Keitlīna lēni virzās apkārt plāksnei, kas var kaut ko atvērt vai aizvērt. Taču viņa jau ir tikusi visai augstu. Viņa paceļ galvu, cerēdama ieraudzīt kādu gaismas staru. Nakts debesu ielāpu. Zvaigžņu mirdzumu vai spirgtu vēja brāzmu. Tomēr augšā nav nekā un gaiss joprojām ir sasmacis un riebīgs.
Viņa rāpjas augstāk, domādama par vecākiem par to, kā izlīgs ar mammuci, cieši apskaus papuci, ilgi un no visas sirds atvainosies Ērikam.
Viss pirkstiem vairs nav kur pieķerties. Viņa ir pašā augšā, akas galā. Viņa velē pa to ar abām plaukstām.
- Te nevar tikt ārā! viņa kliedz, un balsī atkal ir jaušama panika. Izejas nav! Viss ir ciet!
Kāpēc es nevarēju iet pirmais, domā Gideons, es tur visu varētu izpētīt. Taču aka ir tik šaura, ka viņi nevar samainīties vietām.
- Ko man darīt? viņa kliedz. Nepacietīga, nobijusies.
- Gaidi un domā. Gideons pūlas iztēloties kapeņu plānojumu. Viņi uzrāpās uz piecus metrus augsta akmens bluķa, tad norāpās kopumā deviņus metrus. Tātad izejas tunelis sākās četrus metrus zem kapličas grīdas līmeņa, taču, visticamāk, izveda viņus piecus metrus augstāk. Pēc viņa domām, pa otro aku viņi nav virzījušies vairāk par diviem metriem. Tātad virszeme joprojām ir vismaz trīs vai četrus metrus augstāk.
- Paņem rokas nost no tā vāka! viņš uzsauc. Es kaut ko izmēģināšu.
Keitlīna noliecas un gaida.
Viņš pārkāpj pāri melnajam caurumam un apņēmīgi nostājas uz sviras. Pirmajā brīdī nekas nenotiek. Pēc tam akmens plāksne viņiem virs galvas sāk lēni slīdēt sānis.
- Tas kustas! Vāks veras vaļā!
Tomēr meitenes sajūsma ātri apsīkst. Debesis, vienalga, nav redzamas. Augšā joprojām ir aka.
- Kāp tālāk! Gideons skubina. Pēc kāda metra labajā pusē būs vēl viena svira. Nekāp virsū nekam tādam, kas rēgojas kreisajā pusē.
Viņa atrod sviru. No nepacietības notirpusi, vaicā: Ko lai es daru?
Gideons vilcinās. Tā būs vai nu uzvara, vai nāve. Viņš aizver acis. Kāp virsū.
Keitlīna virzās augšup un pasniegusies uzliek uz sviras labo kāju. Nekas nenotiek. Tad viņa nostājas uz tās ar abām kājām. Viņai pār galvu nobirst zemes un akmeņu krusa. Meitene pārbīlī noelšas. Zeme un smiltis joprojām birst, tās gāžas arī pār Gideonu.
Svaigs gaiss! Pēc veselas nedēļas svaigs gaiss! Pēdējo metru viņa pieveic bezmaz skriešus. Pirksti ieķeras slapjā zālē. Viņa dzird saldās ārpasaules skaņas: tur ir brīvība!
Keitlīna izrāpjas no akas un nokrīt augšpēdus. Kad arī Gideons nokrīt viņai blakus, meitene joprojām smejas.
Pāri sabombardētajiem laukiem pūš dzestrs vējš. Viņi guļ, elsodami un aizgūtnēm elpodami vēso rītausmas gaisu. Neviens no abiem nepamana džipu, kas ripo uz viņu pusi, un neredz cilvēkus, kuri sēž vaļējā automobilī.
190
- Apstājieties viņiem priekšā! Greblis uzsauc štāba virsniekam, kurš sēž pie stūres. Viņi abi ar Aunu sagatavojas. Abi joprojām ir ģērbušies Ģildes drānās. Džipa izvelbto priekšējo lukturu gaismas stari šķeļ pelēko mijkrēsli un krīt pār Gideona un Keitlīnas izvārgušajiem stāviem.
Visi Ģildes locekļi bija atstājuši Templi pāris minūšu pirms tam, kad Meistars iznāca virszemē, pirms tam piezvanījis uz armijas bāzi. Izmantodams savas pulkvežleitnanta pilnvaras, viņš pavēlēja helikopteriem no gaisa uzbrukt šai teritorijai un tad arī pats devās prom.
Greblis nebija gaidījis, ka izdosies atrast Gideonu un ziedu. Viņš vienkārši vēlējās nokļūt pie savas mašīnas, kas atstāta pie Imberas poligona robežas.
Gideons pagriež galvu uz gaismas stara pusi. Beidzot kāds ierodas viņiem palīgā. Piesedzis acis ar plaukstu, viņš jau ver muti vaļā, lai uzsauktu šoferim, taču pamana, ka cilvēks, kurš nāk uz viņu pusi, tur rokā šaujamo. Pat ja viņam vēl būtu spēks mesties bēgt, šeit nav kur paslēpties. Viņš neko nevar iesākt.
