Tev to tik viegli nesaprast, soļodams pa jumta terasi, teica Rodolfo. Es nebūt neapgalvoju, ka man pašam viss ir skaidrs, kaut gan šo zinātni esmu studējis gadiem. Tu sacīji, ka turēji rokā grāmatiņu. Vai varu to apskatīt?
Mazliet vilcinādamies, Lusjēns izvilka grāmatiņu no zilās pidžamas kabatas, kas viņam vēl aizvien bija zem bele-cieša apģērba, un pasniedza Rodolfo.
Rodolfo to paņēma godbijīgi kā Bībeli un pagrozīja rokās.
Vai zini, no kurienes tā nākusi? viņš pajautāja.
Tētis to nejauši atrada Veiveliroudā, sacīja Lusjēns.
Nē. Lai nu kā, bet no turienes grāmatiņa nav. Tā izgatavota mana brāļa Edžidio darbnīcā šeit Belecā.
Bet kā grāmatiņa nokļuva Londonā, manā pasaulē?
Es pats to tur atstāju.
Lusjēnam aiz pārsteiguma aizcirtās elpa. Jūs esat bijis manā pasaulē?
Saprotams, sacīja Rodolfo. Vai tad es tev neteicu, ka esmu stravagante ?
Iztēlojoties, kā Rodolfo soļo pa Londonu savā melnajā samtā, Lusjēnam gribējās pasmaidīt. Bet, ej nu sazini, varbūt citi noturētu viņu par vecāka gadagājuma hipiju un neviens ij aci nepamirkšķinātu; cilvēki domātu, ka viņš ieklīdis no Hempstedas, nevis no citas dimensijas.
Rodolfo atdeva zaigojošo purpursārto grāmatiņu Lusjēnam.
Glabā to rūpīgi. Nevienam citam nerādi. Atradīsies tādi, kas gribēs tev to atņemt.
Bet kālab? jautāja Lusjēns. Kālab lai viņi to darītu?
Grāmatiņa atklātu ceļošanas noslēpumu uz tavu pasauli. Vēl vairāk to pazaudējis, nemūžam vairs nespēsi tajā atgriezties, — Rodolfo nopietni sacīja.
Ko jūs gribat ar to teikt? prasīja Lusjēns. Vai mani apdraud citi stravagantes?
Stravaganti, izlaboja rodolfo. nē. īsts brālības biedrs nekad neizmantotu svešu talismanu, lai iekļūtu citā pasaulē. Bet mums ir ienaidnieki ļaudis, kuri vēlas izlaupīt jūsu pasauli, ieviešot turienes maģiju šeit.
Maģiju? brīnījās Lusjēns. Manā pasaulē maģijas nemaz nav. Mūsu dzīve ir pavisam ikdienišķa.
Un tomēr jums pa spēkam metāla kastēs pārvietoties apakš zemes, virs zemes un pat gaisā! iebilda Rodolfo.
Jums ir ierīces, ar kurām varat pasūtīt pusdienas, un citas, kas tās pienes klāt. Jūs protat sazināties ar cilvēkiem, kas atrodas jūdzēm tālu, jūs varat lasīt grāmatas citu valstu bibliotēkās. Vai tad tā nav maģija?
Nav gan, Lusjēns nepiekrita. Tomēr es saprotu, kāpēc jums tā šķiet: šeit nav ne lidaparātu, ne interneta, ne mobilo telefonu. Bet tā jau nav maģija tie ir izgudrojumi. Jūs jau pats zināt, tehnoloģija zinātne.
Nelikās, ka Lusjēns būtu viņu pārliecinājis. Zinātne ir tas, ar ko es nodarbojos savā laboratorijā, Rodolfo skaidroja. Bet lai tā būtu. Tieši jūsu zinātne, es to gan sauktu par maģiju, ir ieinteresējusi Kimiči.
Kimiči, atkārtoja Lusjēns. Vai tie ir jūsu ienaidnieki?
Rodolfo pamāja. Viena no senākajām un sazarotākajām dzimtām Tālijā. Mūždien kāds precas un vairo viņu skaitu. Visas pilsētas, izņemot vienu Ziemeļtālijā, pārvalda kāds no viņiem, ne tikai oficiāli. Kimiči šai zemītē valda katrā hercogistē un pilsētā, izņemot mūsu Belecu. Pat Pāvests cēlies no šīs dzimtas.
Pāvests? pārsteigts iesaucās Lusjēns. Jums ir pāvests?
Kā gan citādi, atsaucās Rodolfo. Teorētiski mūsu likumdevēji ir Remorā, taču galvenais lēmējs faktiski ir vecākais brālis Nikolo di Kimiči.
Ko viņi, tikuši manā pasaulē, darītu? pajautāja Lusjēns.
Ja Kimiči izdotos tikt ne tikai jūsu pasaulē, bet arī jūsu laikā, Rodolfo turpināja, viņi atgrieztos ar visvisādu maģiju slimību dziedēšanas līdzekļiem, burvju spējām, kas liek kustēties nedzīviem priekšmetiem, mistiskiem ieročiem, kuri spēj nonāvēt un sakropļot no liela attāluma… Vai man turpināt?
