Šis uzdevumam Lusjēnam, pateicoties pēcpusdienas pastaigām ar Ariannu, padevās aizvien labāk. Pienāca diena, kad Belecas calles un campos, un sotoportegos viņam bija tikpat pazīstamas kā Ziemeļlondonas nostūra ielas, parki un alejas. Tomēr svešatnības izjūta nezuda.
Pilsēta bija kā milzu tīkls. To caurauda simtiem mazu ūdensceļu. Neparastas formas zemes laukumos, kurus savstarpēji vienoja akmens un koka tiltiņu pineklis, blī-vējās garas, šauras mājas, dažas varenumā līdzīgas pilīm, citas pieticīgākas un praktiskākas. Katrā pat nelielā laukumā bija sava aka, dabiska pilsētnieku pulcēšanās vieta. Dzīve salīdzinājumā ar Lusjēna dzimto Londonu šeit daudz lielākā mērā noritēja ārpus četrām sienām.
Lusjēnam nācās atzīt, ka šī pilsēta dzīvo vairāk nekā četrus gadsimtus senā pagātnē. Kanālos nebija motorlaivu, pilsēta nepazina nedz elektrisko apgaismojumu, nedz arī pienācīgas labierīcības. Lusjēns iedzīvojās paradumā ciesties līdz atgriešanās brīdim savā pasaulē, lai nebūtu jāmokās ar beleciešu primitīvo cauruļu sistēmu. Lai cik valdzinoša likās pilsēta, Lusjēns nekad neaizmirsa, ka ir tūrists laikā un telpā.
Bija kaut kas, kas Lusjēnam uzskatāmi pierādīja, cik senā Belecas pagātnē viņš nokļuvis, proti, dažas grāmatās redzētās grandiozās celtnes vēl bija laika zoba neskartas. Pilsētā viscaur tika celti jauni nami; ūdensceļi virmoja, mandolas un baržas rosīgi veda akmens blokus. Ariannas pasaule bija lietišķa, pārpilna jauniem plāniem.
Nestāsti! Arianna parasti izsaucās, kad Lusjēns grasījās vēstīt par savu pasauli. Katrā dzīvojamajā istabā kaste ar kustīgām bildēm? Un taviem vienaudžiem tādas kastes ir arī guļamistabā? Turklāt daudziem ir pat atsevišķas guļamistabas? Tu vari pļāpāt ar draugiem pilsētas otrā galā, neizejot no istabas? Nestāsti!
Dažas lietas tā arī neizdevās ieskaidrot. Piemēram, Game Boys, kas ariannai likās kaut kas mistisks, vai futbols. Jo vairāk Lusjēns klāstīja par noteikumiem un rituāliem, jo smieklīgāki viņam pašam tie šķita.
Bet kamdēļ šie rauj kreklus sev pār galvu? Arianna prasīja, un uz to viņam atbildes nebija.
Jo vairāk viņš izzināja šo pasauli, jo tālāka šķita Londonas dzīve. Arianna stāstīja par daudzajiem pilsētas svētkiem. Par karnevālu viņš, protams, jau bija lasījis grāmatās par Venēciju, par Laulībām ar jūru uzzinājis pirmajā apciemojuma reizē. Bet bija vēl mandolu ātrumsacīkstes, gaismas festivāli, kad man-dolas brauca, lāpu izgaismotas, ui īpašiem tiltiem tika inscenēti cīniņi starp vietējām komandām. Un tas nebūt nebija viss. Izskatījās, ka gandrīz katru nedēļu māņticīgajiem un bezrūpīgajiem pilsētniekiem ir iegansts svinībām. Un ik svētki izvērtās nebeidzamā līksmošanā ar pasakainu uguņošanu.
Tas viss izklausās varen jautri, atzina Lusjēns. Jūs, belecieši, protat priecāties.
Visu laiku jau tā nav, teica Arianna un acumirklī kļuva nopietna.
Šobrīd viņi sēdēja uz koka sola pāris soļu attālumā no Lielā kanāla, tiesādami plūmes. Arianna ar roku rādīja pāri ūdeņiem uz ēku, kuras celtniecība tuvojās noslēgumam.
Šo jauno baznīcu sauc Santa Maria delle Grazie pateicība svētajai marijai.
Pateicība? samulsis pārprasīja Lusjēns. Kam par godu?
Pateicība Svētajai Marijai, Arianna atkārtoja. Pirms divdesmit gadiem, es tad vēl, protams, nebiju dzimusi, pilsētā plosījās mēris. Tas nonāvēja gandrīz trešo dalu no cilvēkiem, kas te dzīvoja.
Drausmīgi, atzina Lusjēns, iedomādamies trešo daļu klasesbiedru vai kaimiņu.
-Jā, piekrita Arianna. Bet varēja būt vēl daudz ļaunāk. Dievnams uzcelts pateicībā par to, ka tā nenotika. Ka pietika ar vienu trešdaļu un divas pārējās trešdaļas palika dzīvas.
