Gideons ir acīmredzami vīlies. Diemžēl ne. Viss notika ļoti ātri, un tur bija tumšs.
Megana ir studējusi psiholoģiju un divus gadus stažējusies pie viena no labākajiem psiholoģisko portretu sastādītājiem Britu salās. Melus viņa nomana, iekams tie vēl nākuši pār meļa lūpām. Viņa sarauc pieri un tēlo neizpratni.
- Paga, es kaut ko nesaprotu. Jūs labi saskatījāt viņa šķiltavas BIC, pēc visa spriežot. Bet jūs neredzējāt viņa seju?
Gideons mulst un mēģina izlocīties. Nezinu. Varbūt liesma apžilbināja skatienu.
- Jā, tas būtu saprotami. Bet, par spīti visam tam ugunsgrēkam dega papīri viņam rokā, dega aizkari -, jums tā arī neizdevās saskatīt viņu kaut vai tik daudz, lai sniegtu mums pašu vispārīgāko vārdisko portretu?
- Diemžēl neizdevās vis, viņš parausta plecus.
- Mister Čeis, es vēlos jums palīdzēt bet tādēļ man vajag, lai jūs man uzticētos.
- Bet es jums uzticos! Viņš ir izbrīnīts. Kāpēc lai es to nedarītu?
Jautājumu Megana izliekas nedzirdam.
- Vai jūs tiešām, tiešām nevarat neko pateikt par viņu? Augums? Svars? Matu krāsa? Kā viņš bija ģērbies? Vienalga ko!
Gideons labi jūt detektīves caururbjošo skatienu, tomēr cieš klusu. Viņam ir kramplauža fotogrāfija uzņemta ar mobilo tālruni mirkli pirms tam, kad viņš aizcirta durvis. Kramplauzis acīmredzot meklēja kādus tēva noslēpumus, un viņš izdibinās, ko īsti: izdibinās daudz agrāk nekā policija.
Megana vēl aizvien gaida atbildi.
- Atvainojiet! viņš papurina galvu. Es tiešām jums nevaru palīdzēt.
Megana viņam uzsmaida, un šis smaids ir tik plats, ka Gideons gandrīz nodreb.
- Nāksies, viņa ledaini atsaka. Ticiet man, jums nāksies to darīt.
16 stounhendŽĀ
Sargāt neizsakāmi vērtīgos akmeņus būtībā nozīmē neļaut cilvēkiem pa tiem kāpelēt un tos apķēpāt. Tādēļ Kultūras mantojuma komiteja akmeņus iežogo, saliek barjeras un apvelk tiem virves. Iekļūt nožogotajā teritorijā pie dārgumiem drīkst vienīgi ļoti īpašos gadījumos vai ar rakstisku atļauju.
Centīgā valsts iestāde dara, ko var, taču priekšniecība ij nenojauš, ka tās nolīgtie apsardzes darbinieki ir zvērējuši uzticību citām vērtībām. Sems Grābs un viņa darbabiedri ir uzticami Svētajo Kalpi. Ilgi pēc tam, kad oficiālais darba laiks jau beidzies, viņi joprojām sargā dārgumus.
Trīsdesmit piecus gadus vecais Grābs ir viens no tiem ducīgajiem vīriem, kuri atrota piedurknes, izdara, ko no viņiem prasa, un netaupa labus vārdus saviem biedriem. Viņa vadītā Pielūku komanda nemitīgi patur Stounhendžu acīs. Trīssimt sešdesmit grādu rādiusā. Divdesmit četras stundas diennakti. Septiņas dienas nedēļā. Trīssimt sešdesmit piecas dienas gadā.
Grābs un viņa Pielūki ne uz mirkli nenovērš acis no akmeņiem. Daļa no viņiem to dara neslēpjoties un saņem par to algu, citi slepus, ar stratēģiski izvietotu novērošanas kameru palīdzību.
Grābs Pielūkos ir jau desmit gadus. Ģildē viņa vārds ir Skorpions, un viņš nesvārstīdamies seko sava tēva, tēvatēva un vēl senāku priekšteču pēdās. Kopā ar viņu šodien ir divdesmit piecus gadus vecais Lī Džonss, jaunpienācējs, kurš oficiāli vēl nav iesvētīts. Džonss ir garš un kalsns, viņa āda ir pumpaina no nepietiekama ēdiena, un ārpus darba laika viņš valkā netīrus džinsus un krekliņus ar rokzvaigžņu portretiem. Viņš nav īpaši attapīgs un savā neilgajā mūžiņā paspējis pacīnīties ar kuplu skaitu problēmu, tostarp ar narkotikām un dzīvi bez pajumtes. Kad zēnam bija knapi pāri par divdesmit, sabiedrība viņu norakstīja, piekabinot ekohipija birku un nolemjot, ka nekas labs no viņa nav gaidāms. Kādu laiku viņš meklēja mierinājumu pie tādiem pašiem protestētājiem un aģitatoriem, taču nekad īsti nejutās tiem piederīgs.
