Rodolfo pagrieza pāva galvu, un siena atvirzījās. Lusjēns neticēja savām acīm. Slepena eja! Tikpat kā Cluedo, viņš nomurmināja. Bet Rodolfo, atkal satvēris pāva galvu, steidzināja Lusjēnu pazust ejā. Zēns jau dzirdēja soļus otrpus 1 abc oratori ja s du rv īm.
Ej tikai uz priekšu, Rodolfo pamācīja Lusjēnu. Pa eju tiksi līdz pašai Hercogienes pilij. Nonācis galā, viegli pagrūd durvis, un būsi viņas personīgajos apartamentos.
Lusjēns, to dzirdot, satraukti saminstinājās. Nebija ne mazākās vēlēšanās nokļūt aci pret aci ar Hercogieni viņas personīgajos apartamentos! Tad jau labāk pie tīģerienes krātiņā. Hercogiene neapšaubāmi satrauca viņu vairāk nekā jebkurš, ko viņš jelkad sastapis.
Ūja! Lusjēnam paspruka. Kāpēc man tas būtu jādara?
Rodolfo pieliecās tuvu, tuvu, tumšās acis hiponotizējoši
skatījās tieši Lusjēnā. Tāpēc, ka persona, kas tur nāk pa kāpnēm, ir Rinaldo Kimiči, viņš klusā balsī skaidroja.
Un, ticis tev klāt, tās grāmatiņas dēļ viņš ar prieku tevi nonāvēs. Tagad ej. Un es, kolīdz varēšu, tev sekošu. Paņem šito ugunsakmeni, lai vari izgaismot ceļu.
To sacīdams, Rodolfo parakājās svārku kabatās un tad iesvieda Lusjēnam rokās kaut ko līdzīgu milzu olai.
Pasaki Silvijai, ka es tevi sūtīju.
Lusjēns pat nepaspēja pajautāt, kā to būtu darījis Elizabetes laika dzejnieks: Kas ir Silvija?
Rodolfo iestūma zēnu ejā, siena sakļāvās, un acīm atkal bija jāpielāgojas tumsai. Eja bija piķa melnumā. Lusjēns pacēla olu un sajūsmināts skatījās, kā tā iekvēlojas. Rokās sasilusi, tā jau gailēja koši sarkana. Gaismiņa nebija nekāda spožā, tomēr pietiekama, lai Lusjēns redzētu, ka atrodas šaurā gaitenī ar akmens sienām un nelīdzenu grīdu. Degunā iesitās pelējuma smārds, lai gan mitrumu nejuta. Brīdi ieklausījies, kas notiek aiz smagajām durvīm ar pāva svečturi, un secinājis, ka tām cauri neizkļūst ne skaņa, Lusjēns noskurinājās un pagriezās, lai ietu; ugunsakmens, šūpojoties soļu ritmā, uz sienām plaiksnīja dīvainus ornamentus. Jau atkal likās tik uzkrītoši, ka viņam nav ēnas.
Hercogien, te nu es nāku, Lusjēns nočukstēja.
Vēstniek, ko varu jūsu labā darīt? Rodolfo sveica Rinaldo di Kimiči ledainā pieklājībā, iekšēji vārīdamies dusmās par aristokrātiskā spiega un viņa zemākās kārtas vārtu rūmes okšķera nekaunību.
Senator, uzsāka Kimiči un, acīm šaudoties apkārt, oficiāli paklanījās. Viņš bija saņēmis ziņojumu, ka no Scuola Mandoliera uz sinjora Rodolfo laboratoriju pārvests zēns, un tas intriģēja. Daudz netrūka, lai viņš pajautātu, kur zēns ir.
Nākamnedēļ es Vēstniecībā rīkošu pusdienas par godu Hercogienei, di Kimiči improvizēja, un ceru, ka jūs pievienosieties.
Ar lielāko prieku, atbildēja Rodolfo, taču, ielūdzot mani personīgi, jūs izrādāt man pārāk daudz goda.
Abi teica vienu, bet domāja citu, un tikšanās nebija ilga. Rodolfo atbrīvojās no Vēstnieka tik ātri, cik tas pieklājīgā veidā bija iespējams, taču Lusjēnam pazemes ejā viņš uzreiz vēl nesekoja.
Tā vietā viņš pārbīdīja spoguļus, vienu koncentrēdams uz kanālu ārpusē, kur pa tuvāko tiltu slāja stāvs tumšā apmetnī, acīmredzami dīki vērodams drūmos ūdeņus. Rodolfo čukstus kaut ko nomurmināja, stāvs sarāvās un palūkojās augšup, kā juzdams burvja skatienu. Pēc mirkļa uz tilta vairs neviena nebija. Rodolfo pasmaidīja.
Ar šito ošņu tā kā būtu nokārtots, viņš noteica.
