*
Kad Lusjēnu ieveda dārzā, Arianna veldzēja rokas tantes Leonoras strūklakā. Ieraugot Lusjēnu, meitenes acis iemirdzējās un viņa atrāvās no akmens raga.
Jauki! Arianna iesaucās. Vai šodien tevi palaida agrāk?
Tā varētu teikt, atbildēja Lusjēns. Rodolfo patlaban ir pārlieku aizņemts, lai mācītu mani. To teikdams, viņš meiteni piesardzīgi uzlūkoja. Nevar zināt, kas īsti Ariannai par viņu zināms.
Tātad mums ir vesela diena? jautāja Arianna. Brīnišķīgi. Ko darīsim?
Vai nevarētu jums ko ieteikt? iestarpināja Leonora. Ja jau tev jāizrāda Lučiano Beleca, tad viņam būtu labāk jāiepazīst lagūna. Kāpēc gan mums ar laivu nedoties uz salām?
Arianna bija sajūsmā. Bet vai vecāki neiebildīs? viņa, pēkšņu šaubu pārņemta, noprasīja. Vecākus Arianna nebija satikusi jau vairākas nedēļas, kopš tie bija atveduši viņu uz Belecu sodīt, un soda noteikumi vēl aizvien bija neskaidri.
Es braukšu kopā ar jums, apņēmīgi teica Leonora.
Sāksim ar Merlino, un, ja atradīsim vienu vai otru brāli, tad apjautāsimies, vai esi Toronē gaidīta.
Lusjēna sirds sažņaudzās. Tantes klātbūtnē nevarēs Ari-annai pastāstīt par saviem atklājumiem. Taču drīz vien Ari-annas entuziasms pielipa arī viņam. Arianna bija noilgojusies pēc dzimtajām salām un gribēja beleciešu kanālu smārda vietā sajust svaigo sālsūdens aromātu. Kamēr tante steidzās sagatavot azaida groziņu, meitene ap viņu lēkāt lēkāja, un tad viņi jau devās uz Piazetta meklēt laivu, kuras īpašnieks piekristu aizvest viņus uz salām.
*
Remanas vēstniecībā Enriko nācās gaidīt, kamēr viņu pieņem. Vēstnieks, padzirdējis, kas sēž priekštelpā, piepeši kļuva brīnum nevaļīgs. Enriko paraustīja plecus; varēja jau pagaidīt. Viņš noģida, ka aizkaitinājis Vēstnieku. Varbūt Kimiči nospriedis, ka Enriko uzteiks darbu, pēc tam kad Rodolfo viņu bija aizbūris jūdzēm tālu. Vēstnieka tonis neapšaubāmi mainītos, ja viņš zinātu, kas spiegam sakāms. Saritinājies uz cietā koka sola iespējami ērtākā pozā tikpat kā dūnu gultā, Enriko ietīstījās zilajā apmetnī un iekārtojās uz gulēšanu.
*
Sārti krāsotajās pils telpās šuvēja, nule kā beigusi laikot Hercogienei jauno tērpu, jau devās uz durvīm ar pilnām rokām violeta satina. Hercogiene pagalam nehercogiski nožāvājās, izstaipījās un tad aizslīdēja līdz logam.
Lejā, katedrāles laukumā, viņa pamanīja Lučiano, kurš stiepa milzu grozu ducīgai cienījama izskata belecietei. Hercogienes skatiens iezīdās lēkājošā, smejošā brūnma-tainā meitenē līdzās viņam. Tai nebūs i sešpadsmit, ja jau bez maskas. Meitene izskatījās neizturami pazīstama.
Tā, izdvesa Hercogiene. Tad nu tā būtu mazā kompanjone, kuru Rodolfo izvēlējies mūsu jaunajam draugam.
Viņa pasauca jaunāko galminieci Barbaru to, kura bija tik sajūsmināta par Laulībām ar jūru.
Vai redzi to pulciņu, kas tur iet pāri laukumam? Sieviete un zēns ar meiteni. Gribu, lai tu viņus izseko. Parūpējies par to nekavējoties. Gribu zināt par meiteni itin visu.
Tikko galma dāma bija aizsteigusies, Hercogiene piespieda pieri vēsajam stiklam. Viņas galva trīcēja. Šobrīd valdniece būtu devusi nezin ko, lai apmainītos vietām ar bezrūpīgo meiteni, kas patlaban aizdejoja lejup pa Piazetta.
7. nodaļa. Kur daiļums nēsā masku
Kolīdz laivinieks ieairējās lagūnas sāļajos viļņos, Ari-annas sirds iedziedājās. Lai kā valdzināja skaistā pilsēta, kurā meitene bērnības nogalē gremdējās kā sapnī, viņa tomēr bija un palika īstena salu meita.
Viņi apbrauca pilsētas dienvidpusi un tad pagriezās uz ziemeļaustrumiem, kur atradās Merlino. Bet vispirms laiva aizslīdēja gar kādu citu cipresēs grimstošu salu, un Arianna pieklusa pirmoreiz, kopš Lusjēns šorīt bija ieradies tantes mājā. Viņš ievēroja, ka meitenes garastāvoklis mainījies.
