— Tas riekstkodis tupēja nevis tur, bet kilometru tālāk, — sacīja trešais no Sīvera, — un droši vien pamanīja uzliesmojumu. Tā ka jebkurā gadījumā būtu bijis vakars…
— Viņi pa-ārslogojās un šļūca uz vēdera, — sirdīgi iebilda otrais, — cita izskaidrojuma nav.
Spilgtajā gaismā viņš piemiedza acis, tad pagriezās un vērīgi palūkojās uz ienācēju. Sīvers viņam pamirkšķināja un ar galvas mājienu norādīja uz guļošo.
— Gatavs?
— Ne-ē, — uzrunātais lēni, it kā domīgi atbildēja. — Vienkārši noguris.
Vārdi, nākdami pār viņa lūpām, jocīgi stiepās garumā, un Sīvers tikko noturējās, lai neiespurgtos.
— Jū-ūs no tālienes? (
— Jā, no Zemes, — Sīvers nevērīgi izmeta. — Nupat nolaidāmies.
— Vai sen aizlidojāt?
— Pirms trim nedēļām.
— Nu, kas tur jauns uz Zemes?
— Viss kārtībā, — teica Sīvers. — Kā jau uz Zemes. Pats pēdējais jaunums: «Zilais Putns» atgriežas.
Stostiķis piekrītoši pamāja.
— Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, — Sīvers paskaidroja, — bet viņi atgriežas! «Zilais Putns»! Zvaigžņu kūģis, kas devies uz Ligantu, atcerieties to dīvaino debess ķermeni — vai nu pundurzvaigzni, vai milzu planētu, ko graviastronomi atklājuši pusceļā uz Centaura Alfas sistēmu! — Viņš pacēla balsi, sašutis par vienaldzību, ar kādu tika uzņemts šis jaunums. — Pirmais kuģis, kas bija aizlidojis uz turieni, pazuda. Visi domāja, ka arī «Putns» …
— Tā-ātad par agru, — stostiķis teica. — Par agru domāja … Vai šo Ligantu viņi atrada?
— Liecies mierā, — norūca trešais.
— Laikam taču! — Sīvers īgni atcirta. — Un, jādomā, arī aplidoja ne vienu reizi vien. Aplidoja tik ilgi, kamēr visu izpētīja. Vai gan citādi viņi būtu aizkavējušies par veselu gadu?
— Ta-as jau sk-aidrs, — stostiķis sacīja. — Tikai no orbītas neko daudz nevar saskatīt. It īpaši ca-aur infra- vizoriem. Viņiem būtu vajadzējis nolaisties.
— Liecies miera, — trešais norūca vēlreiz.
— Tieši tāpēc pirmais kuģis arī neatgriezās, — Sīvers pamācoši iebilda, — ka tā apkalpe sadomāja tur nosēsties. Par šo lēmumu viņi informēja Zemi ar sakaru raķetes palīdzību. Vairāk diemžēl nekas nav zināms. Kā redzat, «Zilais Putns» tur nosēsties nekādi nevarēja.
— Va-ai tad «Putns» neziņoja Zemei par ekspedīcijas rezultātiem?
— No pirmajiem ziņojumiem izdevās atšifrēt labi ja trīsdesmit procentus teksta. Drausmīgi traucējumi, — paskaidroja Sīvers. — Lai panāktu puslīdz ciešamu raidījuma kvalitāti, būtu vajadzīgs tāds kuģis kā manējais. Tas ir lidojošs pastiprinātājs, kurā knapi pietiek vietas diviem cilvēkiem; viss pārējais — elektronika un enerģētika. «Putnam» tādu ierīču nav. Tomēr pēdējā laikā viņi droši vien vēl kaut ko raidīja …
— Dro-oši vien, — stostiķis piekrita un, turēdams salmiņu pirkstos, sāka lēnītēm tukšot kausu.
— Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.
Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.
— Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.
— Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa tomēr nokļūs mājās…
— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gājuši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapratīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Būtībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.
— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atlidoja? Vai daudzi?
— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pāriesim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš izstiepa roku kaut kur sānis.
— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.
— Nopietns remonts?
— N-nē, nekā sevišķa.
— Tātad drīz lidosiet projām.
Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautājums.
— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sacīja.
Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.
— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?
— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirkstiem salmiņu.
— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pamirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.
Pēc brīža atskanēja jautājums:
— Mēs tra-aucējam?
Sīvera smaids kļuva vēl platāks.
— Tā iznāk. «Zilais Putns» nolaidīsies uz pāris dieniņām, lai pirms iebraukšanas gala stacijā šeit mazliet uzspodrinātos un sapostos. Saprotiet taču! Atgriežas varoņi, kas ilgus gadus nav bijuši dzimtajā pusē…
— Nu jā, — teica trešais, — un mēs tātad traucējam.
— Nē, nē, vecie zēni, lūdzu nepārprotiet, — Sīvers centās ievērot visas diplomātiskā takta prasības. — Savā nozarē arī jūs droši vien esat varoņi. Un tomēr zināma starpība ir. Viņi pirmie izlauzās ārpus Saules sistēmas robežām! Bet jūs te esat tā iepletušies, ka «Putnam» nebūs kur nosēsties. Vai jums maz ir priekšstats, kas tas par milzeni? Bez tam, neņemiet ļaunā, es teikšu atklāti — ieraudzījuši tādu zārku, viņi tūlīt nodomās: «Re, kā pateicīgā cilvēce mūs sagaida — ar sarūsējušu dzelzs lādi un komandu, kurai pat nav formas tērpu.» Starp citu, esmu atlidojis tāpēc, lai no šejienes organizētu tiešu pārraidi. Reportāžu. Un šai svinīgajā reportāžā jūs, patiesību sakot, neiederaties… Tāpēc vēlreiz lūdzu jūs — neņemiet ļaunā! Bet saprotiet — katram jādara savs darbs, un nevajag citiem radīt liekus sarežģījumus…