*
Sārtās gaismas apņemts, Lusjēns uzmanīgi taustījās pa slepeno eju. Brīžiem šķita: kaut kur skan tik tikko sadzirdama mūzika. Akmens sienas bija neganti biezas. Beidzot, sasniedzis ejas otru galu, Lusjēns atrada durvis, visai līdzīgas tām, kādas bija laboratorijas pusē. Apstājies viņš iegrima pārdomās.
Silvija noteikti būs tā pati Hercogiene. Kas viņa ir -draugs vai ienaidnieks? Ja jau Rodolfo draudzene, tad jāpieskaita savējiem. liet tik un tā viņa Lusjēnu satrauca vairāk nekā Rodolfo. Varbūt pietiks paslēpties ejā līdz brīdim, kamēr Remanas vēstnieks būs projām.
Iedomājoties par Vēstnieku, prātā atausa Rodolfo teiktais: "Ja viņš reiz tev tiks klāt, tad ar prieku grāmatiņas dēļ nonāvēs.” Lusjēns pēkšņi jutās ne vien nobijies, bet arī neaizsargāts. Dzīve Belecā neapšaubāmi bija krietni interesantāka nekā slimošana gultā, tomēr palikt šeit uz visiem laikiem nebija ne mazākās vēlēšanās, bet, ja grāmatiņu kāds nozagtu, tas notiktu tieši tā. Un kas būs ar to otro Lusjēnu, ja viņu šeit nonāvēs?
Ar to pietika, lai mestos uz durvīm. Lai nu kā, nācās saņemt visu drosmi, un, durvīm atsprāgstot, Lusjēna acis bija aizvērtas.
Nu, kas mums te šodien būtu? jautāja jau pazīstamā balss.
Lusjēns atvēra acis un saminstinājās, apžilbis no pārbagātības, kurā viņš tagad atradās. Iepretim sēdēja Hercogiene, šobrīd bez maskas. Seja nebūt nebija šausminoša; tieši otrādi viņa bija satriecoši daiļa, lai arī ne jauna. Lielās, violetās acis, kad Lusjēns uz Hercogieni paskatījās, urbtin ieurbās viņā, un lūpas, redzot zēna apbrīnā atplesto muti, uzjautrināti savilkās.
Vai tas, ko redzi, tev patīk, zēn? viņa nomierinošā balsī jautāja. Tad, strauji mainījusi toni, piebilda: Vai ir vērts šī mirkļa dēļ mirt?
Tad Hercogiene pasita knipi uz galminieces pusi.
Sauc sardzes vīrus. Saki, ka pie mums notikusi ielaušanās.
Nē, uzgaidiet! stostījās I.usjēns. Mani šurp atsūtīja Rodolfo.
Hercogiene pamāja dāmai, lai uzgaida.
Es jau arī nedomāju, ka slepeno eju tu izmanto bez viņa ziņas. Bet kas tu esi?
Hercogiene piecēlās un saņēma Lusjēna zodu. Zēnam staltajā sievietē nācās lūkoties mazliet no apakšas.
Vai gadījumā neesi viens no maniem jaunajiem mandoljeriem?
Atbildi viņa negaidīja.
Ko gan Rodolfo domā? Viņam taču kā jebkuram zināms, ka svešiniekam, kas mani ierauga bez maskas, draud nāve.
Lusjēns krita panikā. Rādās nāve uzglūn abos ejas galos. Viņš lika skriet šurpu, jo Riņaldo di Kimiči jau nāca augšup pa kāpnēm. Rodolfo teica, lai nāku, jo Kimiči mani nogalēs.
Hercogiene sastinga.
Pietiks, viņa valdonīgi sacīja, sūtīdama projām dāmu.
Vai lai saucu sardzi, Jūsu Augstība? sieviete vilcinādamās pārvaicāja, bet par atbildi saņēma skatienu, kas zemākas kārtas būtni pārvērstu akmenī.
Saki, lai spodrina ieročus, beigās Hercogiene noteica.
Kolīdz sieviete istabu'bija atstājusi, Hercogiene norādīja
uz krēslu sev līdzās,
Ikviens Kimiči naidnieks neapšaubāmi ir Belecas draugs. Un es esmu Beleca. tagad pastāsti, kas esi tu.
5. nodaļa. Lagūnas pilsēta
Lai cik pārsteidzoši tas ari būtu, Arianna garlaikojās. Tiesa, meitene, izrāvusies no salas, vairs nebija noslēgtās sabiedrības ziņkārīgajās acis. Taču šeit, Belecā, viņa bija ne jau kas īpašs, vienīgi jauna meitene. Kad viņa ar grozu rokā līdzās tantei stāvēja rindā pie augļu un dārzeņu letes, neviens viņu vārdā nesauca un neapvaicājās, kā vectēvam ar slimo kāju. Ariannas skatiens klīda ap katedrāli. LIn tas nu bija viss, kurp viņas lielais piedzīvojums atvedis. Tā vietā, lai mandolā vizinātu bagātus tūristus pa lielpilsētas kanāliem, viņa rosījās kā mājsaimniece un viņas izredzes nebija dižākas kā iespēja izvēlēties visspožāko baklažānu.