Mērija Hofmane
Stravaganza. Masku pilsēta
Edgardo Zaghini, Booktrust
Garas kanālmalas mājas augšstāva istabā sēdēja virs un uz galda, kas bija pārklāts ar melnu zīdu, lika kārtis.
Viņš izveidoja apli no divpadsmit kārtīm, zinoši tās pārlikdams pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ar attēlu uz augšu, tad, novietojis apļa vidū trīspadsmit nieku, atslīga un pārdomāja.
Dīvaini, vīrs nomurmināja.
Raienonai,
Belecas īstenajai pavalstniecei
Prologs. Nākotnes lasījumi
Garas kanālmalas mājas augšstāva istabā sēdēja vīrs un uz galda, kas bija pārklāts ar melnu zīdu, lika kārtis. Viņš izveidoja apli no divpadsmit kārtīm, zinoši tās pārlikdams pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzienam ar attēlu uz augšu, tad, novietojis apļa vidū trīspadsmitnieku, atslīga un pārdomāja.
— Dīvaini, vīrs nomurmināja.
Kārts apļa vidū pati svarīgākā bija Zobens, kas vēstīja briesmas. Rodolfo kā seansu gaisotnes autors ar šo zīmi bija apradis. Tāpat nekāds pārsteigums nebija septītajā pozīcijā pa labi no Zobena ieraudzīt Zivju karalieni. Belecas ietekmīgākās sievietes tuvumā bieži plaiksnīja briesmas, un Ūdens karaliene acīmredzot bija pati Hercogiene. Savukārt Zivju princese šoreiz nostājusies pirmās kārts pozīcijā, kreisajā pusē Zobenam, un Rodolfo nekādi netika gudrs, ko tas varētu nozīmēt.
Dīvainākais kāršu izvietojums, kāds jelkad redzēts. Vienīgās kārtis ar cipariem, kas parādījās, bija četrinieki, pa vienai no katra masta Zivīm, Putniem, Salamandrām un Čūskām. Visas pārējās bija no svarīgajiem trumpjiem -Mīlētāji, Burvis, Dieviete, Tornis, Pavasara jaunava un -cik satraucoši Nāve.
Rodolfo krietnu brīdi apsvēra radušos situāciju, tad kārtis uzcēla, kārtīgi sajauca un izlika vēlreiz. Zivju princese, Čūsku četrinieks, Mīlētāji, Burvis… Kad Zobens jau atkal iekrita centrā, Rodolfo roka notrīsēja. Mats matā kā pirmīt.
Rodolfo atkal jo aši savāca kārtis un ietina melnajā zīdā. Tad iestūķēja kokgriezumiem greznota rakstāmgalda atvilktne un no citas izņēma somiņu ar stikla akmentiņiem. Aizvēris acis, Rodolfo iebāza somiņā roku un izvilka riekšavu akmentiņu, kurus viegli uzmeta uz rakstāmgalda, kur tie tagad zaigoja sveču liesmās.
Mirdzošajos tīrradņa akmentiņos Rodolfo ne bez pārsteiguma sazīmēja kroni, lapu, masku un ciparu 16, matu cirtu un grāmatu; ieraugot grāmatu, Rodolfo satrūkās.
Pēc mirkļa viņš piecēlās.
Jau atkal Silvija, — Rodolfo nomurmināja, paceldams gludo purpura stikla gabaliņu, kas ietvēra sudraba kroni. Viņš piegāja pie loga un aplaida acis visriņķī jumta dārzam. Tā vidū rāmi līgoja lukturi, izgaismodami kokus un lapas, bālas bez dienišķās krāsas. Kaut kur tālumā brēca pāvs.
Atgriezies pie rakstāmgalda, Rodolfo izņēma no atvilktnes divus divpadsmitšķautņu metamos kauliņus. Viņš uzmeta sešinieku ar desmitnieku, astotnieku ar astotnieku, septītnieku ar devītnieku saki viens cilvēks, šovakar viscaur sešpadsmit. Tas, tad vēl jaunava un briesmas. Lai ko tas nozīmētu, viss lika domāt par Hercogieni, un tas viņai jāpaziņo. Ciktāl viņš Silviju pazina, tad savus ieskatus par Rodolfo pārdabiskajām izdarībām viņa neatklās, taču brīdinājums ja ne vairāk, tad vismaz ļautu sagatavoties nezināmajām briesmām, kas tuvojas.
Nopūzdamies Rodolfo nolika dievišķo izdarību rīkus un posās pie Hercogienes.
1. nodaļa. Laulības ar jūru
Kalpone atvēra logu slēģus, un uz Hercogienes satina spilvena izlija gaisma.
-Jauka diena, Jūsu Augstība, ierunājās jaunava, sakārtodama sev uz sejas zaļu, sudraba cauraustu masku.
