajā savā mūra cellē ir iemācījusies.
- Kas ar tevi notiek?
- Paslīdēja rokas. Viņa taustās gar sienu un drīz, par laimi, atkal atrod, kur pieķerties. Tagad atkal turos. Viss kārtībā. Vari kāpt tālāk.
Gideons nevar kāpt tālāk.
Viņš ir sasniedzis akas dibenu. Un atrauj kāju atpakaļ, nespēdams uz tā nostāties.
Gideonu stindzina bailes un šaubas. Viņš cenšas aplēst, cik metru abi tā rāpušies. Vismaz piecus viņa augumus, proti, piecreiz 1,8 metrus. Tātad deviņi metri. Ja viņš nemaldās, tas akmens bluķis zāles vidū bija apmēram piecus metrus augsts, tātad viņi ir jau krietni zemāk par kapeņu grīdu.
Šī doma viņu nomierina un palīdz saņemties. Viņš noliek zemē vienu kāju, tad otru.
Nekas nenotiek.
Var droši stāvēt uz abām kājām.
Tomēr nekādu izeju no šejienes viņš nespēj saskatīt.
Virs galvas atskan troksnis. Pēkšņi viņu ķer pamatīgs trieciens, uz pleciem uzkrīt krietns smagums. Kājas saļogās, viņš iegāžas kaut kādā šaurībā. Tā ir Keitlīna. Viņa nav noturējusies.
Pamats viņam zem kājām ir sasvēries slīpi. Piepeši dubultojies svars ir iedarbinājis vēl vienu viltīgu mehānismu. Akmens plāksne viņam zem kājām nozūd, un abi, saķērušies kopā, slīd lejup, saskrāpēdamies gar raupjo akmens virsmu. Dažas šaušalīgas sekundes viņiem zem kājām nav nekā. Pēc tam slīpums izlīdzinās, slīdēšana kļūst lēnāka; tad beidzas pavisam.
Viņi joprojām ir dzīvi. Dzīvi un neprātīgi priecīgi. Šim kritienam varēja būt tikai viens iemesls: šī ir izeja uz ārpasauli. Pēkšņi Gideons saprot, kālab kapličas vidū bija vajadzīgs gigantiskais akmens bluķis. Tam bija jākļūst par sentēvu garu mājvietu. Kad aka būtu pilna ar garīgi atdzimušajiem, tie ar savu svaru atvērtu pēdējo izeju un atgrieztos virszemē.
Keitlīna iekunkstas. Viņa mēģina pakustēties. Gideons dzird, cik smagi viņa elpo. Līdz pēdējam izmocīta. Viņš mierinādams apskauj meiteni. Atpūties! Tūlīt viss būs beidzies.
187
Nepaiet ne piecas minūtes pēc telefona zvana no bāzes, kad Apache apkalpe ir sapulcējusies un gatava lidojumam.
Tomijs Milners jau bija sācis domāt, ka nakts operācija nenotiks. Kaut kas tāds gadās tik reti. Pavēle ir vienkārša: atrast un iznīcināt. To viņš varētu darīt, neatvēris acis. Četri rotori paceļ viņus augstu melnajās debesīs. Tālu lejā redzami automobiļi, kas brauc laukā no poligona. Tiem puišiem ir pateikts, ka pa šo laiku iegūti slepeni izlūkošanas dati.
Atskan rācijas sprakšķis. Poligons atbrīvots manevriem. "Apaš-1", apstipriniet, kad redzat mērķi!
- Bāze, atbilde pozitīva, mēs esam gaisā un tuvojamies.
- Sistēma bloķēta, paziņo Čārlijs Goldings, turēdams rokas uz Longbow uguns vadības radara pults. Sasniedzamības rādiusā, gatavi komandai atklāt uguni. Beidzu.
- "Apaš-1", jums atļauts atklāt uguni bez komandas.
Goldings skatās ķiverē iebūvētajā ekrānā. Virs galvenā rotora
iebūvētais uguns vadības radars pārraida datus uz milimetru viļņu tēmēkli lāzervadāmās Hellfire II raķetes priekšgalā. Displeja centrā ir pirmais no ienaidnieka tankiem, kurus viņiem pavēlēts iznīcināt.
Tumšajā Viltšīras naktī pēkšņi uzliesmo žilbinoši spoža gaisma un atskan varens pērkona dārds. Lielās zāles kupols zem diviem veciem Chieftain tankiem ieplaisā kā vārītas olas čaumala. Tempļa gaiteņi izzūd kā sažuvušas dzīslas, un Sentēvu kapenes tiek apraktas zem tonnu tonnām akmens bluķu, zemes un gruvešu. Tās pazūd kā nebijušas.