Kas noticis? Lusjēns čukstus noprasīja.
Atbildēja Leonora:
— Šeit mēs apbedām savus mirušos. Visa sala patlaban ir viena milzu kapsēta. Ne vienmēr bijis tā, taču mēra gadi prasījuši savu. Nu jau salā vairs tikpat kā nav brīvu vietu un sākušās runas par jaunas kapsētas ierīkošanu cietzemē.
Isola de Marti, tā mēs to saucam mirušo sala. Tur atdusas arī mans vīrs.
Visi neviļus nolieca galvu, airētājam rāmi airējot ciprešu aizvējā. Lusjēns ieraudzīja baznīciņu salas centrā un pa kādam milzīgam marmora kapakmenim starp kokiem. Viņš nevilšus nodrebinājās, lai gan sala pati par sevi bija klusa un izstaroja mieru.
Garastāvoklis manāmi uzlabojās, kad grūtsirdīgā sala palika aiz muguras un acu priekšā iznira lielāka sala Mer-lino. Iestūrējis laivu mazajā piestātnē, airētājs priecīgs atvilka elpu. Leonora pavēstīja viņam par saviem plāniem, un airētājs, tiem trim dodoties uz pilsētu, piekrītoši pamāja.
Pirms sameklējam Tomaso un Andželo, varam Lučiano parādīt salu, Leonora ieteica.
Rādījās, ka ekskursijā ieradušies ne viņi vien. Osta mudžēja no laivām, dažas bija tiešām iespaidīgas. Merlino galvenajā ielā valdīja pamatīga burzma, un jau pa gabalu varēja redzēt, ka to rada lagūnas viesi, kaut gan Lusjēns nevarēja izskaidrot, kā viņam tas zināms. Ļaudis bija ģērbušies četrus gadsimtus senās drānās, nevis šortos, arī fotokameras nemanīja, un tomēr viņi neizskatījās pēc šejieniešiem.
Vienbrīd Lusjēnam ienāca prātā: nez vai viņš arī neizskatās tāpat; galu galā viņš bija tālākais tūrists no visiem. Cik labi, ka līdzās ir divi lagūnieši, kas salas pārzina kā savus piecus pirkstus.
Kurp viņi dodas? zēns jautāja.
Uz muzeju, paskaidroja Arianna. Visi brauc skatīties stikla izstrādājumus. Mums arī derētu palūkot.
Lusjēns grāmatās par Venēciju bija lasījis par Murano stiklu, taču tas, ko viņš ieraudzīja Merlino muzejā, bija pavisam kas cits. Krāsains stikls visos varavīksnes toņos, taču visiespaidīgākās bija formas. Pie ielu letēm varēja nopirkt vāzes un rakstāmpreses, arī daudzus rotājumus, bet muzeja eksponāti bija nepārspējami mākslas darbi.
Visjaukāk bija nezināmam piecpadsmitā gadsimta Stikla Meistaram atvēlētajās telpās. Pilis ar tornīšiem, kuģi ar visu takelāžu, spārnoti auni, pāvi un plaši dārzi ar stikla kokiem un puķēm, starp kurām vizēja smalki zirnekļu tīmek-līši un filigrānas rasas lāsītes.
Lusjēns bija jāatrauj ar raušanu.
Nāc, paskaties uz nezvēra masku.
Stikla Meistara galvenās zāles stūrī vīdēja krāšņa vitrīna, kur uz melna samta spilvena zaigoja sarežģīta maska. Tik smalka un skaista, likās neticami, ka tā ir no stikla. Maska spīdēja viegli pērļaini zilā tonī, un tajā jautās īpaša izsmalcinātība. Tomēr arī kas draudīgs. Lusjēnam kļuva neomulīgi.
Vai jūti? pavaicāja Arianna. Pateicoties šai maskai, radās mūsu drausmīgā paraža sievietēm staigāt aizsegtām sejām. Nu, ne jau gluži šai, bet tās līdziniecei. Iziesim laukā, es tev izstāstīšu. Šeit ir par daudz cilvēku.
Ārā pie muzeja Arianna parādīja virs durvīm akmenī iegravēto moto Ove Beltā porta unci Maschera.
Kur daiļums nēsā masku, viņa pārtulkoja no sentā-liešu valodas. Lūk, īstenais beleciešu moto kopš kāda negadījuma ar Hercogieni.
Viņi aizgāja līdz zālainam skvēram kanāla tuvumā jo Merlino, tāpat kā Belecu, veido neskaitāmas saliņas. Leo-nora atdarīja azaida grozu un piesēdās uz akmens sienas, kas ieskāva galveno avotu, tikmēr Lusjēns un Arianna izstiepa kājas zālē. Lusjēns ļāva, lai saule kliedē maskas uzvēdīto saltumu.