Lusjēns kāri tvēra katru vārdu. Tētis apguva jaunas prasmes, katram varonim piemeklējot savu balsi. Vienu otru reizi Lusjēnam šķita, ka bija vērts saslimt, lai atklātu jauno, atšķirīgo tēti, kas ar viņu runājas un lasa stāstus. Zēns prātoja: nez vai tad, ja ārstēšanas kūres iedarbosies un slimība atkāpsies, tētis atkal būs tāds kā agrāk. Tādas domas Lusjēnam uzdzina galvassāpes.
Pēc beidzamā ķīmiskās terapijas seansa Lusjēns jutās tik gurdens, ka nespēja parunāt. Rīkle sūrstēja. Tovakar tētis atnesa piezīmju grāmatiņu plānām lapām, brīnumjaukos lāsumainos vākos, tumši sārtie un purpura lāsumi zaigoja tā, ka Lusjēnam bija jāaizver acis.
Smita centrā negadījās nekas prātīgs, tētis skaidroja.
Un tad man uzsmaidīja veiksme. Kādā vecā Veiveliroudas mājā, turpat pie tavas skolas, taisījām lielo tīrīšanu, un brāļameita gribēja, lai visus papīrus sagāžam konteinerā. Tā nu es to pamanīju un izglābu no drošas bojāejas. Neviens tajā nav rakstījis, un man iešāvās prātā, ka grāmatiņa jāatstāj uz tava naktsgaldiņa un ari zīmulis, tad varēsi, ja sāpēs kakls, tur šo to ierakstīt, lai zinām, ko gribi.
Tēta balss dūca pavisam nomierinoši; viņš negaidīja, ka Lusjēns atbildēs. Tētis stāstīja par pilsētu, kur glītā grāmatiņa izgatavota, bet laikam jau Lusjēns šo to palaida gar ausīm, jo īsti nespēja aptvert, kas un kā.
…peld virs ūdens. Tev tas reiz jāredz, Lusjēn. Kati tu šķērso lagūnu un ieraugi neskaitāmus kupolus un smailes virs ūdeņiem, nu, tas ir tikpat kā septītajās debesīs. Vienā zeltā…
Tēta balss skanēja aizvien tālāk un tālāk. Lusjēns nodomāja, ka diez vai bija taktiski pieminēt debesis. Taču stāstījums par noslēpumaino pilsētu gāja pie sirds tā laikam bija Venēcija? Lusjēna acu plakstos ielija smagums un apziņa ievērpās miglā, vēstīdama par kārtējo dziļo miega posmu; pa pusei aizmidzis, zēns juta, kā tēvs ieslidina viņam rokā grāmatiņu.
Un Lusjēns iegrima sapnī par ūdeņos peldošu pilsētu, kanālu cauraustu, kupolos un smailēs slīgstošu.
Arianna procesiju vēroja, sēdēdama brāļu laivā. Abiem bija brīvdiena, tāpat kā visiem lagūnu saliniekiem, izņemot pavārus. Sposalizio dienā nestrādāja neviens, kam tas nebija pienākums, taču milzīgā dzīrotāju armija gribēja ēst.
Klāt esam! pēkšņi iesaucās Tomaso. Redz, kur lkucēn e\i0
Arianna piecēlās laivā, kura atkal salīgojās, un koncentrēja skatienu Lielā kanāla grīvas virzienā. Ciktāl bija redzams, acīs krita tikai spilgtā, sārti sudrabotā Barcone. Arīdzan citi līksmotāji ceremonijas liellaivu bija ievērojuši, un necik ilgi pār ūdeņiem atskanēja saucieni un svilpieni; Hercogiene, stalti izslējusies, devās ceļā uz Laulībām ar jūru. Liellaivu airēja pilsētas labāko mandoljeru komanda, izskatīgi jauni vīrieši, kas stāvēja laivu aizmugurē, stūrēja mandolas apkārt pa kanāliem gandrīz vai gar visām Belecas ielām. Un tieši to Ariannai kārojās redzēt.
Kad Hercogienes liellaiva nostājās līdzās Tomaso un An-dželo laivai, Arianna uzmeta skatienu melnmataino, sprig-acaino mandoljeru muskuļiem un nopūtās. Bet ne jau aiz mīlestības.
Viva la Duchessa\i0 cepurēm mādami, sauca Ariannas brāļi, un meitenes skats pārsviedās no airētājiem uz stāvu, kas sastindzis slējās laivas centrā. Hercogienes siluets bija tiešām iespaidīgs. Stalta, gariem, tumšiem matiem, kas saņemti augšup sarežģītā mezglā un izrotāti baltiem ziediem un dārgakmeņiem. Tērps bija no plāna, tumša tafta, caurausts ar zaļiem un sudraba diegiem, un saules spozmē viņa laistījās kā nāra.
