Stikla Meistars masku izgatavoja pēc Hercogienes pasūtījuma, iesāka Arianna, košļādama redīsu. Ne jau šīs, protams. Viss notika pirms kādiem simts gadiem. Maska bija meistardarbs, radīts atbilstoši Hercogienes iecerei, un viņa grasījās tajā parādīties Karnevālā.
Diez vai tas bija patīkami, bilda Lusjēns.
Pats galvenais vēl sekos, nospurca Arianna. Hercogiene šajā maskā parādījās lielajā Karnevāla noslēguma ballē Piazza Santa Maddalena, kas atrodas līdzās katedrālei. Viņa bija pārī ar jauno Remoras Princi Fernando di Kimiči. Aizvien straujāk un straujāk viņš to grieza dejā pa laukumu, visiem cilvēkiem noskatoties un priecājoties. Te piepeši Hercogiene paklupa. Paklupa un pakrita, un maska sašķīda drumslās.
Au! iesaucās Lusjēns.
Arianna pamāja. Stāstot viņa izjuta vampīrisku baudu.
Hercogienes spiedzieni teju izraisīja karu. Sardzes vīri bija pārliecināti, ka jaunais Kimiči mēģinājis viņu nogalināt. Izcēlās vispārēja panika un apjukums.
Un kas notika ar viņas seju? pajautāja Lusjēns, īsti nevēlēdamies dzirdēt atbildi.
Neviens to vairs neredzēja, Arianna traģiskā balsī sacīja. Pēc notikušā viņa bez maskas sabiedrībā vairs nerādījās. Tika izsludināts likums, ka visām neprecētajām sievietēm, kas vecākas par sešpadsmit, jāstaigā maskās. Manuprāt, viņa domāja, ka jaunavas un precētās sievas nav nekādas sāncenses. Pirms negadījuma viņa bijusi ārkārtīgi iedomīga. Arī senatoriem un padomniekiem sanāksmju laikā bija jāliek maskas. Kas to lai zina, kāpēc.
Lai argumenti, nevis runasvīru reputācija runātu paši par sevi, klusītēm piebilda Leonora.
Ūja! izsaucās Arianna. Domā, tu nepazītu Senatoru Rodolfo, ja viņam uz lielajām, melnajām acīm būtu maska?
Bet kamdēļ maska ir muzejā? jautāja Lusjēns. Kāpēc Stikla Meistars izgatavoja vēl vienu?
Tāpēc ka Hercogiene viņam to lika darīt, paskaidroja Arianna. Un tad, ieturējusi traģisku pauzi, meitene līksmi piemetināja, viņa to nogalēja!
Bet, Arianna, iebilda Leonora, tas nav pierādīts.
Ariannas acis dusmīgi nodzirkstīja.
Nu labi. Milzu sagadīšanās rezultātā dienu pēc maskas kopijas izlikšanas muzejā Stikla Meistaru sagrāba mežonīgas vēdergraizes, un viss liecināja par saindēšanās pazīmēm. Meistars mira agonijā.
Lai gan Lusjēnam negribējās to atzīt, Ariannas izskaidrojums skanēja pārliecinoši. Vai tikai visas Hercogienes nebija nežēlīgi, egoistiski maniaki; varbūt viņām tādām jābūt.
Kas notika ar jauno Princi? viņš painteresējās.
Arī viņš nomira, — teica Leonora. Drudzī.
Arianna pārsteigta apsviedās.
Es to nemaz nezināju! Varu saderēt, arī tas bija Hercogienes roku darbs.
Iespējams, piekrita Leonora, vai arī pacentās kāds no galminiekiem. Bet varbūt viņam patiešām piemetās drudzis. Beleca tolaik nebija nekāda veselīgā vieta. Būv-vietai mantojumā nāca veci purvi.
Tātad visa tā masku būšana iesākās pirms simts gadiem? jautāja Lusjēns. Un šī ideja nemaz nepieder tagadējai Hercogienei?
Nē, teica Arianna. Pirms negadījuma cilvēki maskās parādījās tikai Karnevālā. Bet šī Hercogiene varētu to atcelt. Tas ir tikai likums, tāpat kā par mandoljeriem, un viņa taču nepārtraukti izdod likumus.
Uzdrošinos iebilst, ka viņai ir savi iemesli, lai to neatceltu, iebilda Leonora. Tu pie maskas pieradīsi ātri, Arianna. Un tu taču zini, ka lagūnā mēs agri izejam pie vīra. Es maskā pastaigāju tikai divus gadus.
Viņi piecēlās un nopurināja no drēbēm drupatas.
Iesim nu meklēt manus brāļus, teica Arianna.
Tad visi trīs gāja gar krastu, oļiem čirkstot zem kājām, līdz nonāca vietā, kur pietauvotas stāvēja zvejnieku laivas. Gaisā virmoja neciešama smaka. Zvejnieki slaistījās apkārt, ieturēdami azaidu. Rīta loms jau bija iztīrīts un pārdots, tālab pēcpusdienu varēja pavadīt, lāpot tīklus vai darot ko citu, kamēr pienāks vakara zvejas laiks.