Lagūnā ik diena ir jauka, attrauca Hercogiene un saslējās sēdus, ļaujot kalponei ietīt savus plecus pledā un pasniegt tasīti karstas šokolādes. Hercogiene bija melnā zīda nakts maskā. Šobrīd viņa pētoši skatījās kalponē.
Jauniņā, vai ne?
Jā, Jūsu Augstība. Meitene pietupās reveransā. Un, ja man ļauts izteikties, kāds gods kalpot jums tik lielā dienā!
Tūdaļ viņa sasitīs plaukstas, nodomāja Hercogiene, sūkdama tumšo šokolādi.
Kalpone sajūsmā sasita plaukstas.
Ai, Jūsu Augstība, jūs droši vien pošaties laulībām!
Kā tad citādi, nogurušā balsī attrauca Hercogiene.
Pošos tāpat kā katru gadu.
*
Laiva, kad tajā iekāpa Arianna ar cieši satvertu milzīgu audekla somu rokās, brīdinoši sazvārojās.
Uzmanīgi! norūca 'Ibmaso, no laivas pasniegdams māsai roku. Tevis dēļ apgāzīsimies. Kam tev tā milzu krava?
Meitenēm daudz ko vajag, stingrā balsī noteica Arianna, zinādama, ka Tomaso viss sievišķīgais liekas noslēpumains.
Pat uz vienu dienu? pajautāja Andželo, otrais brālis.
Šī diena solās būt visnotaļ gara, Arianna noteica vēl stingrāk, pielikdama sarunai punktu.
Neizlaizdama somu no rokām, viņa iekārtojās laivas stūrī, tikmēr brāli lēniem, drošiem zvejnieku vēzieniem sāka airēt, kā jau paraduši savās jūras gaitās. Viņi bija atbraukuši no Merlino salas, lai Toronē uzņemtu māsu un tad dotos tālāk uz lagūnas Gada festivālu. Arianna kopš mazas gaismiņas bija nomodā.
Tāpat kā visi pārējie lagūnieši, arī viņa jau no bērna kājas apmeklēja Laulības ar jūru, taču šogad satraukumam bija sevišķi iemesli. Viņai bija savs plāns. Un lietas, kas atradās smagajā somā, bija daļa no šī plāna.
Ai, cik žēl tavu matu, teica Lusjēna māte, iekozdama lūpā un atturēdamās no sev ierastā nomierinošā žesta pārlaist roku pār zēna cirtainajiem matiem. Cirtu vairs nebija, un viņa nezināja, kā dēlu mierināt vai varbūt sevi.
Viss kārtībā, mamm, attrauca Lusjēns. Būšu moderns. Skolā daudzi zēni matus pat noskuj.
Ne vārdiņš netika bilsts, ka zēns vēl nav tiktāl izveseļojies, lai ietu uz skolu. Bet par matiem viņš neko daudz nebēdāja, tas tiesa. Vairāk uztrauca nogurums. Neko tādu agrāk nebija nācies piedzīvot. Tas nelīdzinājās nogurumam, kāds jūtams pēc labas futbola spēles vai piecdesmit distanču peldēšanas. Nu jau krietns laiciņš, kopš Lusjēns nevarēja ne vienu, ne otru.
Likās, ka asiņu vietā ir ķīselis, jau piecelšanās sēdus neizsakāmi nogurdināja. Vienlīdz grūti bija arī izdzert pus-tasīti tējas tikpat kā rāpties Everestā.
— Tādas komplikācijas tik bieži negadās, apgalvoja māsiņa. Lusjēnam nav paveicies. Bet tam nav nekāda sakara ar ārstniecības norisi.
Un tur jau tā nelaime. Juzdamies pagalam iztukšots un izsmelts, Lusjēns nesaprata, vai tā ir ārstēšanas vai slimības vaina, kas liek justies tik draņķīgi. Un skaidrs, ka arī vecāki mokās neziņā. Un tas bija pats šausmīgākais redzēt viņus tik izbiedētus. Mātei, uzlūkojot dēlu, acīs, šķiet, allaž sakāpj asaras.
Un tētis Lusjēna tētis pirms slimības tā pa īstam nekad ar viņu nebija runājies, taču saprasties gan viņi sapratās labi. Viņi mēdza kopā darboties peldēja, gāja uz spēlēm, skatījās TV. Bet tā pa īstam runāt tētis sāka tikai pēc tam, kad kopā darboties vairs nebija iespējas.
Tētis pat nesa Lusjēna guļamistabā bibliotēkas grāmatas un lasīja priekšā, jo Lusjēns pats grāmatu noturēt rokās nespēja. Lusjēnam tas patika. Pēc grāmatām, kas viņam bija labi pazīstamas, kā Hobits vai Toma pusnakts dārzs , nāca tās, kuras tēvs atcerējās no savas bērnības, Mēness flote vai romāni par Džeimsu Bondu.