No Hercogienes sejas neko daudz redzēt nevarēja. Kā allaž, to sedza maska. Šodien ar pāva spalvām, tikpat mirgojošām un lāsmainām kā tērps. Hercogienei aiz muguras stāvēja galminieces, visas maskās, tērptas pieticīgāk, ar apmetņiem un dvieļiem rokās.
Brīnums, ierunājās Andželo. Ne dieniņu vecāka. Nu jau divdesmit pieci gadi, kā viņa valda pār mums un gādā par mūsu laimi, bet vēl aizvien iemanījusies saglabāt meitenes augumu.
Arianna iesprauslojās. Vai tad tu zini, kā Hercogiene izskatījās pirms divdesmit pieciem gadiem, viņa iebilda.
Tik senā Laulības ceremonijā taču neesi piedalījies.
Turpat vien būs, attrauca Tomaso. Vecāki mani pirmoreiz paņēma līdzi, kad man bija pieci gadi, tieši pirms divdesmit gadiem. Un toreiz viņa izskatījās mats matā kā tagad, māšelīt. Nudien, neticami.
Tomaso pacēla rokas žestā, ko lagūnieši dēvē par veiksmes zīmi, pieskārās ar labās rokas īkšķi mazajam pirkstiņam un ar vidējiem pirkstiem vispirms pierei un tad krūtīm.
Es šeit pirmoreiz biju divus gadus vēlāk, piemetināja Andželo, uzmetot Ariannai piktu mirkli. Viņš māsā bija pamanījis kaut ko dumpīgu, vērstu pret Hercogieni.
Arianna jau atkal nopūtās. Laulības arīdzan viņa pirmoreiz bija redzējusi sen, piecu gadu vecumā. Desmit gadus vērojusi un gaidījusi. Bet šogad bija citādi. Rīt viņa grasījās iegūt to, ko vēlējās, vai ari riskēja aiziet bojā un tie nebija tukši vārdi.
Liellaiva patlaban slīdēja klāt Svētās Andreas salas krastam, kur baznīcas Augstais Priesteris sagaidīja Hercogieni, lai sniegtu roku un tad vadītu pa oļiem pārsegto sarkano paklāju. Viņa izkāpa viegli kā meitene, dāmu svīta sekoja pa pēdām. No laivas Ariannai un brāļiem pavērās lielisks skats uz slaido zilganzaļo stāvu ar zvaigznēm matos.
Sakarsušie mandoljeri, salīkuši pār airiem, pūtinājās, tikmēr orķestra mūzika no krasta plūstin plūda pāri ūdeņiem. Sudraba tauru skaņām sasniedzot kulmināciju, divi zaļoksni priesteri no īpašas platformas godbijīgi nolaida Hercogieni ūdeni. Rimti grimstot jūrā, tērps ap viņu peldēja; priesteriem, lai ceremonija noritētu nesteidzīgi un cienīgi, aiz sasprindzinājuma izspiedās plecu muskuļi.
Tiklīdz ūdens aizsniedza Hercogienes augšstilbus, visiem vērotājiem izlauzās skaļš kliedziens Sposat. Iedārdējās bungu un tauru skaņas, un, kolīdz Hercogieni izcēla no ūdens pie gaidošajām dāmām, visi sāka māt un gavilēt. Vienu sekundes simtdaļu, mitrajam tērpam cieši piekļaujoties, jaunavīgais siluets atklājās visu acīm. Otrreiz šo tērpu neviens vairs neģērbs.
Skāde, domās nosūkstījās Arianna.
*
Liellaivas Valsts kabīnē Ariannas domai piebalsoja cita sieviete. īstā Hercogiene, jau ieģērbta krāšņā sarkana samta tērpā un sudraba maskā, kā to prasīja Laulību svētki, patlaban staipījās un žāvājās.
Ir gan nelgas tie belecieši! viņa vērsās pie abiem pavadoņiem. Tic, ka man ir meitenes augums, un es pati arīdzan. Kā viņu sauc šai reizē?
Džuliāna, Jūsu Augstība, viens no pavadoņiem atbildēja. Tur jau viņa nāk!
Meiteni, kas nu vairs nemaz nelīdzinājās Hercogienei, notašķījušos un šņukstošu galminieces pusnešus pa kāpnēm stiepa lejā uz kabīni.
Novelciet viņai tos slapjumus, izrīkoja Hercogiene.
Nu jau skats cerīgāks. Pamatīgi norīvējiet ar dvieli. Un jūs izņemiet no matiem briljantus. Hercogiene atglauda savu izsmalcināto frizūru, kas bija mats matā kā izmirkušajai meitenei.
Džuliānas seja, lai arī pietiekami mīlīga, bija pavisam ikdienišķa. Hercogiene zem maskas pasmaidīja: saki viens cilvēks, cik lēti gan ļautiņus aptīt ap pirkstu.