Lusjēns nespēja atšķirt zvejnieku laivas citu no citas, un pat zvejnieki viņam likās līdzīgi, turpretim Arianna bez šaubīšanās metās klāt diviem vīriem, kuri samīļoja meiteni, satvēruši spēcīgās rokās.
Lusjēns un Leonora iejūtīgi atpalika, līdz Arianna viņiem pamāja un notika iepazīšanās. Lusjēnam no pirmā acu uzmetiena iepatikās saules nobrūninātie un sirsnīgie brāli ar veselīgi spēcīgu rokas spiedienu. Acīmredzot viņi mazajai māšelei pieķērušies un tagad no sirds priecājas, to redzot.
Kas tie par kauliem? ievērojis pa visu krastmalu izmētātas baltas kaudzītes, Lusjēns ziņkāri apvaicājās. Daži zvejnieki ar nazi kaut ko drāza.
Tie ir merlino zivs kauli, ko jūra izskalo krastā, stāstīja Tomaso, pārmezdams veiksmes zīmi. Mums tie ir vērtīgāki par jebkuru noķertu dzīvu zivi.
No tiem mēs gatavojam dunčus, papildināja An-dželo un, izvilcis šausminošu asmeni no maksts pie jostas, pasniedza Lučiano, lai izmēģina. Belecā tie ir ļoti pieprasīti. Laiku starp lomu vilkšanu aizpildām, trīdami asmeņus, kurus pēc tam laivās sūtām uz cietzemi, kur tiem piestiprina rokturus.
Par tiem maksā bargu naudu, piemetināja Arianna, ne bez skaudības aplūkodama dunci.
Mēs to nevarētu atļauties, ja paši ar to nenodarbotos, -teica Tomaso.
Un, vai zināt, ķircināja Andželo, tādu nevienam neuztic, kamēr nav sešpadsmit.
Arianna uzmeta lūpu.
Duncis un maska, nočukstēja Lusjēns, tad jau pēc dažiem mēnešiem tu kļūsi vēl bīstamāka.
Arianna pasmaidīja. Leonora iztaujāja brāļus par to, cik gaidīti atbraucēji būtu Toronē. Lusjēns un Arianna devās pa piekrasti uz priekšu, lai attālinātos no bezgala uzmācīgās zivju smakas.
Tiešām bēdīgi, noteica Arianna. Duncis, kas nonāks manās rokās, iespējams, būs viens no pēdējiem. Tomēr tieši tālab tas būs jo vērtīgāks.
Kāpēc tā? pajautāja Lusjēns.
Izskatās, ka merlino zivs ir uz izmiršanas robežas, vina skaidroja. Vai, pareizāk sakot, kaulu krājumi iet uz beigām. Dzīva merlino zivs nav redzēta jau gadiem. Zvejnieki domā, ka visas ir jau izmirušas. Žēl, jo mani brāļi ar merlino asmeņu tirdzniecību nopelna vairāk nekā ar zveju.
Kas asmeņus pērk? jautāja Lusjēns.
Tūristi, attrauca Arianna. Un, protams, slepkavas, -viņa piemetināja.
*
Remanas vēstnieks bija ieinteresēts vairāk, nekā vēlējās to izrādīt. Ja Hercogiene Valsts svinībās izmanto dubultnieci, tad visievainojamākā un neaizsargātākā viņa ir pašas tēla personificešanas laikā. Taču skrandainajam spiegam viņš ticēt negrasījās.
Atved pie manis meiteni, viņš teica. Gribu to visu dzirdēt no viņas mutes.
*
Leonora lūdza airētāju braukt nevis uz Toroni, bet uz kaimiņu Burlesku. Gan Tomaso, gan Andželo domāja, ka būs labāk, ja tikšanās notiks ģimenes lokā, un ieteica bele-ciešu kompānijai pavadīt laiku šajā salā, pirms brāļi nav beiguši darbu Merlino.
Tad jau mēs vispirms apciemosim Nonnu, Arianna sasita plaukstas. Dieviņ tētīt! Mēs baudīsim Nonnas kūkas! Mēs braucam pie maniem vecvecākiem, viņa paskaidroja Lusjēnam. Tie ir mammas vecāki, un viņi dzīvo jocīgākajā namiņā Burleskā. Pats redzēsi.
Laivai tuvojoties krastam, Lusjēns ieraudzīja, ka tur valda īsts krāsu dumpis. Kolīdz viņi piebrauca tik tuvu, ka varēja izšķirt mājas, zēns ievēroja, ka katra ir savā krāsā, -koši zilas un sārtas, oranžas un dzeltenas tās spiestin spiedās cita pie citas. Londonas piepilsētā tas būtu atbaidoši, bet šeit, zem zilajām lagūnas debesīm, izskatījās nevainojami.