Un stravaganti? lusjēns turpināja. ko dara viņi? Vai viņi arī kaut ko no tā visa neiekāro?
Nē, klusā balsī bilda Rodolfo. Viņi? Es gan teiktu mēs, jo tagad arī tu esi viens no mums, patīk tev tas vai ne, no tavas pasaules uz mūsējo nenesam neko, ja nu vienīgi kaut ko, kas vajadzīgs drošam atpakaļceļam. Esam kļuvuši par šādu ceļojumu noslēpuma sargātājiem. Jau kopš Doktora Detridža pirmā nejaušā ceļojuma mēs saprotam, ka ikviens citas pasaules apmeklējums ir jānovēro.
Lusjēns sarauca pieri. Pagaidiet. Es te kaut ko nesaprotu. Visā visumā it kā skaidrs, bet vai jūs neteicāt, ka Doktors bija gan no manas pasaules, taču daudz senāka gadsimta?
Jā, no sešpadsmitā gadu simteņa, jūsu karalienes Elizabetes laika.
Patlaban mums ir jau cita karaliene, teica Lusjēns,
Elizabete Otrā. Bet, ja jūs neko nezināt par supermārketiem vai metro un esat vecmodīgās drānās, kāds gadsimts ir šeit?
Rodolfo nopūtās. Baidos, ka vēl aizvien sešpadsmitais. Tāpēc jau Kimiči tā kāro dabūt jūsu divdesmitā gadsimta maģiju.
Nu jau divdesmit pirmā, Lusjēns nevērīgi izmeta. Domas drudžaini rosījās. Viņš pamazām sāka kaut ko saprast, lai gan balto plankumu vēl bija daudz. Jūs gribat teikt, ka Kimiči nevēlas gaidīt, kamēr to visu izgudros šeit? Un viņi, tā teikt, grib paātrināt civilizācijas gaitu?
Rodolfo uzmeta I.usjēnam skumju mirkli. Ja nonāvēt daudzus cilvēkus vienā mirklī ir civilizācijas sasniegums, tad jā, tieši to viņi grib.
Bet ne jau viss ir tik drūmi, iebilda Lusjēns. Jūs pats taču pieminējāt zāles slimību ārstēšanai un tā tālāk.
Vai tad tās tiešām būtu nekaitīgas? Vai tad Kimiči apjēgtu, kā likt lietā maģiju, lai kādam kļūtu labāk?
Lusjēna acu priekšā iznira vājprātīgs neģēlis samta tērpā, kas grasās injicēt ķīmisku vielu kādam belecietim, kam ir vēzis, bet varbūt arī nav. Nē. Manuprāt, lai to darītu, jābūt izglītotam divdesmit pirmā gadsimta ārstam.
Un, ja nu viņu rīcībā šīs zāles un prasmes arī būtu, -Rodolfo neatlaidās, tu domā, tās būtu vispārpieejamas? Nē. Kimiči grib palīdzēt tikai otram Kimiči. Viņi nolaupītu jebko, kas spēcinātu, pagarinātu mūžu, ļautu viņu sievietēm viegli laist pasaulē veselus bērnus. Bet par citiem viņiem nospļauties.
Rodolfo soļoja turp un atpakaļ pa terasi nikni un draudīgi. Cik necik apjaušot tās spēles noteikumus, kurā nejauši ierauts, Lusjēns priecājās, ka viņš ir vienā komandā ar Rodolfo. Stravagante kā ienaidnieks būtu tiešām drausmīgs.
Piepeši Rodolfo pieklusa pa logu rausās ārā Alfredo.
Kungs, — viņš elsa. Lejā stāv Remanas vēstnieks. Viņš vēlas audienci pie jums.
To pateicis, kalpotājs aši salieca labās rokas īkšķi un mazo pirkstiņu kopā un ar vidējiem pirkstiem pieskārās uzacīm un krūtīm.
Pasaki, ka manis nav mājās, Rodolfo, saraukdams pieri, teica.
Es jau, kungs, lūkoju, bet viņš sakās redzējis jūsu mandolu pietauvotu lejā, vecais vīrs pūta. Un arī viņa cilvēks šodien neesot manījis jūs izejam ārā.
Viņa cilvēks? saniknots iekliedzās Rodolfo. Tātad man pielikuši spiegus? Gudrais vīrs strauji pagriezās pret Lusjēnu. Aši manā laboratorijā! Ja tas okšķeris tiešām vēro mūsu durvis, tad būs redzējis tevi ienākam. Taču iziet no šejienes var pa vairākiem ceļiem. Mums jādabū tevi projām.
Lusjēns samulsis metās pa pēdām Rodolfo pāri zemajai palodzei. Kā viņš tiks no šejienes projām? Un kas viņam daļas gar Remanas vēstnieku? Bet Rodolfo jau bija pie sienas un satvēra svečturi, kas izskatījās pēc pāva ar asti visā krāšņumā. Skaistākais amatniecības meistardarbs; Lusjēns brīnījās, ka nebija to ievērojis uzreiz, ieejot laboratorijā. Tas bija no sudraba, bet ik spalva klāta ar spožu, atšķirīgas krāsas emalju. Pāva krūtežas zilums un zaļums un astes purpurs istabas tumsā zaigoja kā bāka, vēstot par drošu ostu.