Jēga viņa dzīvē sāka parādīties tikai tad, kad reiz, pa ceļam uz Glāstonberiju, kur šis zeņķis cerēja tikt pie lēta šņaucamā un varbūt ari nopelnīt kādu nieku ar tirgošanos, viņš ieklīda Stounhendžā. Festivālā viņš tā arī nenokļuva. Saulgrieži bija kaut kas tik iespaidīgs, ka viņš nespēja atrauties no akmeņiem. Viņš palika, palīdzēja visu sakopt un pieteicās darīt jebkuru darbu, lai tikai varētu atrasties maģisko akmeņu tuvumā.
Nu jau gandrīz trīs gadus viņš ir piekomandēts Semam, un abiem ir izveidojušās tādas kā skolotāja un mācekļa attiecības. Sems ir viņa aizgādnis un dalās gudrībā tikpat regulāri, kā piedāvā netīri brūnu tēju no uzticamās blašķes. Katrā maiņā viņš tērpina savu aizbilstamo, lai būtu drošs, ka Lī tiks atzīts par cienīgu un uzņemts Svētajo Kalpu ciešajās rindās.
- Pirmais jautājums! Grābs ieurbjas māceklim acīs ar prasīgu skatienu. Kas ir akmeņi, un ko tie nozīmē mums, Ģildes locekļiem?
Džonss smaida vien tik viegls jautājums! Akmeņi ir mūsu Svētajie. Tie ir visas mūsu šīszemes enerģijas avots. Tie ir mūsu aizbildņi, mūsu sargi, mūsu dzīvības spēks.
Grābs atalgo Lī par pareizu atbildi ielej tēju viņa daudzcietušajā krūzē. Labi. Un kāpēc Svētajie dāvā mums tādu žēlastību?
Atspiedies ar elkoņiem pret stāvvietas barjeru, Džonss auklē rokās krūzi. Mēs esam Svētajo Kalpi, un mūsu tiešie priekšteči ir tie, kuri pirms tūkstošiem gadu atrada dižajiem šo paliekamo vietu. To kauli un asinis mielo Svētajos, un arī mūsu mirstīgās atliekas reiz nonāks turpat: tad loks būs noslēgts.
No Graba termosa vāciņa ceļas garaiņi. Viņš iedzer malku karstās tējas un jautā: Un kā Svētajie dāvā mums savu žēlastību?
- Ar savu garīgo enerģiju. Šo enerģiju tie mums pārraida caur akmeņiem, un to svētība mūs sargā no briesmīgām slimībām un pazemojošas nabadzības.
Grābs ir apmierināts. Māceklis ir pienācīgi apguvis katehismu un noteikti atstās labu iespaidu. Viņš atkal ielej Lī krūzē tēju. Un ko Svētajie vēlas saņemt pretī?
- Cieņu. To jauneklis pasaka ar dziļu godbijību. Mums viņi jāatzīst, jāciena, jātic viņiem un jāklausa tam, ko viņi māca ar sava orākula mūsu Meistara muti.
- Malacis, Lī. Atceries, kas tikai nav gribējis nolaupīt mūsu mantojumu! Atceries katoļus un viņu akmenī iecirstos baušļus, kurus viņi it kā esot dabūjuši no Dieva. Šo pasaciņu viņi sadzejoja tad, kad šeit, Anglijā, Svētajos godāja jau divtūkstoš gadu.
Lī paloka galvu. Viņš saprot. Nedrīkst ļaut, lai viņu aizvilina un samusina citas reliģijas, viltus mācības, kur dievi tiek pielūgti lielos, vienā zeltā mirdzošos namos, kur Baznīca no draudzes locekļiem ik nedēļu izspiež naudu un tad vēl nodibina savas bankas un veselas valstis. Sem, viņš iesāk, alkdams pēc iedrošinājuma. Es zinu, tu vari izsekot saviem ciltsrakstiem līdz tālai senatnei, līdz pat dižajiem vīriem, kuri te uzcēla zilos akmeņus un sarsēnus. Ir skaidrs, ka tāpēc tu esi cienīgs saņemt Svētajo uzmanību un aizsardzību, bet ko lai saka tādi kā es? Mēs te neesam savējie. Mēs esam svešinieki.
Sems jau pazīst šo mazdūšību; nav pirmā reize. Mēs visi te esam savējie, draudziņ. Pirms pieciem tūkstošiem gadu Anglijā dzīvoja pavisam maz cilvēku. Ap to laiku mēs ar tevi droši vien bijām brāļi, nu, vismaz brālēni.
Jaunajam Džonsam šī doma patīk. Un tā ir gluži loģiska. Pat kristieši tic Ādamam un Ievai, un ari viņiem no vienas mīlēšanās reizes aizsākās visa cilvēce. Vai kaut kā tamlīdzīgi, viņš īsti neatceras. Jā, brāļi viņš un Sems ir brāļi.
Malacis, Lī, tu esi īsts izcilnieks. Grābs apliek platu roku ap jaunuļa izģindušajiem pleciem, lai parādītu, cik ļoti viņš ar to lepojas.