188
Keitlīna un Gideons taustīdamies iet pa piķa melno eju. Tā kļūst arvien platāka un augstāka, jau ir iespējams iet blakus. Viņa atbalstās pret Gideonu, lai mazāk sāpētu naža savainotā kāja.
Gideons joprojām cīnās ar bailēm. Senie cilvēki savas svētnīcas sargāja visiem līdzekļiem. Iespējams, viņus vēl gaida pārsteigumi. Kas zina, viss nogrūs viņiem uz galvas. Vai sabruks zem kājām. Viņš ar skatienu urbjas tumsā, skatās uz grīdu, uz sienām, drudžaini pēta, vai kaut kas neiekritīs acīs. Jebkas, kas šķiet neparasts.
Izstiepis kreiso roku, viņš taustās gar sienu. Tur to, augstu paceltu, lai laikus pamanītu rēgojamies siju vai kaut ko vēl ļaunāku, kaut ko tādu, pret ko viņi, neko ļaunu nenojauzdami, varētu sadragāt galvu.
Ceļgali saspringst, tātad viņi virzās augšup. Cerams, augšup nozīmē ārā no šejienes. Ņemot vērā, cik dziļi pazemē bija izbūvēts Templis, viņiem būs jāiet vēl ilgi.
Keitlīna klusē. Pēdējās stundas ir bijušas pārāk briesmīgas, turklāt viņa septiņas dienas nav ēdusi. Viņai vienkārši nav spēka. Brīnums, ka viņa vispār spēj kustināt kājas.
- Varbūt apstāsimies?
- Nē. Nē, ejam. Ja es tagad apstāšos, tad, var gadīties, vairs nespēšu kustēties uz priekšu.
Viņi meimuro tālāk. Kaut kur aiz muguras atskan briesmīgs rībiens. Pa gaiteni veļas tāda kā skaņas bumba. Neko neredzēdami, viņi sevišķi asi uztver triecienviļņus. Zeme zem kājām līgojas. Sienas arī. Gaiss pēkšņi ir pilns putekļu.
Gideons zina, kas te notiek. Iegruvums. Visa šī būve brūk.
- Mums jāskrien! Viņš satver meiteni ap vidu un velk līdzi. Te viss brūk kopā.
Liekas, ir pamodies milzīgs pazemes neradījums un smagiem soļiem dzenas viņiem pakaļ, rēkdams un snaikstīdamies pēc viņu kājām. Viņi neprātīgās izbailēs drāžas pa tumšo gaiteni.
Gideons ar pieri ieskrien akmens sienā. Strupceļš. No trieciena viņš nogāžas gar zemi, noraudams līdzi arī Keitlīnu. Viņa sāniski atsitas pret sienu un, liekas, salauž gūžas kaulu. Gaisā ir tik daudz putekļu un sīkas drazas, ka viņa nespēj paelpot. Eju piepilda zeme un dažādas sanesas. Viņi tiks aprakti dzīvi.
- Kur tu esi? Gideons ir pazudis tumsā.
Zeme un akmeņi plūst pāri viņas basajām kājām kā smaga upe. Nāk virsū nāves paisums. Gideon! Gideon, kur tu esi?
Viņš kņūpus guļ sanesās. Krūtis ir tik smagas, it kā būtu pielietas ar slapju cementu. Galva dun, deguns ir lauzts. Sakopodams visus spēkus, viņš neveikli pieraušas četrrāpus.
- Gideon! viņa kliedz, bet tas ir cerības, nevis izmisuma kliedziens.
- Te! viņš atsaucas. Es tepat esmu.
Tomēr Keitlīna nespēj viņu atrast. Gideon! Nāc šurp! Es esmu te.
Viņš velkas turp, kur skan meitenes balss. Pēdīgi viņa izstieptās rokas to satausta. Viņai virs galvas mutuļo putekļu virpulis.
- Pacel roku! Nu, pacel roku! viņa satraukti sauc.
Gideons paklausa.
Viņa pirksti uztausta šauru, robainu caurumu. Atvere, aiz kuras ir izejas lūka tuneļa griestos. Viņš saāķē pirkstus un piespiež rokas Keitlīnai pie sāna. Atsperies man uz rokām. Kāp augšā!
Ja viņai vēl būtu atlicis kaut cik enerģijas, viņa smietos. Tā ir izeja!
Ja šī aka ir tāda pati kā tā otra, Gideons lēš, tad no virszemes viņus šķir tikai deviņi metri.
Deviņi metri līdz brīvībai.
189
Viņi kārpās augšup pēdējiem, pašiem pēdējiem spēkiem.
- Stāvi! Keitlīna iekliedzas. Te ir vēl viena svira!
- Ej apkārt, Gideons komandē. Dieva dēļ, tikai neatsperies!