Milzu podos slējās koki visā augumā, un viscaur ziedēja puķes, pildīdamas gaisu ar smagu aromātu. Jumta dārza vidū darbojās muzikālā strūklaka vēl kaut kas no zinātnes, nosprieda Lusjēns. Zemi gandrīz viscaur klāja ēnas, starp diviem apelsīnu kokiem bija izvilkts šūpuļtīkls, bet cieši klāt balustrādei, kas dārzu ieskāva, pret dakstiņu terasi triecās saules stari.
Rodolfo viņu tur jau gaidīja, gozēdamies saulē. Kad Lusjēns pienāca klāt, Rodolfo saudzīgi apņēma zēnu ap pleciem un mudināja paskatīties lejup.
Ko tu tur redzi? viņš pajautāja.
Pirmajā acumirklī Lusjēns cauri margām aplūkoja neatkārtojamo Belecas daiļumu, pilsētas sudraba smailes un zvanu torņus, kas zilajās debesīs mirdzēt mirdzēja, taču Rodolfo bija domājis ko citu. Viņš norādīja uz dakstiņiem, to sarežģīto, gluži astronomisko rakstu. Dārzs, kādam, pēc mūsu priekšstatiem, jābūt burvja dārzam, nosprieda Lusjēns.
Un tad Lusjēns ieraudzīja to, kas bija jāredz. Pie abu kājām stiepās tikai viena tumša ēna.
Es gaidīju cilvēku bez ēnas.
4. nodaļa. Stravaganti
Laiks jumta dārzā šķita apstājies. Ja ne apstājies, tad vismaz pagausinājis gaitu līdz kūtram solim. Lusjēns nespēja atraut skatu no vietas, kur vajadzēja būt viņa ēnai. Rodolfo, kurš uz mirkli bija atgriezies istabā, jau nāca ar divām glāzēm dzirkstoša, gaiša dzēriena.
Prosecco, viņš sacīja. tu esi šokā.
Lusjēns jau gribēja aizbildināties, ka nedzer, bet tad sajuta mokošas slāpes, turklāt Dievs vien zina, kāds šajā pilsētā ūdens. Vieta, kur viņš tagad stāv, ir viena lieta, bet pavisam cita laiks, kurā viņš iemests, tas nav divdesmit pirmais gadsimts, par to šaubu nav, un galu galā viss pilsētas skaistums nespēj atsvērt no kanāliem plūstošās smakas.
Lusjēns iemalkoja prosecco. dzēriens bija vēss, nedaudz kodīgs un Lusjēnam garšoja lieliski. Alfredo, vecais man-doljers, kas viņu bija atvedis no Scuola, nāca rodolfo pa
pēdām ar pudeli vienā rokā un paplāti, piekrautu nevīžīgām šķiņķa sviestmaizēm, otrā. Lusjēns sajuta vilka izsalkumu. Kad viņš pēdējo reizi bija ēdis? Kūciņas kafejnīcā ar Ariannu? Vai arī mazliet olu kulteņa, ko pirms gulētiešanas izdevās iemānīt tajā otrajā dzīvē?
Lai kā arī būtu, tas likās bezgala sen, un, pirms uzdot Rodolfo kādu no daudzajiem jautājumiem, kas nedeva miera, Lusjēns jau bija notiesājis trīs sviestmaizes un izdzēris divas glāzes dzirkstošā vīna.
Sudrabmatis zinātnieks vai burvis, lai kas viņš bija, pats neēda, tikai, draudzīgi klusēdams, sēdēja, kamēr Lusjēns pabeidza maltīti.
Nu kā, jūties labāk? viņš apvaicājās.
-Jā, paldies, teica Lusjēns. Pašreiz jūtos lieliski.
Viņš nolika glāzi sev blakus uz terases un izstaipījās, apzinādamies izjūtas ik loceklī, ik muskulī. Nekāda noguruma, nekāda vājuma, nekādu sāpju. Varbūt tas vīna dēļ, jo enerģija Lusjēnā kūsāt kūsāja.
Rodolfo pasmaidīja. Pastāsti man par sevi un dzīvi tajā otrajā pasaulē.
Vai tad jūs nezināt? pajautāja Lusjēns; viņam šķita, ka Rodolfo noteikti pieder vareno, viszinošo burvju klanam.
Vien to, no kurienes apmēram tu varētu būt un no kāda laikmeta, atbildēja Rodolfo. Neko nezinu par tevi, pat vārdu ne.
Lusjēns. Šeit tas laikam būs Lučiano. Vismaz tā es teicu Hercogienei, paskaidroja Lusjēns.
Lai tad arī paliek Lučiano, nopietni teica Rodolfo, un viņa sejā parādījās smaida atblāzma.