Greblis neizteiksmīgi pasmejas.
- Svētajo pēdējā velte. Nodevīgais dēls un sieviete, kas visu izpostīja. Liekas, galu galā viņai tomēr nāksies mirt.
Viņš noņem pistoli no drošinātāja un pienāk tuvāk. Pēkšņi apkārt viss iemirdzas žilbinoši baltā gaismā: viņiem virs galvas debesīs karājas helikopters. Pa visu lauku atbalsojas megafonā izteikta pavēle: Policija! Nometiet ieroci! Jūs esat ielenkti.
Grebļa seja liecina, ka viss tomēr nenotiks tā, kā grib balss no augšienes. Šo balsi viņš pazīst. Džimijs. Viņa miesīgs dēls. Viņš paskatās sānis un tur, kur starmešu kūlis vairs nesniedzas, pamana vīrus melnos formas tērpos; tie ir labi ja piecdesmit metru attālumā. Taktiskā atbalsta grupa. Vīri skrien, zemu pieliekušies, laiku pa laikam nokrizdami zālē, pavērsuši uz viņa pusi šaujamos. Skrien tā, kā ir mācīti.
Apache starmeši iekvēlojas spožāk, helikopters nolaižas zemāk.
Bruņota policija! Nometiet ieroci!
Dēla balss paliek karājamies gaisā. Jāpasteidzas, un viņš to ļoti labi zina. Greblis paceļ pistoli, iebāž stobra galu mutē un izšauj.
Tajā pašā brīdī džips zālē atsperas un metas prom. Atskan šāvieni. Džipa priekšējie lukturi nodziest. Jauni šāvieni, šoreiz no automobiļa puses. Nogūlušies zālē, šauj snaiperi; izklausās, it kā gaudotu mežonīgi suņi.
Auto sāk mest nejēdzīgus līkumus. Apgāžas uz sāna. Apmet kūleni kā lempīgs vingrotājs. Nogāžas uz jumta, uz visām pusēm krīt ļengani līķi. Iestājas baiss klusums. Neviens nekustas.
Tikai tad, kad kļūst dzirdami putnu treļļi, viens no atbalsta grupas dod zīmi, ka tagad var tuvoties. Gideons un Keitlīna pieraušas kājās un cieši piekļaujas viens otram. Debesīs balē jauns mēness.
Viltšīras līdzenumā beidzot aust gaisma.
191 PIRMDIENA, 28. JŪNIJS
Kailija Loka savā luksusnumurā ziņu par Keitlīnas izglābšanos saņem piecos no rīta. Sešos Holivudas zvaigzne ir pietiekami atskurbusi, lai spētu parunāt ar meitu un asaraini paziņotu labo vēsti meitas tēvam.
Sešos trīsdesmit Imberas poligonā ierodas visa Džūdas Tompkinsas tehnisko speciālistu grupa. Septiņos Iekšlietu ministrijas patologs ir apskatījis Džeimsa Pendragona šofera Nikolasa Smita, policijas pārvaldes priekšnieka vietnieka Gregorija Dokerija un inspektora Ādama Stouna līķus, un tie tiek pārvietoti uz grāfistes morgu.
Astoņos Džimijs Devaizesā oficiāli nopratina Lī Džonsu, un pulksten deviņos viņam pirmajam tiek izvirzīta apsūdzība slepkavībā un cilvēka nolaupīšanā.
Desmit pāri astoņiem par notikušo uzzina žurnālisti. Gandrīz visās pasaules radiostacijās, televīzijas kanālos un interneta portālos parādās ziņu speciālizlaidumi.
Desmitos Viltšīras policijas priekšnieks Alans Hants Devaizesā uzstājas steigšus sarīkotā preses konferencē, kurā viņš apsveic savus padotos un pateicas par atbalstu Iekšlietu ministrijai, FIB un Apvienotās Karalistes pilsoņiem.
Vienpadsmitos Džošs Gorens ir uzstājies ar pirmo (viņš cer, ka tādu vēl būs daudz) interviju televīzijā, kurā klāsta, ka tieši viņš aizvedis policiju uz Imberu un tagad grasās tiesas ceļā pieprasīt no armijas desmit miljonu dolāru atlīdzību, kas pēc tiesas un taisnības pienākas viņam. Viņš arī parāda žurnālistiem ierakumus, kuros viņš kopā ar saviem vīriem slēpās no armijas patruļām.
Ap pusdienlaiku Vorminsteres kazarmās kādam beidzot iešaujas prātā, ka apcietinājuma kamerās joprojām sēž vairāki Gorena viri; tie negribīgi tiek atbrīvoti.
Neilgi pēc vieniem Megana jau ir vecāku mājās, apkampj Semiju un prāto, kā pateikt, ka mazā vairs neredzēs savu tēvu.