Stāstīdama par mēri, Arianna laiku pa laikam pārmeta zīmi, ko Rodolfo dēvēja par manus fortunae , veiksmes roku. rodolfo to uzskatīja vienkārši par māņticību un bāra savu kalpu Alfredo ik reizi, kad pieķēra viņu tā darām. Lusjēns bija novērojis, ka Belecas iedzīvotāji zīmi met nemitīgi, neapzināti, tāpat kā mēs pieskaramies kokam lai mums veiktos, tikai vēl krietni biežāk. Nu viņš Ariannai par to pajautāja.
Viņa uzmeta acis savai plaukstai, pusceļā saminstinā-damās, pati pārsteigta, ka tā dara. Viss notika instinktīvi.
Tas nozīmē, “lai kundze dieviete, viņas karalis dzīvesbiedrs un dēls mums palīdz” un “lai mūsu dzīves loks nepārtrūkst”, viņa teica, kā noskaitīdama skolas pantiņu.
Kundze dieviete? brīnījās Lusjēns. Bet te taču būs dievnams. Manuprāt, jums ir kristīga valsts?
Arianna paraustīja plecus. Tas tiesa. Bet vai tamdēļ jāaizmirst vecās dievības? Vismaz zināšu, kas vēl būs manā pusē, ja atkal uznāks mēris.
Lusjēns atcerējās, ko Rodolfo bija teicis par Kimiči, ka tas varētu pārnest zāles no Lusjēna gadsimta, lai noglabātu saviem ļaudīm. Tas būtu viens solis līdz divdesmit pirmā gadsimta slimības importēšanai analīžu tūbiņās. ī.usjēns iedomājās par AIDS un nošerminājās. Zagšus, uzgriezis Ariannai muguru, viņš pārmeta veiksmes rokas zīmi.
Kad ī.usjēns un Arianna devās tālākā pētniecībā gar Lielo kanālu, viņos cieši noraudzījās vīrs zilā apmetnī. Un tad viņš aizslīdēja abiem nopakaļ.
6. nodaļa. Doktors Nāve
Patlaban Lusjēns jutās jau labāk. Kārtējais dziedināšanas posms bija aiz muguras, un viņam pat sāka likties, ka reiz nostāsies atkal uz savām kājām. Ciemos atnāca Lusjēna labākais draugs Toms nu jau viņš spēja uzņemt pirmo ciemiņu.
Pēc pirmajiem mulsinošajiem mirkļiem, kamēr Toms aprada ar pārmaiņām Lusjēna ārienē, viņi sāka tērzēt tā, it kā šo atšķirtības mēnešu nebūtu bijis. Lusjēns ļāva, lai Toms runā, bet pats aprobežojās ar jautājumiem un atbildēm. Galu galā, kā Tomam zināms, Lusjēns nebija darījis nekā tāda, ko vērts stāstīt, tikai nedēļām valstījies pa gultu.
Tomam savukārt bija vesela gūzma skolas jaunumu -jauns skolotājs ekspeditors, peldēšanas komandas, kurai viņš bija kapteinis, varoņdarbi un klaču klačas, kurš kurā ieķēries. Toms jau no astotās klases nebija vienaldzīgs pret meiteni, vārdā Ketija, un tagad viņš prātuļoja, vai pietiks dūšas semestra beigās uzlūgt viņu uz vienpadsmitās klases diskotēku.
Lusjēns, klausīdamies Tomā, smaidīja. Acu priekšā iznira vīzija: viņš ar Ariannu dodas uz diskotēku. Ar garajām kājām un nepaklausīgajām brūnajām cirtām viņa būtu īstākā Džūlija Robertsa. Iedomājoties, ko teiktu draugi, Lus-jēna smaids atplauka vēl saulaināks. liet tad viņš iztēlojās Ariannas sejas izteiksmi, izdzirdot mūziku, un tūlīt parādījās neskaidrs meitenes tēls, kuras roka met veiksmes zīmi, izsaucoties: “Dia \uc1” diskotēkā viņa būtu kā marsiete. Lusjēns pieķēra sevi irgojamies un tad izlikās kāsējam.
Toms izskatījās tik nelaimīgs.
Piedod, Lusjēn. Tas no manas puses bija nejauki tā kladzināt par diskotēku. Tu jau laikam nebūsi gājējs?
Lusjēns pamāja.
Neņem galvā. Starp citu, kura ar mani nāktu? Būtu jāapvārdo Frankenšteina līgava.
Toms viņam viegli ieknieba rokā.
*
Lusjēna vecāki bija sajūsmā. Zēns tagad cēlās augšā un saģērbies pavadīja laiku vai visu dienu. Viņš jau varēja doties nelielās pastaigās ārpus mājas, lai gan tas vēl nogurdināja. Ne tik labās dienās, kad pastaigu noskaņas nebija, Lusjēns sēdās pie datora un medīja internetā labas mājas lapas par Venēciju.