Nezinu, kas tieši jūs interesē, sacīja Lusjēns. īstajā dzīvē esmu nedziedināmi slims. Es tieku ārstēts cerībā, ka atlabšu, taču pēdējā laikā kļūst sliktāk un sliktāk. Šeit gan jūtos lieliski. Nekāda vaina.
Rodolfo, saliecies uz priekšu, uzmanīgi tvēra katru vārdu. Nākamā stunda pagāja, iztaujājot Lusjēnu vai par katru ikdienišķu sīkumu, arī par gluži ikdienišķām lietām, piemēram, ko ģimene ēd pusdienās un kur iepērkas. Klausoties Lusjēna stāstījumā par pavisam elementārām lietām, kā supermārkets, metro, futbola mači, Rodolfo tumšās acis mirdzēja. Pat pica, kuru, pēc Lusjēna domām, gan vajadzēja zināt, lika apmulsušajam Rodolfo savilkt uzacis.
Apaļas plakanas maizītes ar ceptiem tomātiem un sieru virsū? viņš pārprasīja. Vai tiešām?
Lusjēns pasmaidīja.
Vai arī cāļa tikka, vai ziemassvētku pusdienas, vai pat skotu jēra gaļas sautējums, ciktāl man zināms. Mūsdienās viss ir iespējams.
Rodolfo bija neizpratnē,
Mums Tālijā tā visa, ko pieminēji, nemaz nav. Vai tiešām tas viss ir tik gards?
-Jā šis tas -, bet par picu gan es tā neteiktu, atteica Lusjēns.
Rodolfo atslīga krēslā un, noknikšķinādams locītavas, izstaipījās.
Tagad jūsu kārta, sacīja Lusjēns. Pastāstiet man par Belecu, par Tāliju.
Ko tu vēlies zināt?
Visu. Lusjēns papleta rokas. Man nav saprotams itin nekas. Proti, kāpēc esmu šeit un kāpēc man nav ēnas, un kāpēc jūs gaidījāt tādu kā es?
Rodolfo piecēlās un aizsoļoja līdz akmens margām. Viņš pameta skatienu laukā pāri katedrāles sudraba jumtam. Tad pievērsās Lusjēnam.
Lai atbildētu uz taviem jautājumiem, man jāatgriežas pagātnē. Pirms kāda laika no jūsu pasaules manējā ieradās ceļotājs. Tas, pēc jūsu izpratnes, bija pirms simtiem gadu, pēc manas ne. Viņš bija pirmais, kas atklāja noslēpumu, pirmais no brālības, kurai piederu ari es. Viņš bija pirmais slravagante.
Kas tas tāds?
Ceļotājs. Mūsu izpratnē ceļotājs laikā un telpā. Viņš bija izcils zinātnieks no tavas valsts. Varbūt būsi dzirdējis. Viljams Detridžs. Rodolfo apklusa un cerīgi palūkojās Lusjēnā, bet tas tikai papurināja galvu.
Jau kopš laika, kad Doktors Detridžs veica pirmo ceļojumu, Rodolfo turpināja, stravaganti centās izstrādāt principus šādu ceļojumu veikšanai. Tas ir sarežģīts darbs un dažkārt ari bīstams. Laika gaitā esam atklājuši riska faktorus, kas rodas, pārejot no vienas pasaules citā.
Tikpat kā Stārtrekd, teica lusjēns un acumirklī apķērās, ka jāpaskaidro. Tā ir tāda TV programma par nākotni. Tur nedrīkst bez vajadzības iejaukties laika un telpas ritumā, jo tam var būt drausmīgas sekas. Un nedrīkst iejaukties svešā kultūrā. Tāds ir galvenais noteikums.
Man no tā visa maz kas saprotams, atzinās Rodolfo,
bet būtībā izklausās pareizi. Ik ceļojums starp jūsu un mūsu pasauli ir riska pilns, un nav viegli to uzsākt. To var darīt tikai tie, kas studējuši stravagācijas zinātni, iemācījušies savaldīties un saskatīt lamatas.
Pagaidiet! iesaucās Lusjēns. Es neko tamlīdzīgu neesmu darījis. Es tikai turēju rokā piezīmju grāmatiņu un domāju par pilsētu. Iedomājos Venēciju, kas manā pasaulē, šķiet, līdzinās Belecai.
Ve-nē-cija, domīgi novilka Rodolfo. Nemaz neizklausās pēc tāliešu vārda, bet esmu to dzirdējis. Tieši tā Doktors Detridžs sauca mūsu pilsētu.
Lai kā ari būtu, nekādu mācību kursu neesmu apguvis.
Tomēr tu esi stravagante, paziņoja rodolfo. tādēļ lev šeit draud lielas briesmas.
Kāpēc? brīnījās Lusjēns. Jūs man vēl neesat tā īsti paskaidrojis, kāpēc es šeit vispār esmu.